Pasēdēšana ārā Vallijas viensētā vienmēr bijusi tik patīkama un omulīga, cik nu Latvijas vasara mums to ik gadus ļāvusi izbaudīt. Lielais galds un pāris krēslu vienmēr tika izvietoti saulgozī starp dzīvojamo namu un klēti. Agrāk še bija puķu dobe, bet pēdējos desmit gadus tās vietā iekārtojies lielais, baltais galds.
Siltums pret caurvēju
Atceros garus, siltus augusta novakarus, kad piparmētru tēja, svaigi slauktais piens un medusmaize pulcināja savējos un ciemiņus omulīgām sarunām. Toreiz raudzījāmies uz abām govīm pļavā, tauriņiem, kas dejoja pa krūmu lapām, runājām par politiku, dabu un baudījām laimes mirkļus ar nosaukumu «siltie dzimtenes novakari laukos». Sīkie lēkāja ap ogu krūmiem un nenogura piegādāt «senčiem» vasaras ābolu armādas. Vallijas sētsvidus vienmēr bija silts un laipns. Kā jau tas Kurzemes nampriekšai pieklājas.
Pēc veco saimnieku aiziešanas viņsaulē mēs siltajā sētsvidū kādu laiku nebijām viesojušies. Pirmā atgriešanās mani nepatīkami pārsteidza. Pie lielā galda nosēdēt vairs nebija iespējams pat ļoti siltā augusta pēcpusdienā. Siltums un omulība no sētsvidus bija pazudusi un pagalma zaļo telpu cauru dienu purināja caurskrejoši vēji. Siltuma un omulības vietā bija nostājies caurvējš. Ārā sēdēt vairs nevarējām. Bērni sāka biežāk slimot, pat ārstējās vietējā slimnīcā ar saaukstēšanās kaitēm, un viņiem tika ierobežots «uzturēšanās laiks» dārzā, kas lauku bērnam šķiet 100% neiespējama lieta.
Kas bija noticis?
Izrādās -
«kāds nelietis» bija nocirtis tuvējo meža strēli.
Nopircis, atbraucis, nocirtis līdz ādai un pazudis. Viņam vajadzēja naudu un, pārdodot kokmateriālu, vajadzīgā nauda tika iegūta. Viss.
Ventspils ceļu no govju pļavām tagad norobežoja nežēlīgs izcirtums. Bija veikta kailcirtes operācija. Mainījās ne tikai ainava, kurā tagad dominēja Ventspils šoseja, bet arī mūsu dzīves apstākļi. Caurvējš bija kļuvis par pagalma dzīves telpu. Balto galdu aizvāca, un ar šo brīdi ārā mēs vairs nesēdējām. Labi, ka Vallija pati šo «meža atjaunošanas» procedūru nepiedzīvoja. Viņai tas būtu bijis pārāk smags trieciens.
Nekad agrāk nebiju piedzīvojusi Latvijas atmežošanas efektu uz savas ādas tik krasi kā tagad. Cilvēki iekārto savu dzīves telpu, ne tikai izvēloties celtniecības materiālus, bet arī rēķinoties ar vidi, kurā dzīvo.
Kā iespējams apdrošināt savu ainavu = savu dzīves telpu pret svešu «nelieti», kas nocērt manu tuvējo - zemās produktivitātes mežu, lai vienkārši uzvārītos?
Rekonstruējot Via Baltica E67, mēs būvējam gigantiskus žogus, lai pasargātu ceļmalas ēkas no garāmbraucošos mašīnu trokšņa. To paredz stratēģisko ceļu rekonstrukcijas priekšraksti.
Kurš aizsargās manu mežu no zāģa, kas gatavs mums nolaupīt dzīves elementāro komfortu laukos? To pašu, kas manai dzīves telpai garantē komfortu ne tikai ar sēnēm, ogām un mellenēm, bet arī ar savu kompaktumu un gatavību piedāvāt skābekli garāmbraucošo izmešu vietā.
Izrādās, ka neviens to Latvijā nedarīs.
Cirsmas ierobežojumi tam, ka «tuvu apdzīvotai vietai», «ainavas sastāvdaļa» vai «aizsargā», cik man zināms, neeksistē
un esošos var viegli apiet.
