Laiku pa laikam, ierosinot kādus dabas aizsardzības pasākumus mežos, meža nozares pārstāvji aizrāda, ka tas ietekmēs ciršanas apjomu. Lūk, piemēram, ieviešot Latvijas Ornitoloģijas biedrības rosināto miera periodu putnu ligzdošanas laikā, katru gadu nenocirsti palikšot daļa no atļautajiem koksnes kubikmetriem.
No ekonomisko interešu grupas viedokļa šādu nostāju var saprast – mazāk izejvielu teorētiski varētu nozīmēt mazāku peļņu, vismaz mežizstrādes uzņēmumiem noteikti.
No otras puses, ieciršanās par ciršanas apjoma gandrīz dievišķu neaizskaramību ir skaidra atbilde –
mēs nevēlamies interešu līdzsvaru mežu apsaimniekošanā.
Kāpēc nozares uzstādījums nevarētu būt «mēs gribam nodrošināt tik un tik darbavietu» vai «mēs gribam valsts budžetā nodokļos pārskaitīt tik un tik miljonus latu»?
Labi, neesmu tik naivs – protams, jebkura komercuzņēmuma mērķis ir peļņa, bet pat no šā viedokļa «mēs gribam vismaz 11 miljonus kubikmetru gadā» ir mazliet dīvains uzstādījums, jo 1) visiem kubikmetriem nav vienāda vērtība naudas izteiksmē; 2) normāla jebkuru atjaunojamu dabas resursu izmantošanai loģiska pieeja būtu ņemt tik, cik var atļauties, nevis tik, cik vajag.
Skaidrībai jānorāda, ka ciršanas apjoms tiek regulēts tikai valsts mežos, kamēr privātajos to regulē normāli tirgus ekonomikas likumi. Valsts meža dienests reizi piecos gados nosaka maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu, kas tiek padarīts juridiski saistošs ar Ministru kabineta rīkojumu. Vēlreiz uzsveru – tiek noteikts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms. Šis apjoms tiek rēķināts tā, lai nodrošinātu stabilu koksnes plūsmu arī nākotnē, t.i., cik var nocirst, lai arī turpmāk varētu cirst tikpat. Tomēr nereti meža nozares pārstāvji šo apjomu uztver kā izpildes plānu – nevis apjomu, ko drīkst nocirst, bet apjomu, kas jānocērt.
Visuzskatāmāk meža nozares attieksme pret pieļaujamo ciršanas apjomu tika demonstrēta 2008. gada nogalē, kad, kokrūpniekiem uzspiežot uz Zemkopības ministriju, bet ministrijai – Valsts mežu dienestu, maksimāli pieļaujamam ciršanas apjomam tikai piemesti vēl četri miljoni kubikmetru, tātad uzstādījuma «mums vajag» dēļ tika pārrēķināts maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms.
Meža nozare šo soli joprojām slavē kā pareizu (tas esot ļāvis izvairīties no uzņēmumu bankrotiem, darbinieku atlaišanām utt.), vienlaikus piebilstot, ka pieļaujamais ciršanas apjoms pieciem gadiem netika pārsniegts, vai pat apgalvojot, ka valstī kopumā jau vairāk nocirsts netika.
Tā vai citādi 2009. gadā ciršanas apjomi strauji palielinājās un 2010. gadā sasniedza lielāko mežu ciršanas apjomu Latvijas vēsturē – turpat 13 miljonus kubikmetru gadā.
Lemjot par maksimāli pieļaujamo ciršanas apjomu 2011.-2015. gadam, sākotnējā redakcijā attiecīgajam Ministru kabineta rīkojumam viens no punktiem bija noteikt ciršanas apjomu aprēķināšanas principus, kuros ietverti ekonomiskie, dabas aizsardzības un sociālie aspekti. Nonākot līdz gala versijai, minētais punkts bija atdalījies no rīkojuma par koku ciršanas apjomu un kļuvis par atsevišķu rīkojumu, kura izpildes termiņš vairākkārt tika atlikts, un izpildīts tas nav joprojām, lai gan tūlīt jau tiks rēķināts ciršanas apjoms nākamajam periodam. Droši vien nav tik vienkārši izdomāt, kā, ievērojot dabas aizsardzības un sabiedrības intereses, saglabāt vismaz līdzšinējo ciršanas apjomu…
Kokrūpnieki vairs nekautrējas arī publiski atzīt, ka koku Latvijas mežos visiem cirst gribētājiem nepietiek.
2008. gada nogalē
palielinātais ciršanas apjoms ir radījis maldīgu ilūziju, ka koku mežos tomēr ir tik, cik vajag, nevis tik, cik ir.
Bet galu galā uzņēmumiem tomēr būs jābankrotē un darbinieki tomēr būs jāatlaiž.
Tagad no vienas puses meža nozare draud: «Tā kā valsts ir liela un stabila koksnes piegādātāja, cīņa par tā (ciršanas apjoma - VĶ) palielināšanu solās būt nikna.» Tajā pašā laikā kādā no meža nozares reklāmas brošūrām teikts: «Lai gan atsevišķi uzņēmumi šā iemesla dēļ pat ir spiesti pārtraukt savu darbību, meži Latvijā tāpēc netiek un netiks cirsti vairāk.»
Varu atzīties, ka man ir pilnīgi vienalga, kāds ir mežu ciršanas apjoms kubikmetru izteiksmē, un domāju, ka tā būs ikvienam, kas mežus nemēra kubikmetros. Svarīgāki ir principi, uz kuriem balstīts aprēķins, nevis pats aprēķina rezultāts, kas ir tāds, kāds ir, un būtībā nebūtu apspriežams.
Bet nekādu principu izstrāde, nemaz nerunājot par to ievērošanu, nebūs iespējama, kamēr ciršanas apjoms meža nozarei būs neaizskarama dieva vietā.
