No ekonomiskā viedokļa miris koks mežā tiek vērtēts labākajā gadījumā kā malka, bet šādi koki ir ļoti būtiski meža bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai. Latvijas mežos mirušās koksnes apjoms ir pieaudzis, taču vēl ir nepietiekams.
Miruši koki nodrošina dzīvību mežā (126)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvietis jau no seniem laikiem ir kārtību mīlošs cilvēks, tāpēc bieži vien miruši koki mežā saistās ar nekārtību un nesaimnieciskumu. Pat dabas draugi reizēm mēdz šķendēties uz mežu apsaimniekotājiem, kas atstāj mežā krustām šķērsām sakritušus kokus. Mirušie koki ir arī lielisks piemērs, ko izmantot, lai demonstrētu, kā sapūst un sabrūk laikus nenocirsti meži.
Dzirdēti apgalvojumi, ka mirusī koksne Latvijas mežos interesējot vien dažus cilvēkus. Ja tā būtu, tas būtu tiešām skumji, jo
mirusī koksne ir mežu dabiskuma un bioloģiskās daudzveidības rādītājs.
Ne velti mirušās koksnes daudzums ir viens no Eiropas mežu ilgtspējīgas apsaimniekošanas novērtējuma indikatoriem.
Meži no vecuma bojā neiet, daļā gadījumu ar laiku vien nomainās valdošā koku suga. Koki gan, kā jau dzīvām būtnēm pieklājas, savu dzīvi nodzīvo un mirst. Mežā, kur cilvēks nejaucas dabiskajos procesos, mirušie koki paliek gadiem līdz pilnīgai satrūdēšanai. Doma, ka vērtīgi lietaskoki sabrūk smirdīgu trūdu kaudzē, varētu būt drausmīga, bet nebūt tik drausmīga šī doma nešķiet, ja apzināmies, cik būtiski šie koki ir mežam. Turklāt jo lielāks mirušais koks, jo tas vērtīgāks dabai.
Gan stāvoši, gan krituši mirušie koki nodrošina dzīvesvietu daudzām sēņu, augu un dzīvnieku sugām, kurām nebūtu vietas «iztīrītā» mežā.
Dažādas uz koka augošās sēnes, sūnas un pati koksne nodrošina barību un dzīvesvietu kukaiņiem, kas savukārt ir lieliska barība putniem. Mežos būs grūti atrast mirušu koku, kurš nebūtu dzeņu sakalts barības meklējumos. Vairāki pētījumi pierādījuši saistību starp dzeņu sastopamību un mirušās koksnes pieejamību. Savukārt dzeņi cītīgi kaļ dobumus, tā nodrošinot dzīvesvietas dažādiem kukaiņiem, zīdītājiem (sikspārņiem, susuriem, vāverēm u.c.) un, protams, arī ligzdošanas vietas citiem putniem. Tiem pašiem putniem, kam mēs tik cītīgi izliekam būrīšus, lai pasargātu mežus no kaitēkļiem.
Putni mirušos kokus izmanto ne tikai kā barības ieguves vietu. Izgāzto koku saknēs ligzdas vij paceplīši un sarkanrīklītes. Pelēkās zīlītes pašas sev izkaļ dobumus ligzdošanai satrupējušos koku stumbeņos, bet medņiem kritušie koki palīdz paglābties no plēsējiem. Putni, kas uzturas tuvu zemei, kritušos kokus izmanto arī kā dziedāšanas posteņus.
Pēc LVMI «Silava» datiem 2005. gada janvāra vētra nodrošinājusi to, ka mūsu mežos vidējais mirušās koksnes daudzums ir 17,7 kubikmetri uz hektāru (līdz tam bija 6,0 m3/ha). Dabiskos mežos Eiropā šim rādītājam vajadzētu būt 50-100 m3/ha. Skaidrs, ka dabisku mežu līmeni Latvijā nav iespējams sasniegt, bet citu valstu pieredze rāda, ka 20-40 mirušas koksnes kubikmetrus uz hektāru nodrošināt var arī saimnieciskā mežā.
Kārtīgam latvietim mežā nokritis koks ir malka. Ja mežā mirušo koku būtu daudz, ne mežam, ne tā iemītniekiem būtisks ļaunums nenotiktu, ja kāds no šiem kokiem tiktu sadedzināts ceļotāja ugunskurā,
tomēr ar mirušajiem kokiem ir tāpat kā ar dzīvajiem – visu paņemt nedrīkst. Atstājiet kaut ko mežam – mirušā kokā ir dzīvība!