Kazu bara barvedim (4)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ja esat gatavs, ka jūsu lauku sētā ienāk tāds pats gudrinieks kā jūs, tad iesaku turēt kaziņas. Viņas līdzēs kopt ainavu, neies tālu prom no mājām, bet atnākušas no zāles plūkšanas darbiem, dalīsies ar pienu, ko dzerdams, kļūsit atkal sprigans kā kazlēniņš. Turklāt, kamēr būsit smagāks par kazu, viņa nekad nemēģinās nodarīt pāri.

Kazas ir labas izdzīvotājas. Latvijā viņas pilnīgi var aizstāt uzbāzīgos un ekonomiski dārgos savvaļas zirgu ganāmpulkus. Turklāt kazu baram pietiek ar dažiem hektāriem pļavu un mežmalu. Ar kādu kazu sākt? Ragainu vai tolu? Vai izskatam kāda nozīme: baltāka vai raibāka, mataināka vai plikāka, lielāka vai sīkāka — tas atkarīgs arī no tā, kāpēc jums vajadzīgas kazas. Vai jūs uz viņām skatīsieties vai arī slauksiet, varbūt rudenī apēdīsiet kazlēniņus? Kā lai to zina cilvēciņš, kam vienkārši iepatīkas kazas, bet līdz šim nekāda saskare ar viņām nav bijusi? Tāpēc noteikti vajag konsultēties ar kazu pazinēju. Šķietamu zinātāju jau ir daudz, par kazām izdots pat pāris brošūru, tomēr kazas vislabāk iepazīt kopdzīvē. Turklāt kazu ganāmpulks aug pārsteidzoši ātri. Jau sākumā padomājiet, cik lielu kazu ganāmpulku varēsiet izganīt uz savas zemes. Nevajag piemirst par tuvējo mežu, jo tur kazas, īpaši kailsala ziemās, pavadīs daudz laika. Pelnījušas brīvību Jums būs jāiet ar kazām pastaigāties un jāgana tās. Jūs kļūsiet par kazu bara barvedi. Kazas pat mēģinās jūs aizstāvēt no paša suņa, bet, ja draudēs pamatīga ķeza, patversies aiz saimnieka muguras. Kazas nav jātur piesietas. Viņas ir pelnījušas brīvību. Ideāli, ja kaimiņi ir tālu un jūs uzbūvējat sev sētu ap māju, dārzu un pagalmu, bet kazām pieder plašumi. Brīvības izpratne kazuprāt ir arī badīšanās, tādēļ kūtī vēlams kazas turēt istabiņās pa vienai. Viņas ātri pieņems savas vietas un pēc pastaigām vai slaukšanas nebūs savstarpējo ķildu, kuras var beigties ar durtām brūcēm. Ir ļoti grūti izārstēt traumētus tesmeņus, vēdera dobumus vai ko citu, jo kazas slikti panes narkozi. Labākā profilakse — katrai sava vietiņa vai arī pietiekami plaša kūtiņa. Bet arī plašā telpā ir šauras vietas un tad vājākās bara kaziņas netiek ielaistas pa durvīm, jo tur dežūrē stipriniece un siens paliek neizēsts. Kazu kūtiņai nav jābūt siltai, kazām patīk svaigs un sauss gaiss. Caurvējā turētas, kaziņas nebūs veselīgas. Kazām patīk lēkāt un tāpēc viņas dievina dažādus plauktiņus, akmens pamatus, viņām patīk skatīties pa logu. Barības redelītes jātaisa tādas, lai nevarētu izkaisīt sienu pa zemi. Nekādā gadījumā nedrīkst izkaisīto sienu vēlreiz likt barības galdā, jo tā kazas inficēsies ar parazītiem. Mūsu ganāmpulkā kazas nākušas no dažādām vietām un parasti viņas pie mums patveras no kaušanas. Pareizi jau būtu pateikt, ka nevajag ganāmpulkā ielaist pieaugušu kazu, jo mājnieces centīsies viņu nobadīt zemākajā rangu pakāpē. Taču pieredze rāda, ka var darīt tā: