"Tev vienmēr ir jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis," teica lapsa Mazajam princim Antuāna de Sent–Ekziperī grāmatā "Mazais princis". Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente Vija Klučniece teic, ka šajos grūtajos laikos labprāt būtu sava suņa vietā. Taču ne visi mājdzīvnieki var būt priecīgi, ka par viņiem rūpes uzņēmies kāds cilvēks.

Dzīvnieku bizness nebeigsies

Līdz 2005. gada 5. decembrim Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) bija saņēmis 362 sūdzības par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Pēdējās no tām bija saistītas ar bezpalīdzīgā stāvoklī atstātiem Kaukāza aitu suņiem Rīgā, Aptiekas ielā, un bezpalīdzīgā stāvoklī atstātiem liellopiem Ventspils rajonā. Abos gadījumos dzīvnieki konfiscēti un saimniekiem uzlikts sods, ko nosaka Administratīvo pārkāpumu kodekss.

PVD Dzīvnieku aizsardzības uzraudzības daļas vadītāja Iveta Kociņa pastāstīja, ka aptuveni divas trešdaļas sūdzību bijušas nepamatotas. Visbiežāk informāciju dodas pārbaudīt PVD inspektori, bet ir bijuši gadījumi, kad inspektori uz pārbaudi dodas kopā ar Valsts policijas un glābšanas dienesta pārstāvjiem. "Ja saņemam uzaicinājumu, piedalāmies arī tiesas procesos kā "dzīvnieku advokāti"," skaidro Kociņa.

Taču līdz tiesai nonākušo lietu skaits nav liels. 2005. gada decembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa par kaķa nogalināšanu apsūdzētajam Ivanam Ignatjukam piesprieda gadu un deviņu mēnešu cietumsodu. Tā paša gada jūnijā par cietsirdīgu izturēšanos pret 40 suņiem apsūdzētajai Talsu rajona Ģibuļu pagasta iedzīvotājai Sanitai Jungei Kurzemes apgabaltiesa pirmās tiesas piemēroto desmit mēnešu cietumsodu aizstāja ar nosacītu sodu un aizliegumu divus gadus turēt un pavairot suņus.

Latvijas Kinoloģiskās federācijas Dzīvnieku aizsardzības grupas valdes priekšsēdētāja, Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes "Līči" direktore Astrīda Kārkliņa ir neizpratnē: "Viņa jau ir savākusi jaunus suņus, kas ir piereģistrēti uz civilvīra vārda, un viņa turpina biznesu. Ko PVD var nokonstatēt? Atkal tikai to, vai suņi ir vakcinēti pret trakumsērgu. Ja tagad notiks brīnums un varēs pierādīt cietsirdību, suņus konfiscēs. Bet neviens taču nebūs labojies, un tiks paņemti jauni suņi, ko piereģistrēs uz mammas vārda. Šie cilvēki taču neies strādāt!"

Ir vajadzīgi dzīvnieku turēšanas noteikumi

Sūdzības par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem nonāk arī Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF), kā arī LKF Dzīvnieku aizsardzības grupā. Abu šo organizāciju biedri strādā, lai palīdzētu cietušajiem dzīvniekiem un novērstu šādu izturēšanos. Astrīda Kārkliņa skaidro: "Kamēr nebūs dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas, tikmēr nebūs iespējams sodīt cilvēkus par nežēlīgu attieksmi pret dzīvniekiem. Ja nevar pierādīt, kam tas dzīvnieks pieder, ja nevar noteikt, kurš ir izmetis dzīvnieku vai kurš tam nodarījis pāri, nekas nekustēsies. Cilvēks pasaka, ka tas nav viņa suns, un viss beidzas. Var rakstīt ļoti brīnišķīgus likumus, bet, kamēr nebūs dzīvnieku reģistrācijas, tikmēr būs šis bardaks."

