Ja tiek akumulētas kailcirtes un metodes, pie kā daba nav pieradusi vai nespēj pierast, mēs klaji pārkāpjam dabas likumus. Pasaules Dabas fonda Meža programmas vadītājs Jānis Rozītis intervijā portālam TVNET brīdina, ka cietēji būs arī pilsētnieki.
Arī pilsētnieki cietīs no mežu izciršanas (108)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Intervijas pirmā daļa
Intervijas otrā daļa
Vai varat, lūdzu, paskaidrot, ar ko līdzšinējās mežsaimniecības turpināšana draud pilsētniekiem, kuri uz mežu aizbrauc divas reizes gadā?
Te ir diskusija dažādos līmeņos. Viens līmenis ir pragmatiskais līmenis. Piemēram, cilvēks ir pieradis katru gadu braukt uz noteiktu vietu lasīt mellenes. Ja mežs nocirsts kailcirtē, biežāk mellenes tur nebūs vismaz 20-25 gadus un labas ražas varētu pat būt tikai pēc 30 vai pat 40 gadiem.
Tas nozīmē, ka cilvēkam, kuram šodien ir 50 vai 60 gadi un viņš pēdējos 10-20 gadus ir pieradis braukt uz konkrētu vietu lasīt mellenes mājsaimniecībai vai papildu ienākumiem, jārēķinās, ka mellenes šajā vietā viņa aktīvās dzīves laikā var vairs nebūt.
Nākamais līmenis ir saistīts ar estētisko uztveri. Pēdējā laikā dzirdu ļoti daudz cilvēku, gan paziņas, gan diskusijas publiskā telpā, kur tiek izteikts izbrīns par izmaiņām Latvijas mežos.
Ļaudis jautā – kas šeit mūsu zemē notiek! Viņi ir apjukuši!
Tur mijas izbrīns ar neapmierinātību līdz pat naidīgumam. Es pats cenšos pēc iespējas vairāk būt mežā un nereti aicinu līdzi savus draugus, kuri tad nu man pārmet, kāpēc es vedu viņus tieši uz kailcirtēm. Es skaidroju, ka šodien būs grūti aizdoties uz mežu uz vismaz 1 vai 2 stundām un neredzēt kailcirtes. Lai neredzētu kailcirtes, jādodas uz aizsargājamo teritoriju vai jāiet gar upes krastu, jo tur normatīvie akti aizliedz cirst kailcirtes. Citur var būt situācija, ka ik pēc 15-20 minūtēm jāšķērso kailcirte.
Varētu runāt arī par citām vērtībām, piemēram, zināšanu, sajūtu, terapeitiskām vērtībām, un to sarakstu var turpināt. Tās visas ir vērtības, ko sniedz mežs, pat ja brīžam nevēlamies tās novērtēt vai esam piemirsuši par tām.
Bet nu šie līmeņi visbiežāk būs saistīti ar šodienas izjūtām vai vajadzībām.
Bet nākamais līmenis ir daudz, daudz sarežģītāks, un šeit arī risinājumi nav tik vienkārši. Tajā ir runa par atbildību, inteliģenci, attieksmi pret dabā notiekošo, pret sugām, kas atrodas kaut kur līdzās tavas dzīves laikā un kas atkarīgas no mūsu lēmumiem. Lai cilvēks izturētos pret dabu atbildīgi, vajadzīgs zināms izpratnes līmenis. Tas nepieciešams, lai runātu par to, ka nav mazsvarīgi, ka mežā dzīvo 100 vai 1000 dažādas sugas. Lieki jautāt, ko domāju, aptuveni reizi gadā dzirdot jautājumu, vai mums vispār Latvijā vajag tik daudz melno stārķu vai medņu, ja to pastāvēšana traucē koku ciršanai jeb naudas ieguvei.