jaunpienācēju vispirms turēt atsevišķā būdiņā, lai viņa var saostīties ar kaimiņienēm, tad saitītē vest kopā ar citām pastaigāties, atkal ļaut saošņāties, bet ierobežot badīšanās iespējas. Vēlāk saitīti var palaist vaļā un skatīties, vai jaunā kaza sekos baram vai dosies meklēt vecās mājas. Nepaies ne nedēļa un jaunpienācēja ieņems savu vietu barā. Galvenais, lai kazām pietiek dzīves telpas, kur pabēgt no citu ragiem. Daudz vienkāršāk barā ievest kazlēniņu, jo mazajiem vecās pāri nedara. Nepanes vientulību Atceries, ka kaza tevi gaida vienmēr! Viņa ir patstāvīga, uzticīga, runājoša un paklausīga. Esi tāds arī pret viņu. Ieklausies, ieskaties, palīdzi, draudzējaties un jums viss būs. Vienatnē kaza ļoti bēdājas un nemitīgi blēj, tāpēc kazas jātur vismaz divas. Jau nākamajā pavasarī šis pulciņš palielināsies, jo kazu mātei ir divi pupi un parasti dzimst divi kazlēniņi. Kazas parasti par āzi sāk interesēties augustā, ja negribi, lai kaza atnesas aukstajā janvārī, tad iesakām kazas lecināt septembrī un oktobrī un tad pēc pieciem mēnešiem gaidīt mazuļus. Pelnīta atpūta Gan kazai, gan govij jādod atpūta vismaz divus mēnešus pirms gaidāmās atnešanās. Kazu aizlaišana ciet ir divreiz vienkāršāka par govju laišanu ciet. To sapratīs katrs, kurš kaut reizi ir redzējis četrpupainu un divpupainu tesmeni, un zina, kurš kurai pieder. Novembrī piens iet mazumā. Tad kazai jāļauj uzņemt spēki un jālaiž ciet. Tā ir pelnīta atpūta, gan kazai, gan tesmenim, kurā no jauna atjaunosies visas pienu radošās un veidojošās šūnas. Ja vasarā kazu slauc rītos un vakaros, tad rudenī vairs tikai reizi dienā, pēcāk, kad piena daudzums samazinās, ik pārdienu un tad vairs nav ilgi jāgaida laiks, kad kazas pavēderē kūļājas tukša tesmeņa ļerpatiņa. Kaza mājās Kazkopība ir skaistākā un vienkāršākā lopkopības nozare, jo kazas ļoti labi tiek ar sevi galā. Kazas pašas sevi par dzīvniekiem neuzskata. Par to pārliecināsieties, jau ievedot kazu savā vieglajā automašīnā. Kaza nav aita, viņai kājas nav jāsasien un guļus nav jāgāž. Brauciena laikā viņa parasti stāv un skatās pa logu, garākā ceļa posmā arī apguļas. Tikai izkāpjot no automašīnas, kaza atļaujas izbirdināt spiriņas un pačurāt. Iepazīties atskrējušais suns dabū ar ragu sānos un turpmāk ievēro distanci. Ja kaziņa nevēlas raiti doties saitītē uz jauno kūti, tad apskatiet, vai viņai nav pārāk gari nagi. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc kaza nevēlas jums sekot pat tad, kad rokā turat maizes kancīti. Kazām nagi jāgriež vairākas reizes gadā, bet jāapskata vēl biežāk. Latvijas zeme ir mīksta, te nav akmeņainu klinšu, tāpēc nagi aug ātri. Dabisku pļavu kopēja Kaza, protams, ēd zāli. Un dažādas atvasītes. