Vienā no iepriekšējiem rakstiem (Vai mežā aug tikai nauda?) minēju, ka Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā pēc mežu fragmentācijas pieauguma. Šoreiz par to, kas ir mežu fragmentācija un ko tā nozīmē meža iemītniekiem.
Kāpēc jāsatraucas par mežu fragmentāciju (84)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Meža fragmentācija nozīmē meža sadalīšanu vairākos gabalos. Lai ilustrētu, ko tas nozīmē, gribu sākt ar stāstu. Bērnībā piedalījos ekskursijā uz Latvijas banku. Vietā, kur dažādu iemeslu dēļ iznīcināta papīra nauda, mums katram tika iedota šķipsniņa sasmalcinātu pieclatnieku ar piebildi: «Tam, kam izdosies salikt piecīti, samainīsim pret veselu.» Skaidrs, ka no sīkajiem papīra gabaliņiem banknoti salikt nebija iespējams. It kā viss papīrs, kas veidojis naudu, tepat vien ir, bet tas vairs nav piecu latu, tikai papīra vērts.
Tieši tāpat izpaužas mežu fragmentācija – kamēr vērtējam kopējo mežu platību Latvijā vai mērām mežu kubikmetros, viss var šķist kārtībā, tāpat kā pieclatnieku vērtējot papīra svarā, bet
fragmentācija mazina meža vērtību ar šo dzīvotni saistītajām sugām un galu galā ietekmē paša meža izdzīvošanas iespējas.
Daži meža nozares pārstāvji mēdz uzsvērt, ka mežu fragmentē tikai lauksaimniecības zemes un pilsētas, tomēr vadošu vietu starp citām Eiropas valstīm pēc mežu fragmentācijas pieauguma neesam iekarojuši lauksaimniecības uzplaukuma vai pilsētu izplešanās dēļ. Protams, mežus fragmentē lauksaimniecības zemes, ceļi, elektrolīnijas utt., bet mūsdienās galvenais mežu fragmentācijas pieauguma iemesls Latvijā ir kailcirtes.
Visbiežāk fragmentācija iet rokrokā ar dzīvotnes platības samazināšanos, bet fragmentācija ir drauds mežus apdzīvojošajām sugām, arī kopējai platībai saglabājoties nemainīgai. Kāpēc tā?
Pirmkārt, meža sugas fragmentētā ainavā ietekmē tā sauktais malas efekts, kas reāli izmantojamo mežu platību padara mazāku par šķietami pieejamo. Turklāt, jo lielāka fragmentācija, jo mazāka izmantojamā platības daļa. Mežmalas mikroklimatu ietekmē saule un vējš, mežmalā ienāk citas sugas, kas izkonkurē mežā dzīvojošās. Tā vai cita iemesla dēļ daudzas meža sugas izvairās no meža malas (piemēram, melnais stārķis) vai pat nespēj šajā zonā izdzīvot.
Mežu fragmentācija nozīmē arī grūtības meža sugām pārvietoties no viena mežu nogabala uz citu. Pārrāvums var būt barjera, ko suga fiziski nespēj šķērsot (it īpaši tas attiecas uz sugām ar ierobežotām izplatīšanās spējām, piemēram, augiem), vai arī šķērslis, kas saistīts ar lielāku bojāejas risku: dzīvnieks var kļūt par upuri kādam plēsējam, noslīkt meliorācijas grāvī vai pakļūt zem mašīnas riteņiem. Nereti arī meža putni, kas it kā nesaistās ar ierobežotām pārvietošanās spējām, izvairās no atklātu vietu šķērsošanas. Jo lielāks attālums starp atlikušajiem mežu nogabaliem, jo lielākas grūtības tos šķērsot.
Galu galā, nocērtot atlikušo meža nogabalu, tajā iesprostotā populācija iet bojā. Putni, kas var lidot, visbiežāk šādā bezizejā nenonāk (lai gan arī starp putniem ir tādi, piemēram, mednis, kuru pārvietošanās spējas ir ierobežotas), taču sugām, kam nepieciešamā barošanās teritorija lielāka par atlikušo meža fragmentu, fragmentēta ainava nozīmē lielākus attālumus, kas jāveic barības meklējumos, līdz ar to – mazākas iespējas nodrošināt barību mazuļiem un mazākas ligzdošanas sekmes. Ligzdošanas sekmes mazina arī tas, ka, daļai dzīvotnes zūdot, putni sablīvējas atlikušajos dzīvotnes fragmentos.
Mežu nogabali, kas pārāk mazi, lai sugu uzturētu, un pārāk tālu no citiem nogabaliem, lai uz tiem būtu iespējams vai lietderīgi nokļūt, paliek neapdzīvoti un vismaz no konkrētās sugas viedokļa vairs nav mežs.
Šis arī viens no iemesliem, kāpēc mežu kopējā platība ir ļoti maz izsakošs rādītājs.
Patiesībā stāsts par mežu fragmentāciju nav tik vienkāršs kā lauks pret mežu vai izcirtums pret mežaudzi. Dzīvotnes fragmentācija var izpausties daudzējādi – sugām, kas apdzīvo tikai vecus priežu mežus, svarīgs ir tieši šādu mežu izvietojums, sugām, kas apdzīvo tikai mirušu koksni noteiktā sadalīšanās stadijā, svarīgs ir attālums no viena šāda koka līdz nākošajam. Vēl sarežģītāk ir sugām, kam dažādās sezonās nepieciešamas atšķirīgas dzīvotnes.
Tātad meža fragmentācija var neietekmēt mežu vērtību kubikmetros, bet mazina meža sugu dzīvotnes kvalitāti. Mēs varam saglabāt mežus, bet, turpinot izmantot kailcirtes kā galveno vai pat vienīgo mežizstrādes veidu, sagraizīt mežu tā, ka tas vairs nebūs izmantojams tā pirmiedzīvotājiem.