Jautājums ir par attieksmi un atbildību – vai cilvēks domā tikai par savām vērtībām, ko salasa, ko nocērt, ko pārdod, kā šodien personīgi jūtas, vai arī viņš domā plašāk par plašāku apkārtni un dzīvo dabu kopumā. Diemžēl bieži cilvēki neapzināti mānās, runājot par to, ka viņi ir dabai draudzīgi. Bieži vien cilvēki savu draudzīgumu un atbildību pret dabu saista tikai ar savu labumu un vērtībām, proti, man patīk skaista meža ainava un tāpēc es esmu dabai draudzīgs. Vai cits piemērs – es esmu katru dienu mežā, jo lasu ogas un sēnes vai vienkārši eju ar ģimeni pārgājienos, fotografēju, tātad esmu dabas cilvēks. Protams bieži šīs nosauktās vērtības nekonfliktē ar vides vērtībām, kā koku ciršana kailcirtēs, bet kopumā tas vēl nepasaka neko par tavu atbildību pret dabu. Dabā ir savas norises, struktūras, citi faktori, kas uztur dabas daudzveidību un kas var nebūt cilvēkam ērti vai acij tīkami. Dabā, dabas procesos nav patīk vai nepatīk, profesionālās diskusijās nav vietas emocijām.
Mežs nav labi kopts parks ar kupliem mellenājiem un baravikām bez tārpiem.
Atgriežoties pie ciršanas un attieksmes pret dabu, pieņemot lēmumu par kailcirti, ir skaidrs, ka šajā vietā sugas izzudīs. Vai sugām ir iespēja pārvietoties? Daļa sugu pārvietojas uz blakus mežu, bet citas sugas ies bojā.
Ja tiek akumulētas kailcirtes un metodes, pie kā daba nav pieradusi vai nespēj pierast, mēs klaji pārkāpjam dabas likumus.
Kad mežsaimnieki argumentē par labu kailcirtēm, viņi salīdzina mežsaimniecību Latvijā un Skandināvijā, kur kailcirtes esot lielākas. Taču viņi nepasaka, ka Skandināvijā meži ir citādāki un tur dzīvojošie cilvēki ir daudz atbildīgāki pret vidi.
Jā, tas tiešām ir kaut kas cits! Šeit jārunā par dabas traucējumiem dabiskā mežā. Mani ļoti izbrīna kļūdainā informācija, ko sniedz atsevišķi meža speciālisti Latvijā, sakot, ka, veicot kailcirti, tiek atdarināts dabas process uguns un sabiedrībai ar to jāsamierinās gan no ekonomiskiem, gan ekoloģiskiem apsvērumiem. Visā tajā ir taisnība faktā par uguni kā dabas parādību mežā, un tālāk to var nosaukt tikai par demagoģiski sniegtu informāciju attiecībā pret tiem 30000 – 40000 ha, kuri tiek ikgadēji Latvijā nocirsti kailcirtēs. Runājot par dažādo kailciršu lielumu, tas, atklāti sakot, arī ir apmāns. Nevar būt fragmentāra saruna par kailciršu lielumu. Diemžēl cilvēkiem, kuri runā par kailcirtēm un to lielumu, bieži pietrūkst zināšanu meža ekoloģijā.
Nekur dabā nav tāda īpatnība kā cilvēka izveidota kailcirte.
Atbildot uz jautājuma par Zviedriju – tur situācija ir atšķirīga no augsnes īpatnību viedokļa, reljefa īpatnībām, meža tipu viendabīguma. Pie mums ir citas reljefa īpatnības, meža tipu mozaīkveida izvietojums. Gudru, no vides viedokļa atbildīgu kailciršu mežsaimniecību Latvijā, iespējams, varētu pielāgot kādā daļā mūsu mežu. Bet pēc ekoloģijas īpatnībām mums biežāk būtu jāsāk lietot nekailciršu metodes.
Izlases cirtes, ja?
Jā, izlases ciršu mežsaimniecība mums noteikti ir jāattīsta.
Atgriežoties pie pieminētas Zviedrijas, tur ir sabiedrības un nevalstisko organizāciju spiediens par nekailciršu mežsaimniecības attīstību. Jau pirms vairākiem gadiem Zviedrijas valsts mežu uzņēmums bija izveidojis speciālu izpētes poligonu, kurā pēta iespējas attīstīt izlases ciršu mežsaimniecību. Es esmu ieteicis ko līdzīgu darīt arī «Latvijas Valsts mežiem» (LVM), bet progress šobrīd vairāk vadlīniju līmenī vai atsevišķu godprātīgu LVM meža speciālistu rokās un galvā, kaut ko mēģinot LVM apsaimniekotos mežos.
