Pēc neatkarības atjaunošanas meži kļuva par mūsu valsts galveno industrijas un eksporta nozari. Līdzīgi kaimiņvalsts Zviedrijas pieredzei pie mums šodien pa mežu ik dienas siro zāģi un 2 hektāri meža katru dienu Latvijā pārvēršas izcirtumā.
Latvijas atmežošana jeb meža genocīds! Kaimiņu pieredze nav paraugs (210)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Aizvadīto neatkarības gadu laikā mūsu meži tiek izcirsti enerģiski, un gada atskaites liecina, ka tieši izciršana nodrošinot mežu platību palielināšanos! Tātad - jo vairāk zobu jums izrauj, jo vairāk to sarodas jūsu mutē. Kailciršu kults un pārliecība, ka cērtot mežs tikai aug vēl labāk (griezdamies!), novedis pie loģikas, kad koka augšana tiek pielīdzināta burkānu vai kartupeļu kultivēšanai. Līdzko bumbulis zem zemes paaudzies, tā uzreiz jārauj no zemes ārā.
Kaimiņvalsts Zviedrija iet pa šo pašu ceļu. Jau sen.
Pašlaik Zviedrijā (kuras teritorijas lielums un mežu noslodze neskaitāmas reizes apsteidz Latvijas rādītājus) ik gadus tiek nocirsti apmēram 89 miljoni kubikmetru meža un vienlaikus meža platības palielinoties 100 miljonu kubikmetru apjomā. Tā ziņo atskaites, un visi tam tic.
Tā kā zviedriem ir daudz senākas kailciršu tradīcijas mežkopībā, tad
šobrīd faktiski viss zviedru mežs (pēdējo 100 gadu laikā) ir jau izcirsts.
Tas, ko redzam, ir «jaunmežs» jeb cilvēka stādītais.
«Zviedru mežs šodien ir stabils un tīrs. Nav mums vairs mežā nehigiēnisku, pēc mitruma smirdošu sūnu. Tie, kuriem ir alerģija, var bez bažām pārvietoties pa rindās stādīto mežu, jo nav vairs bērzu ar alerģiju izraisošajiem putekšņiem un to pašu kreimeņu, kas arī mēdza izraisīt daudziem alerģisku reakciju ar savu spēcīgo smaržu. Stādītais mežs kļuvis bērniem labvēlīgāks. Te vairs nevar paklupt pār trūdošiem celmiem, nepastāv risks, ka bērns iebāzīs mutē nepazīstamu sēni, jo to te vairs nav. Nedraud arī apmaldīšanās mežā, jo tuvākais autoceļš visur ir vismaz 300 m attālumā. Arī tie, kuri meklē meža klusumu, to saņems modernajā mežā -
dzeņu, kas mēdz nežēlīgi dauzīt koku stumbrus, vairs nav un lakstīgalas vai citi dziedātājputni ir nozuduši jau sen.
Stārķu arī Zviedrijā jau sen vairs nav, un neviens pēc tā īpaši neskumst, jo šie putni mēdz trokšņot, piemēslot pagalmus un ir gadījies, ka viņi nejauši izmet no knābjiem čūskas, piegādājot tās saviem stārķēniem,» - Dagens Nyheter, 2012.30.04.
Zviedru mežu izcērt industriāli jau vismaz 100 gadus, un tāpēc bērniem un jauniešiem mežs kļuvis labvēlīgāks. Ik dienu uz mežu viņi dodas organizētās grupās (krāsainās vestītēs, lai nepazūd),
sēnes pat pieaugušie zviedri jau sen vairs nepazīst
(izņemot gailenes, jo tās ir uzkrītoši dzeltenas) un, pateicoties lielo meža koncernu sponsorētajai apmācībai, mazie zviedrēni tiek skoloti kailciršu ideoloģijā tā, lai, ieraugot mežā masta priedi 70+ ar nociršanas marķējumu, nevienam nebūtu asaras acīs. Imantam Ziedonim nav taisnība. Mežs nav dzīvs. Tas ir tikai stumbru noliktava, kas palīdz veicināt valsts eksporta nozari, mēbeļu ražošanu, koksnes un celulozes fabrikas ražošanu un silda mājsaimniecības.
Motorzāģa loģika
Koku un cilvēku mūžs atšķiras. Ja cilvēkam atļauts dzīvot, kamēr sirds pukst, tad koka dienas ir skaitītas jau jaunībā. Piemēram, priedes pie mums cērt 99+ gadus vecas, lai gan to mūža ilgums faktiski ir ap 300 gadu.
