Melnais stārķis ir Latvijas lepnums. Ar šīs sugas ligzdošanu mūsu mežos lepojas pat meža nozare savos reklāmas izdevumos. Tajā pašā laikā tieši mežu apsaimniekošana vainojama pie tā, ka melnais stārķis Latvijā kļuvis par apdraudētu putnu sugu.
Mežsaimniecība apdraud Latvijas mežu lepnumu – melno stārķi (219)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par to, ka melnais stārķis Latvijā ir apdraudēts, nav šaubu jau sen, bet jaunākā informācija liecina, ka populācijas stāvoklis ir sliktāks, nekā sākotnēji tika vērtēts.
Šobrīd Latvijā ligzdo vien 180-240 pāru melno stārķu (līdz šim populācija tika vērtēta kā 500 pāru liela), un kopš 20. gs. 80. gadu beigām populācija sarukusi par pusi,
bet kopš 2001. gada – par 39%. Lai gan melno stārķu skaits samazinās jau kopš 90. gadu sākuma, tas kļuvis straujāks pēdējos gados – kopš 2008. gada.
Melnais stārķis ir gājputns, tāpēc to ietekmē arī apstākļi ārpus Latvijas – ziemošanas vietās Āfrikā un ceļā uz tām. To, kā tas izpaužas, uzskatāmi rāda LNT un Latvijas Ornitoloģijas biedrības akcija «Dzīvības lidojums», kas ļauj sabiedrībai sekot līdzi astoņu pērn Latvijā šķīlušos un ar satelītraidītājiem aprīkotu stārķu mātīšu liktenim. Šobrīd no astoņām ceļotājām dzīvas palikušas tikai divas, kas ne vienam vien meža nozares pārstāvim ļāvis priekā iesaukties: «Lūk, melnie stārķi iet bojā ārzemēs! Tātad mežu apsaimniekošanu vispār nevar vainot!»
Melno stārķi tiešām apdraud visdažādākie faktori gan Latvijā, gan ārpus tās, bet tiem meža nozares pārstāvjiem, kas aizraujas ar skabargas meklēšanu cita acī, vērts paturēt prātā, ka patlaban
mežsaimniecība uzskatāma par vienīgo, kuras negatīvā ietekme uz melno stārķu populāciju ir zinātniski pierādīta.
Vispilnīgākais apkopojums par šo jautājumu atrodams Māra Strazda 2011. gada promocijas darbā «Melnā stārķa saglabāšanas ekoloģija Latvijā».
Melnais stārķis var ligzdot gan mežu masīvos, gan mozaīkveida ainavā, bet jebkurā gadījumā tas priekšroku dod iespējami mazāk traucētām vietām. Ligzdošanai melnajam stārķim nepieciešami veci, koki. Visbiežāk ligzdas tiek būvētas priedēs, ozolos un apsēs. Par stārķim nepieciešamo ozolu vecumu precīzas informācijas trūkst, bet vidējais ligzdošanai izmantotās priedes vecums ir 206 gadi, apses – 100 gadu, kas abos gadījumos vairāk nekā divkārt pārsniedz šo koku atļauto ciršanas vecumu (priedei – 101 gads, apsei – 41 gads). Apsei ir īpaša nozīme teritorijās, kur trūkst ozolu, - galvenokārt Vidzemē un Latgalē.
20. gs. 90. gadu vidū, palielinoties mežizstrādes intensitātei, strauji pieauga tādu ligzdu īpatsvars, kuras melnie stārķi aizņēmuši, bet mazuļi izaudzināti netiek. Pētījumi liecina, ka laika gaitā ir palielinājusies mežsaimnieciskās darbības radītā traucējuma ietekme uz stārķa ligzdošanu. Kopš 1999. gada beigām tikai pie zināmajām ligzdām reģistrēti vismaz 130 gadījumi, kad tiešā ligzdas tuvumā notikusi traucējoša saimnieciskā darbība, kas vairākumā gadījumu negatīvi ietekmējusi ligzdošanas sekmes.
Gan plēsēju postījumi, gan mežsaimnieciskās darbības radītais traucējums liek melnajiem stārķiem pārcelties uz citām ligzdošanas vietām. Caunu postītā ligzdā putni parasti atgriežas pēc 2-3 gadiem, traucējumu dēļ pamestā ligzdā - daudz vēlāk vai neatgriežas vispār.
Kad stārķis maina ligzdu, jābūt vietai, uz kuru pārcelties. Šeit nonākam pie tā, ka šo sugu, kas it kā stingri aizsargāta (melno stārķu aizsardzībai veidojami mikroliegumi), apdraud ne tikai mežsaimnieciskās darbības radītais traucējums, kas ietekmē putnus arī mikroliegumos, bet arī mežu izciršana.
Pēdējo 20 gadu laikā izcirsta apmēram trešdaļa melnā stārķa ligzdošanai piemērotu mežu.
Meža nozare šobrīd pieteikusi karu apšu audzēm, uzskatot tās par mazvērtīgām un novācamām un salīdzinot vecu apšu saglabāšanu ar kartupeļu atstāšanu mežacūkām, bet vismaz Vidzemē un Latgalē apšu audžu saglabāšana būtu īpaši nepieciešama no melnā stārķa aizsardzības viedokļa. Lūstot ligzdas kokam vecā apšu audzē, stārķis pārceltos uz piemērotu koku turpat tuvumā, bet, tā kā Latvijā vecas apses var saglabāties galvenokārt citu koku mežos, cita piemērota koka tuvumā var nebūt un stārķim jāpārceļas tālu. Katra ligzdas vietas maiņa samazina sekmīgas ligzdošanas vietas varbūtību.
Jāpatur prātā, ka, mainot ligzdošanas vietu, stārķis visbiežāk pārceļas uz kādu neaizsargātu mežu, kurā mikroliegums nav izveidots. Lai gan arī šādas ligzdas būtu aizsargājamas un par tām būtu jāziņo, netrūkst pierādījumu par šādu ligzdu neapzinātu un arī apzinātu iznīcināšanu.
Jau pirms «Dzīvības lidojuma» bija zināms, ka jauno putnu mirstība ir ap 80%, nu to redzam arī praksē. Pastāvot šādai mirstībai, no 1000 ligzdu atstājušiem jaunajiem putniem 200 sasniedz otro dzīves gadu un vien 100 nodzīvo līdz ligzdošanas vecumam. Ja mazuļu ir tikai 100, pirmo ligzdošanu piedzīvo tikai 10 utt. Latvijas mežu apsaimniekošanas dēļ šobrīd izšķiļas pārāk maz melno stārķu mazuļu, lai populācija, ņemot vērā putnu mirstību pārceļošanas laikā, sevi atražotu.
Iespēja, ka melnie stārķi aiziet bojā jau pirmajā ceļojumā uz ziemošanas vietām, ir visai liela, taču diezin vai varam vainot citās valstīs notiekošo pie tā, ka Latvijas meži kļūst arvien nepiemērotāki tiem stārķiem, kas ir izdzīvojuši un atgriezušies. Galu galā no izpostītas vai pamestas ligzdas neviens jaunais stārķis nedosies ceļā uz Āfriku.