Runājot ar Zviedrijas ekologiem, domas dalās, cik lielā īpatsvarā un kādā veidā attīstīt izlases ciršu saimniecību Zviedrijas mežos, bet, raksturojot Latvijas meža tipus un mozaīkveida īpatnības,
arī zviedru ekologi viennozīmīgi atzīst nekailciršu mežsaimniecības attīstības nepieciešamību,
ja vēlamies savu mežsaimniecību saukt par ilgtspējīgu.
Vai mežu izsaimniekošanu var saistīt ar klimata pārmaiņām? Visiem ir skaidrs, ka mežam ir ļoti būtiska nozīme dabā, piemēram, mežs palīdz regulēt ūdens līmeni, sniega kušanas temperatūru.
Pirmkārt, par klimata pārmaiņām joprojām ir ļoti daudz nezināmā.
Esošā mežsaimniecība neliecina, ka gatavojamies klimata pārmaiņām. Piemēram, veidojot vienas sugas monokultūras. Domāju, ka
ir nedaudz riskanti tik ļoti vienkāršot meža apstākļus un doties nezināmā nākotnē.
Ja kāds klimatologs vai mežsaimnieks teiks, ka viņam ir skaidrs, kas Latvijā notiks pēc dažiem gadu desmitiem, es viņam neticēšu. Parasti cilvēkam, kurš apgalvo, ka viņam viss ir skaidrs, saku, ka viņš ir vai nu muļķis, vai melis. Ir daudz nezināmo faktoru, ne tikai par klimatu vai konkrēto koku sugu izplatību, bet kopumā par bioloģisko daudzveidību, izmaiņas īpatnībām, mainoties visdažādāko sugu sastāvam. Manuprāt, mums maksimāli jārada vide, kur mežs ir pēc iespējas dabiskāks un spējīgāks cīnīties ar klimata izmaiņām. Cilvēkam, protams, jāpalīdz, bet ne pašam uzņemoties uz sevi cīņu un riskus.
Kaut meža zinātne Latvijā un pasaulē nopietni diskutē par pielāgošanos klimata izmaiņām un jau sniedz arī konkrētus ieteikumus, tomēr arī pašu zinātnieku starpā viedokļi atšķiras.
Manuprāt, ar šiem nezināmajiem klimata apstākļiem saistīts milzīgs nākotnes mežu politikas izaicinājums. Tas vēl jāsalāgo ar tirgus īpatnībām, pieaugošo pieprasījumu pēc koksnes un nepieciešamajiem videi draudzīgajiem risinājumiem enerģijas nodrošināšanā. Vēl ir arī bioloģiskās daudzveidības nepieciešamības, un domāju, ka šis jautājums aktualizēsies. Pieaug arī sabiedrības vajadzības pēc meža.
Tie visi kopā ir jauni izaicinājumi, kas jāieliek daudzmērķu mežsaimniecības programmā. Pie tam daudzie mērķi ir viens otram blakus, nevis vienviet - rezervāts, citviet - pastaigu takas ar soliņiem, bet visur citur - izcirtumu klājums. Mūsdienu mežsaimniecības izaicinājums ir vajadzības savietot, taču
daļa mežsaimnieku vēl joprojām strādā pēc vecajiem uzstādījumiem
– kā no meža dabūt tikai pēc iespējas vairāk koksnes, viss cits lieks apgrūtinājums un daba jāsaudzē rezervātos.
Cerība ir jaunajos speciālistos. Izglītības sistēmā ir pozitīvas tendences, bet jāturpina sāktais pie zināšanu nodrošinājuma par mežu kā dabas sistēmu, saimnieciskās darbības pielāgošanu, plašo meža ekosistēmas pakalpojumu klāstu, sabiedrības interesēm, biznesa sektora atbildībām. Tieši no dabiskas meža ekosistēmas īpatnībām un sabiedrības interesēm vajadzētu izrietēt, kādas preces un pakalpojumus, uz kādu vērtību bāzes, kādām sociālajām grupām mums jādod no mežiem Latvijā.
Intervijas pirmā daļa
Intervijas otrā daļa