Arī LKF prezidente Vija Klučniece uzskata, ka bez visu mājdzīvnieku identifikācijas Latvijā šajā jomā nekas nemainīsies. "Argumenti, ka laukos nebūs naudas, ko samaksāt par mikročipu, neiztur kritiku. Ja laukos ir mašīna, kaut vai veca un sagrabējusi, šis cilvēks netiek atbrīvots no gadskārtējās ceļa nodevas un no tehniskās apskates. Neredzu iemeslu, kādēļ sunim nevar ielikt šo mikročipu. Jā, pieļauju, ka jādod trīs gadu pārejas periods," skaidro Klučniece.

Kārkliņa domā, ka sakārtot situāciju valstī palīdzētu suņu un kaķu turēšanas noteikumi, kas joprojām nav pieņemti. "Pirms sešiem gadiem Latvijā pieņēma Dzīvnieku aizsardzības likumu, no kura izriet, ka jābūt šiem noteikumiem, lai varētu zināt, kas ir cietsirdīga attieksme pret dzīvnieku. Pašlaik mēs varam teikt — ir slikti, ka nevedat ārā savu suni, bet saimnieks apgalvo, ka, viņaprāt, tas nav slikti. Nekur nav rakstīts, ka suni nedrīkst turēt pusmetru garā ķēdē un barot reizi nedēļā," izmisusi ir Kārkliņa.

Laukos situācija ir gandrīz bez kontroles

Pēc Vijas Klučnieces domām, rajonos ir vairāk cietsirdīgas izturēšanās gadījumu nekā Rīgā. "Nav svarīgi, kādam sociālajam slānim cilvēks pieder. Bieži vien bomži savus suņus ļoti mīl, bet ir tādi vairotāji, kas tur suņus neapkurinātās telpās, tos vairo un kucēnus tirgo. Pēc dzīvnieku aizsardzības likuma, tā ir dzīvnieku mocīšana," uzsver Klučniece.

Laukos visizplatītākie ir mājdzīvnieku nebarošanas gadījumi. "Nez kāpēc lauciniekam šķiet, ka suns pats var sameklēt barību, tāpēc ne viens vien suns tiek nošauts. Viņu mājās neviens nebaro, suns meklē izeju — iet uz mežu un medī pats, kamēr viņu nošauj mednieki. Suns samaksā ar savu dzīvību par to, ka cilvēks viņu ir paņēmis, nenodrošinot viņam normālus dzīves apstākļus." Mājdzīvnieku nebarošana ir raksturīga iezīme arī pilsētās. "Dažādos mazdārziņos, autoservisos, mīklainās vietās tiek turēti suņi īsā ķēdē, it kā lai kaut ko sargātu, un reizi nedēļā kāds viņiem nober priekšā kaulus vai noliek putras katlu. Bieži vien šiem suņiem pat nav būdas, kur paslēpties sliktos laika apstākļos. Viņi guļ iedobītē — ziemas sals, vasaras karstums vai dubļi. Sunim jau stīvi kauli; un ir arī šī bezizeja — suns nevar aiziet un nevar arī nomirt," neizpratnē ir dzīvnieku aizstāve.

Viņa piebilst, ka laukos situācija ir gandrīz bez kontroles. Pirmkārt, trūkstot dzīvnieku aizstāvju atbalstgrupu, kas sekotu līdzi šādiem gadījumiem un sniegtu konsultāciju. Otrkārt, cilvēki nav pieraduši iejaukties šādās situācijās, turklāt daudzi uzskata, ka šāda dzīvnieku turēšana — piesiešana pie ķēdes un nebarošana — ir normāla.

Suni ar uzpurni piesien dziļi mežā

Visbiežākais cietsirdības veids ir, kad mājdzīvnieks — suns vai kaķis — tiek izlikts uz ielas. Turklāt arvien biežāk uz ielas tiek pamesti gados veci dzīvnieki. Speciāliste skaidro: cilvēki uzskata, ka dzīvnieka aprūpēšana un ārstēšana vecumā ir apgrūtinoša. Tas nozīmē, ka atbildības sajūtas pret dzīvnieku nekad nav bijis. "Brīžiem man šķiet — ja cilvēks pārgriež savam sunim rīkli uzreiz, tas ir mazāk nežēlīgi nekā tad, ja dzīvnieks tiek izlikts uz ielas. Šausmīgi, ja suns nevienam nav vajadzīgs! Viņam pat nav iespējas nomirt — viņš nezina, ko iesākt, visi viņu dzen prom, barību atrast nevar. Ir auksts. Ko lai viņš dara? Būtu cilvēks — pakārtos, bet suns pat to nevar izdarīt. Viņu nevar pat noķert un iemidzināt," sašutusi ir Kārkliņa.