Tie, kuriem seni koki, ieskaitot dižozolus, izraisa sentimentālas garīguma sajūtas, var iet un ārstēt savus beigtos nervus uz poliklīniku, jo mežrūpniecībai šādi dižkoku izņēmumi nav vajadzīgi. Imanta Ziedoņa koku apkampēji jau sen visi ir pensijā, un tāpēc drīz arī mums, tāpat kā zviedriem, visi meža koki būs vienā vecumā un paskatā (izņemot mikroskopisku meža apjomu lieguma zonās). Ja 1890. gadā trīs pieauguši vīri, sadevušies rokās, knapi varēja aptvert slaveno Ziemeļzviedrijas Skreldāles priedi Helsinglandā, tad tagad ciršanai gatavu priedi mierīgi apkampj pusaudzis. Dižpriežu vairs nav. Savādi, ka Glika ozols (1685) Alūksnē vēl pagaidām ir izdzīvojis.
Pavisam drīz arī Latvijā vienīgie vecie koki, kuriem iespējams pieskarties ar plaukstu, būs vienīgi Meža kapos. Tur pagaidām kailciršu nav. Zviedrijā šī situācija ir jau iestājusies.
Drīz mums būs jādomā, kas mežs īsti ir. Kultivēta dobe?
Ziemassvētku eglīšu birzs vai šķeldu tīrums, papīrmalkas lecekts vai skaidu lauki?
Lapu koku vietā pletīsies skujkoki, jo tie mežrūpniecībā ir izdevīgāki.
Liepas un kļavas jānofilmē jau tagad, lai vēlāk ir mazbērniem ko parādīt.
Par sirgstošajiem paegļiem, dižskabāržiem un ozoliem nemaz nerunājot.
Brīdī, kad cirvja un zāģa loģika sāk noteikt meža likteni, mēs esam nonākuši pie genocīda - darbības, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kuri paredz tās pilnīgu vai daļēju iznīcību, apzināti ierobežojot dzimstību šajā grupā, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā. Genocīds ietver sevī gan fizisko aspektu - uzskaitot konkrētas darbības, kā, piemēram, noteiktas ļaužu grupas locekļu nogalināšanu, - tā arī psiholoģisko aspektu: šīs darbības tiek veiktas ar konkrētu nodomu daļēji vai pilnīgi iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu iedzīvotāju grupu «kā tādu». Konvencija (1948) paredz, ka bez pašas genocīda realizēšanas par noziedzīgu un sodāmu atzīstamas gan sazvērestība (slepena vai atklāta vienošanās), kuras mērķis ir genocīda organizēšana, gan atklāta un publiska kūdīšana uz genocīda īstenošanu, gan mēģinājums īstenot, gan līdzdalība genocīdā.
Vai mēs šajā sazvērestībā nepiedalāmies klusējot?
Vai lētticība atbrīvo mūs no atbildības nākamo paaudžu priekšā?
Ekstrēmisms vai veselais saprāts
Mana attieksme pret Latvijas atmežošanas problēmu nav vides kustības ekstrēmisma izpausme. Tas ir loģisks jautājums mums visiem - kas īsti ir mežs? Kultūrvēsturiska vērtība, dzīvs organisms, kas ikdienā neuzkrītoši garantē mums svaigu gaisu, saudzējošo tuvumu un vēl virkni neatgriezenisku vērtību, kuras mēs apzināsimies tikai tad, kad tās būs jau neatgriezeniski pazudušas? Vai tas nebūtu jāpārvalda kā vitāli svarīga mūsu sabiedrības sastāvdaļa, nevis kā «rapšulauks» Zemkopības ministrijas pārvaldījumā? Jeb tomēr mežs ir tikai mežrūpniecības izejviela un viss?
Vai nākotne mūs tiesās par kūtrumu, neieinteresētību un bezatbildību Latvijas meža liktenīgajā brīdī?
Neatkarības 20 gados esam paguvuši izzāģēt ap 20% dzimtenes mežu.
Varam iepirkt vēl lielākus zāģus un kraut baļķus, noīrēt vēl gigantiskākus eksporta kuģos, «novālējot līdz ādai» pāris gados visu mūsu mežu, ar eksportu nodrošinot darbu igauņiem, zviedriem, lietuviešiem un visiem tiem, kuriem vajag kokmateriālu, bet savējo mežu cirst tiem negribas.
Vai nākotne mūs tiesās?
Sīkie, kas regulāri saaukstējas Vallijas sētsvidū, caurvējā mūs jau tiesā.
Vai tā ir mūsu kopīgā problēma, vai tomēr politiķu un meža īpašnieku lieta?