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsmājās ienāca mazākie no Latvijas viensētās sastopamajiem diētiski pienīgajiem zālēdājiem — kazas. Ap māju ir 4 ha kalnainu un dabisku pļavu, kam dabīgi virsū nāk mežs. Dažus gadus mēģinājām saskaņā ar Latvijas Dabas fonda botāniķu ieteikumiem zāli reizi divos gados nopļaut vasaras otrajā pusē. Tad siens tika salikts zārdos, bet ko pēcāk darīt ar pelēcīgajām kaudzītēm? Dzimtas godu naktīs rīkojām košu dedzināšanas pasākumu, bet tik un tā melno dūmu mākoņi likās tik sodrējaini stulbi. Katrs ir dzirdējis baisus stāstus par kazu milzīgo ēstgribu, par to, kā viņas mežainas salas pārvērtušas tuksnešos. Droši vien, netraucēti vairojoties, tā arī varētu notikt, tomēr katrs, kam pašam jārūpējas par siena un zaru slotiņu sagādi ziemai, būs prātīgs un līdz rudenim nokaus āzīšus un labiem cilvēkiem atdos kaziņas. Tā kā mums nav kaimiņu, tad savas kaziņas laižam brīvās pastaigās. Lai kazas neapgrauztu augļu kokus un augus puķu dobēs, esam uzbūvējuši aploku paši sev un dārzam. Kazas no savas mītnes var iziet un atgriezties, kad vien vēlas. Lai viņām būtu iemesls atgriezties, rūpējamies, lai kūtiņā vienmēr būtu pieejams sāls, ūdens un siens. Agrāk turējām kazas kūtī un gājām ar viņām pastaigās, kas ir ļoti interesants un meditatīvs pasākums, tomēr dzīvnieciņi bija atkarīgi no mūsu iegribām un tas nebūt nav labturīgi. Ja sienat kazu ķēdē, tad jāievēro, ka jāpiesien barvede. Tomēr tad, kad pārējām kļūst garlaicīgi, izvirzās cita un atlikušais bars dodas savās gaitās. Agrāk mēs domājām, ka tikai bailes tur dzīvniekus pie mājas, bet nu esam pārliecinājušies, ka viņas atgriežas pie barveža-barotāja. Atgremošanas labirinti Zālēdāji ir radīti zāles plūkšanai. Tas ir tik skaisti: vērot kā kazu bars, izvietojies hierarhijas secībā no saullēkta līdz saulrietam, plūc zāli un uzreiz sākās zāles pārstrādes un realizācijas process. Zālēdāji ar mēli aptin zāles kumšķi, ievelk to mutē, piespiež pie bezzobainajām augstlejām un ar apakšējiem giezēj-priekšzobiem to norauj, tad ar dzerokļiem nevērīgi sakošļā, jo kumoss no priekškuņģa vēlreiz atgriezīsies mutē. Tāpēc jau šie zālēdāji ir atgremotāji. Atgremotāji, lai izdzīvotu savvaļā, kur vienmēr kāds kādu grib apēst, veikli pieplūc vēderu potenciāli bīstamajā klajumā un tad noslēpjas kādā drošākā vietiņā un gremo. Kazas gremošanai nododas 10-15 reizes dienā: saguļas vienuviet un atgremo iepriekš saplūkto zāli, kas vienreiz nonākusi spureklī, atgriežas mutē. Zāle tiek atrīta pa barības vadu uz augšu un siekalām pilnajā mutē vēlreiz ļoti rūpīgi pārkošļāta. Zālēdājiem šo atgremošanas procesu vislabāk patīk darīt guļus, bet var arī stāvot kājās un pat lēni, nesteidzīgi ejot. Ieskatieties, kaza atgremo ar izstieptu un nedaudz piepaceltu kaklu. Kāpēc? — pilna mute siekalām, ja turēsi galvu uz leju, tecēs siekalas. Bet visiem atgremotājiem, kaut garā mēle zina, ko dara, tā ir mazjūtīga. Gan jau esat dzirdējuši stāstus par bojā gājušu lopiņu, kurš apēdis naglu vai kādu citu svešķermeni. Tādēļ dzīvnieku saimniekam ir jāuzmanās, kas nokļūst silē. Zālēdāji vidēji labi redz, toties viņi ļoti labi saož. Īpaši jau ēdamlietas, savus un svešus bērnus, radus un