Ja mana birztala nav valsts dabas lieguma zonā, tad katrs «nelietis» var to nopirkt un nocirst, atbilstoši saviem ieskatiem. «Izdarīšanas veidi» atšķiras. Tie var būt: likumīgi vai nelikumīgi = kailcirtes formā. Ja nevarēs legāli, tad var taču noorganizēt tā, it kā «kāds» vajadzīgo mežu nozog. Īpašnieks pēc tam varēs sarūgtināti plātīt rokas un tēlot upuri.
Tā notiek.
Mežu likumīgi racionalizē līdz nullei, un esošie regulējošie dokumenti šo valsts atmežošanu 100% atbalsta.
Lielas lietas notiek klusumā
Nav noslēpums, ka «lieli darījumi» un «būtiski apvērsumi» parasti notiek bez publikas un apspriešanas. Tātad - klusumā. Latvijas atmežošana pieder šim pašam klusuma projektam.
Kamēr Latvijas valsts meži sponsorē vadošu politiķu bērnu motorlaivas (Uvis Slakteris un viņa komanda 93,5 tūkst. LVL, 2009), rīko lekcijas skolotājiem par tēmu «cik labi, ka mēs izcērtam mežus» (projekts «Izzini mežu» jau sešus gadus) un privātie mežu īpašnieki turpina «uzvārīties», pārdodot savu mežu legāli un nelegāli,
mēs piedzīvojam skaudru meža kā kultūrvērtības devalvēšanu līdz malkas statusam.
Visplašākajā sabiedrībā tiek kultivēta ciniska attieksme pret mežu kā pret izdevīgu un valstiski svarīgu ražošanas nozari, kuru var ekspluatēt bez sirdsapziņas pārmetumiem «līdz kliņķim», jo resursu rezerve esot neizsmeļama.
Nelikumīgi?
Nē, pavisam legāli un atbilstoši noteikumiem. Tieši šis aspekts šajā procedūrā ir viscietsirdīgākais.
Nevarētu teikt, ka mūsu dzimtenes atmežošanas process būtu nelikumīgs.
Nē, tā nav. Viss notiek likumīgi, un koku masu slepkavības atbalsta mūsu Latvijas valsts likumi un politika.
Man šķiet, ka mēs visi esam skatītāji kādai lielai absurdā teātra izrādei, kurā mežam piešķirta ciniskā nemīlētas «slaucamas govs» galvenā loma un režisors ir alkatīgs tehnokrāts ar zāģi rokās. No būtiskas mūsu sabiedrības kultūrvides sastāvdaļas tas pārvērsts par derīgo izrakteni, kas pats sevi atražo un tāpēc nav saudzējams kā vērtība.
Visļaunākais ir tas, ka atmežošanas process ir neatgriezenisks.
Pretēji Latvijā valdošajam uzskatam, ka mežs ir jācērt, lai tas sevi atjaunotu un tātad - «attīstītos», lielāku valstu līdzīgā pieredze rāda, ka mežs tomēr ir dzīvs organisms un, to nocērtot, mēs mainām ne tikai ainavu, sadzīves un kultūrvidi, bet arī meža dvēseli.
Te nav runa tikai par caurvēju, sentimentālām izkaltētām baraviku vietām vai lapsu patvēruma izzušanu. Nē, te ir runa par sabiedrības morālo attieksmi pret savu mantojumu. Mežu mēs visi kopā esam mantojuši no pagātnes. Līdz šim tas pats auga, atražoja sevi pats. Pēc saviem noteikumiem.
Tagad pie meža atjaunošanas ir ķērušies un to vada mežcirtēji, pēc savas loģikas. Viņi cērt un labākos gadījumos - stāda vietā jaunos kociņus, vadoties pēc sistēmas un kā nosaka noteikumi. Šķiet, ka arī vislielākajam skeptiķim ir saprotams, ka
cilvēka stādīts mežs nebūs mežonīgi producētā pagātnes meža kopija.
Tas būs kaut kas cits. Šis «cits» nav tikai kokmateriāla kubikmetri, bet gan nozīmīga mūsu dzīves vide, jo meži veido vairāk nekā pusi no Latvijas teritorijas.
Parkus veido arhitekti, dārzus daiļdārznieki, bet mežus mēs atjaunojam pēc cirtēju loģikas. Vai jūs tas apmierina? Vai šī nākotnes ainava ir mūsējā? Vai mūsu bērni to sapratīs?