Gadījumi, kad saimnieki savus suņus pametot piesien, ir ļoti bieži. Turklāt nereti gadās atrast tos, piesietus dziļi mežā. "Tā ir augstākā cietsirdības pakāpe. Reiz mednieks uzgāja mežā piesietu suni, kuram bija pat uzpurnis. Tikai nejauši mednieka suns viņu bija atradis un atvedis savu saimnieku. Gadās atrast jau beigtus suņus. Nesen saņēmām vienu sunīti, kuram bija pielikta zīmīte ar vecumu, vārdu un lūgumu suni saudzēt," stāsta patversmes direktore.

Savukārt pie Juglas patversmes pamests sunītis, kam maisiņā līdzi bijusi pat vakcinācijas apliecība. Kārkliņa piekrīt: principā jau varēja atrast suņa saimniekus, uzlikt sodu un atdot suni, bet... ir jāpadomā par sekām. Nākamreiz saimnieks dzīvnieku var aizvest daudz tālāk, lai neviens vairs viņu neatrod. "Kamēr suns nebūs kompanjons vai sabiedrotais, bet signalizācijas ierīce, nekas nemainīsies," pesimistiski noskaņota ir Kārkliņa.

Dzīvnieku mazuļi atkritumu konteinerā — ikdiena

Stāstot par Ziemassvētku laikā atkritumu konteinerā atrastiem izmestiem astoņiem dzīviem kucēniem, Astrīda nopūšas, ka tā ir dzīvnieku aizstāvju ikdiena. Izmesti tiekot arī dzīvi kaķēni. "Vienkārši nesaprotu, kā var iemest gružkastē dzīvus kucēnus un sakraut virsū mēslus. Tad jau tiešām labāk salikt viņus kastē, aizvest un atstāt pie kādas veterinārās klīnikas vai nolikt parka vidū ar domu: varbūt kāds atrisinās šo jautājumu. Var taču eitanizēt, dzīvniekam tas ir nesāpīgi," paskaidro Kārkliņa.

Tikpat neizprotama ir kaķu iemūrēšana pagrabos vai noindēšana ar žurku indi. "Vissāpīgākais ir tad, kad mēs aizbraucam un redzam, ka ir iznīcinātas sterilizēto kaķu kolonijas, kurus var pazīt pēc nogriezta ausu galiņa. Šie kaķi nevairojas un netraucē arī cilvēkiem, jo neiezīmē savu teritoriju, neapspricē riepas, nekaujas, pavasarī neklaigā. Otra lielākā problēma ir pagrabu aizmūrēšana, lai tiktu vaļā no kaķiem. Parasti gan tas tiek pamatots ar pagrabu siltināšanu. Taču kaķi paliek iekšā, un mēs braucam, lai tos izlaistu ārā. Ja kaķi vēl ir dzīvi, bieži vien viņi aiziet bojā no stresa, ko pārdzīvojuši," stāsta dzīvnieku aizstāve.

Cilvēki pārgriež sunim kaklu

Pavisam nesen dzīvnieku aizstāvjus pārsteigusi īpaši nežēlīga attieksme pret kādu suni Rīgā, Beberbeķos. Kādā pļavā cilvēki atraduši lielu, labi barotu suni ar pārgrieztu kaklu. Astrīdai ir aizdomas, ka saimnieki paši tam mēģinājuši pārgriezt kaklu. "Kad aizbraucām pakaļ, suns bija aizrāpojis uz saimnieku māju, lai gan pirmās divas dienas viņš uz māju pusi negāja. Tas šķita dīvaini: ja dzīvniekam ir kāda trauma, viņš meklē palīdzību pie saviem cilvēkiem. Tātad viņam mājās ticis darīts pāri. Tagad sunim brūce ir aizšūta un viņš atrodas patversmē," skaidro Kārkliņa.

