Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Jānis Škapars/TVNET
No pilsētas ainavas pamazām izzūd mazdārziņi, jo investīciju laikmetā pašvaldībām plašajās teritorijās ir citi plāni. Tomēr tos, kas no sirds vēlas tikt pie zemes lauciņa, lai iegremdētu pirkstus melnzemē, nekas nespēj atturēt. Mazdārziņu kolonijas – savrupa pilnības valstība ir ikvienā sevi cienošā pilsētā. It īpaši jau Rīgā! Rūpniecības rītausmā aizsākusies dārziņu mode nav izsmēlusi sevi līdzīgi kā kolektīvie vasarnīcu baraku ciemi vai zaļumballes brīvdienās. Laikam tāpēc, ka rušināšanās mums asinīs. Ikviena dzīvē pienāk brīdis, kad viņa ikdienā parādās ja ne dārziņš, tad puķu kaste uz balkona vai pods ar lociņiem uz palodzes.
Zemes bohēma
Dārzkopības kooperatīvā sabiedrība «Ezermala S» atrodas Daugavgrīvā pie Buļļupes, netālu no jūras. Ar augstiem žogiem apjozto dārzu pilsētiņu caurauž ielu tīkls, kurā nezinātājam viegli apmaldīties. Gaisā sajaukusies flokšu, ābolu un sīpolu smarža. Klaigājošajiem strazdu bariem garšo plūmes, bet labāk tie tomēr iederētos Hičkoka filmā. Par spīti augstajiem žogiem, kas apjož mājiņas, mūs drīz vien pārņem lauciniecisks miers un miegainība. Lielākā daļa dārziņu iemītnieku ir pensijas vecuma ļaudis, kas mūža nogali pavada, enerģiski un vienlaikus rimti rušinoties pa dārzu.
Hipsterīgu pensionāru komūna ar saviem likumiem un dzīvesveidu.
Te ir kooperatīva sanāksmes, kurās izskata jautājumus par atsevišķu pilsoņu nesaimniecisku uzvedību, sūdzības un notiek balsošana.
Dakšas attur no dzeršanas
Mazdārziņu kultūras pirmsākumi meklējami viduslaikos, kad klosteru tuvumā nelielos zemesgabalos tika audzēti dārzeņi un saknes. Tomēr mazdārziņu mode Eiropā un Latvijā sākās 19. gadsimta sākumā līdz ar industrializāciju un strādnieku šķiras rašanos. Rūpnīcu strādniekiem, kas bija cēlušies no zemniekiem un pilsētās ienākuši no laukiem, vajadzēja kaut nelielu stūrīti, kur savienoties ar dabu un uzkrāt spēkus.
20.gadsimta sākumā Rīgas mērs Džordžs Armisteds rūpējās, lai mazdārziņi ir pieejami visiem gribētājiem, tāpēc dārzu kolonijas ap Rīgu veidojās strauji. Mazdārziņu kults uzņēma apgriezienus. Mazais dārziņš nebija domāts ekonomiskās situācijas uzlabošanai un nopietnu lauksaimniecības kultūru audzēšanai, bet gan atpūtai, pilnvērtīgai laika pavadīšanai un ēdienkartes uzlabošanai. Un, protams, skaistumam! Līdz pat šai dienai latvieša mazdārziņš nozīmē puķes un vēlreiz puķes. Rīgas mērijas doma bija prātīga: svaigs gaiss un aktivitātes vienkāršos ļaudis atturēs no dzeršanas un citiem kaitīgiem paradumiem.
Lāpstas, dakšas, dārza šķēres bija labs arguments pret vazāšanos pa krogiem.
Tomēr problēma ar pilsētu «ielaušanos mazdārziņos» pastāvējusi vienmēr – Teikas rajonā, Centra kanālmalā, pie dzelzceļa, Uzvaras parkā un pat Berga bazārā kādreiz stādīja burkānus, kāpostus un jaunos kartupeļus. Katru reizi rušinātājus patrieca ar visiem kāpostiem, jo zeme bija vajadzīga pilsētas izaugsmei.
Sīkburžuāzijas šarms
Padomju laikos mazdārziņi ieguva savādu sīkburžuāzisku veidolu. Tajos audzēja puķes un saknes pārdošanai, laboja veļasmašīnas, ledusskapjus un meistaroja visādas uzpariktes. Tā bija vieta, kur padomju cilvēks varēja ļaut vaļu radošajam garam.
Mazdārziņi joprojām ir teritorija, kur izpaužas, gan talanti, gan apslēptas tieksmes, gan psihiskas kaites.
1937.gadā Rīgā bija 7752 mazdārziņi, bet 20. gadsimta beigās 32 000 dārziņu. Gadu gaitā ar dēļiem, plēvēm un metāla gabaliem apsistās dārza mājiņas sāka atgādināt «vietējo Šanhaju».
Foto: Jānis Škapars/TVNET
Dzīve mainījās, un dārziņi panīka. Tomēr 21. gadsimta sākumā līdz ar ekoloģiska dzīvesveida modi tie piedzīvoja jaunu uzplaukumu. Ikvienas pilsētas tuvumā ir mazdārziņi, kuros dibeniem gaisā rosās tādi kā Jozefa Boisa zīmēti tēli.
Ei nu sazini, kas tas tāds? Rušinātājs!