Viņa stāsta, ka tajās mājās dzīvo cilvēki, kas aizraujas ar alkoholu. Sieviete, kas sagaidīja dzīvnieku aizstāvjus, vien noteikusi, ka viņai nav naudas, lai tagad suni iemidzinātu.

Pieņem suni, ko pametusi saimniece

Uzņēmēja Akseļa Rubuļa kundze Solveiga Rubule, būdama liela dzīvnieku mīļotāja, pirms vairākiem gadiem pieņēmusi piecus gadus veco itāliešu mastifa šķirnes suni Rembo, kuru bija pametusi saimniece. Lai vīrs būtu ar mieru paturēt šo suni, Solveiga teikusi, ka Rembo atradusi piesietu pie koka. Rubule piebilst, ka Baltezerā cilvēki ļoti bieži atbrīvojas no dzīvniekiem, un daļu viņa iekārtojot patversmē. Arī mājās viņai ir divi no patversmes paņemti suņi. "Manu kaimiņu paziņas draudzene atstāja suni un aizbrauca uz Ameriku. Šis cilvēks meklēja Rembo labus saimniekus, jo pats nevarēja to paturēt," atceras Solveiga.

Sākumā viņa baidījusies suni ņemt — pieci suņi mājās jau ir, bet Rembo tā paskatījies, ka viņa neesot varējusi atteikties. Viņa ilgi domājusi, kā lai paskaidro vīram jauna suņa uzrašanos. Dzīvniekam līdzi bija uzpurnis, dokumenti, žetons.

Jaunākais dēls paņēmis suni un devies pastaigā, jo no vecāku sarunas baidījies. "Suns piederēja krievvalodīgiem saimniekiem, tāpēc ar kreiso roku uz lapiņas krieviski uzrakstīju: "Mani sauc Rembo. Paņemiet mani, lūdzu." Vīrs uzreiz prasīja, kur es to suni dabūju. Stāstīju, ka atradu piesietu slimnīcas teritorijā ar maisiņā saliktiem visiem dokumentiem. Vīrs it kā noticēja, tikai pabrīnījās: tik dižciltīgus suņus tā neatstāj. Noteicu, ka mūsdienās jau viss var notikt," smaida Rubule.

***

Psihologa viedoklis

Anita Kanele, refleksoterapeite un NLP speciāliste:

— Vardarbībai pret dzīvniekiem varētu būt trīs iemesli. Pirmais — varas apziņas izrādīšana. Tie ir cilvēki, par kuriem citi bērnībā ņirgājušies, darījuši pāri. Tagad viņi izpauž savu varu.

Otrā grupa varētu būt cilvēki ar psiholoģiskām novirzēm — viņiem sagādā prieku otram darīt sāpes. Šie cilvēki nevar atļauties vardarbību pret sev tuvajiem, tāpēc viņi to izrāda pret dzīvniekiem. Un sliktākais ir tas, ka šīs emocijas viņiem sagādā prieku un gandarījumu. Gan pirmās, gan otrās grupas cilvēkiem obligāti būtu vajadzīga psihoterapeita vai psihologa palīdzība, jo, ja šādi cilvēki var darīt pāri dzīvniekiem, tad attiecīgā situācijā viņu vardarbība var izpausties pret līdzcilvēkiem.

Vēl ir tā sauktais smalkais huligānisms, kas raksturīgs, piemēram, pusaudžiem un ir pārejoša parādība. Tā parasti izpaužas, kad pusaudži kaut kur dodas barā un "rotaļājas" — dauza skatlogus, apsmej vecus cilvēkus, moka kaķus... Taču tā ir hormonu izpausme, nevis emocionāla vardarbība.