Tikmēr saimnieces sacenšas par skaistākajām puķu dobēm, bet neizravētas dobes skaitās kauna traips. Lai nu kā, kaut kāds kaifs tajā visā ir!
Pliki te staigājam
Ezermalu kooperatīvā ir ielas ar nosaukumiem – Jautrā, Ķiršu, Vasarnīcu, Zaļā. Tās ved uz Buļļezeru ar vairākām labiekārtotām pludmalēm. Pensionārs Valērijs kopā ar diviem takšiem un baltu čihuahua dzīvo pie paša ezera. Zemesgabals viņam piešķirts 1976. gadā. Tā nu kopš tā laika katru vasaru viņš kopā ar sievu pavada pie dabas. Valērijs izrāda nelielo, bet ērto namiņu, ko viņš cēlis paša rokām. Vienu ziemu te pavadījuši viņa radinieki.
Mazo krāsniņu kurinājuši tā, ka griesti bijuši melni, tomēr pārziemojuši.
«Mēs te visi puspliki staigājam,» smejas Valērijs, jautāts, kāpēc visiem augsti žogi.
Leonīdu un Valentīnu sastopam pie dārza vārtiņiem – jāsteidz pļaut zāli un ravēt dārzu. Abi desmit dienas atpūtušies Horvātijā, un pa šo laiku dārzs aizaudzis. «Nekādi dārznieki neesam – tas tā, priekam. Atpūtas zona,» smejas Leonīds. Viņa dārzā esot izauguši četri gurķīši un viens kabacis. Laba daudz nevajag! Māju viņi ar dzīvesbiedri iegādājušies pirms četriem gadiem. Katru gadu pamazām kaut ko uzlabojot, pieremontējot. Lūk, jumtu uzlikuši, logus nomainījuši. Jā, restes esot briesmīgas, bet ko lai dara? Negribas taču, lai ziemā visu mantību izlaupa.
Savukārt cits pāris - Konstantīns ar kundzi Valentīnu nelielo dārziņu rūpīgi apstādījuši ar visādiem labumiem –
dilles sakuplojušas pāri saimnieku galvām, bet pa dzelteno, izstīdzējušo puķu kātiem, šķiet, var uzrāpties debesīs.
Saimnieki mīņājas pie mazītiņas, bet jaunas mājiņas durvīm – pašiem vietas teju pietiek. Pirms tam par pajumti kalpoja bleķa vagoniņš bez logiem.
Foto: Jānis Škapars/TVNET
Metāls, tomāti, jūras gaiss
«Buļļa sirds,» ar pārliecību labāko tomātu šķirni nosauc Ludmila. Desmit gadu laikā viņa izmēģinājusi vismaz simts tomātu šķirnes. Tomātu audzēšana ir viņas vaļasprieks. «Te jūtams jūras gaiss. Klusums, miers, upe blakus,» viņa nosauc galvenos iemeslus, kāpēc te ir tik labi. Kad Ludmila tāds skuķis vien vēl bija, tēvs viņai teica: «Zavod – eto krepko!»* Meitene izmācījās par metāla griezēju un 30 gadus nostrādāja Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcā. Tagad viņa savu dzīvi nevar iztēloties bez dārza.
Daba – tas tomēr ir kaut kas lielāks un skaistāks par visu, spriež Ludmila.
Viņa pamanījusi, ka mazdārziņos parādās aizvien vairāk jaunu ģimeņu. «Pēdējos gados modē, jo cilvēki sāk saprast, kas ir vērtība. Man liekas, ka viens no diviem - pie datora vai pie dabas,» viņa raksturo laika pavadīšanas veidu.
Foto: Jānis Škapars/TVNET
«Man draudzenes prasa: «Vai tev to vajag?» Es nenogurstu, daba man dod spēku. Kāpēc lauku cilvēki ir veselīgāki, lai gan smagi strādā? Tāpēc, ka pie dabas. Kādreiz lasīju, ka
jūrmalnieki dzīvojot par 5 līdz 7 gadiem ilgāk nekā citu reģionu iemītnieki.
Tas pateicoties gaisam, mežam, mieram.» Ludmila saka, ka tagad te dzīve esot mierīga, bet pirms kādiem gadiem ceļa galā bijis narkomānu perēklis. Tad nu gan visādi gājis, kamēr policija šos iztrenkājusi. Kundze piemetina, ka žogiem jābūt caurredzamiem un ne augstākiem par 1,80. Tāds esot Eiropas standarts.
Viņas dārzā ir vīnogas – saldas kā medus, burvīgas rozes un siltumnīca, kurā ir vismaz desmit tomātu šķirnes. ««Buļļa sirds» ir vērtīga, uzlabo veselību, palīdz pat pret vēzi,» saka Lidijas vīrs Juris. «Aveņu zilonis», «Sarkanais gigants», «Dzeltenā trifele», «Kivi», «Apelsīns», tomātu šķirnes izrāda Lidija.
«Nekādu ķīmiju – tikai maizes garoziņas, skābpienu,»
mēslošanas receptes atklāj darbīgā kundze. Uz atvadām viņa man saujā saber gurķus, asus kā ežus, aromātiskus tomātus un greizu kabaci. Apbrīnojami, cik daudz gan prieka spēj dot tāds miniatūrs namiņš un dārziņš. Bet… laimei jau nevajag daudz!
/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