īpašo gardumiņu — pretējo dzimumu. Ir pat kazas, kas atsakās dzert ūdeni, kur savu purniņu mērkusi aita. Čurā bārdā Āzis ir ganāmpulka vaislinieks. Turiet viņu atsevišķi. Žēl, protams, vienam liegt brīvību, bet, āzim beržoties kopējā ganāmpulkā, piens uzsūc specifisko smaku. Zirgkopji uzskata, ka āža smaka rada veselīgu gaisu stallī. Ja jums ir arī zirgi, turiet āzi kopā ar tiem. Āža prieki sākas rudeņos. Tad viņi kazām sūta smaržīgas vēstulītes, kas vairo gribēšanu un ļipas tirināšanu. Citiem zīdītāju tēviņiem tas šķitīs ārprāts: čurāt un kakāt, kā pagadās. Stāvot tek un birst, ejot pil un krīt... Bet āži to dara vēl speciālāk un mērķtiecīgāk nekā buļļi vai auni. Āži paši sev rudeņos čurā bārdā. Kurš vēl ir ar mieru tā darīt? Jā, bet viņi tikai čurā un vēl pasmaida par to, jo, kas par gandarījumu sekos… Katrs, kurš uzdrošināsies pabužināt āzīti rudenī, paņems sev līdzi viņa aromātu uz vairākām dienām. Ļoti interesanta, specifiska smarža. Taču mīlas prieki ir nožēlojami īsi: čiks un viss. Pēc stundas nākošā, un ne vairāk kā trīs kazas dienā. Kaza pie āža jāielaiž katru rītu un vakaru. Pārtraukums starp kazām vismaz stunda, un lielais pārtraukums starp rīta un vakara tikšanās reizēm - vismaz četras stundas. Kura nākamā? Tā, kas trinas gar āža būdiņu, blēj un tirina astīti. Kad kaza dabūjusies, tad viņa izpalīdzīgo āzi vairs tuvumā nelaiž. Meklēšanās dienā kazai zūd visi līdzšinējie priekšstati par kārtību savā barā t.i. ganāmpulkā. Netiek vairs cienītas un ievērotas stiprākās un lielāko ragu īpašnieces. Ja āzi meklē viena kaza, tad vēl nekas, vēl saglabājas zināma ierastā ikdienas kārtība. Bet, ja pie āzīša grib vairākas kaziņas uzreiz, tad gan sākas nopietnas jukas. Kazas norauj pienu, jo ēd maz. Tik stāv pie āzīša aizgalda un skatās viņam acīs, blēj un tirina astītes. Kazu īpašniekam gan šādos apstākļos būtu jāsaglabā svaiga galva. Un, lai nepārslogotu āzīti, jāregulē tikšanās biežums un ilgums. Kaut arī mēs esam brīvu attiecību piekritēji, tomēr nu saprotam, ka nav labi rudenī ļaut āzim rosīties pa ganāmpulku nekontrolēti, jo, bieži atbrīvojoties no sēklas, tā zaudē dīgtspēju un kazai dzims viens kazlēniņš. Turklāt, tikko tiek aplekta mazā kaziņa, apstājas viņas augšana, tāpēc nevajag lecināt tādas, kas jaunākas par astoņiem mēnešiem. Piena garša Slaucamiem lopiņiem piens ir uz mēles. Cik apēd, tik arī iedod. Bet pienīgumu tieši ietekmē auglība — jo vairāk kazlēniņu dzimst, jo vairāk piena vajag zīdīšanai. Daudzi vaikstās par kazas piena garšu. Mēs slaucam mazos spainīšos katru kazu atsevišķi un pagaršojot izrādās, ka dažādām kazām piena garša atšķiras. Domājām, ka to ietekmē vecums — nekā, meitiņai piens tikpat specifisks kā mātei, bet citai kaziņai slaukums pavisam salds. Turklāt pazīstam cilvēkus, kas tikai kazai pateicas par to, ka izglābusi no mokošām slimībām. Kaza aiz kazas Ziemā kazas var saukt par jaunām, gaidošām māmiņām. Tas, ka viņas nedod pienu jeb stāv ciet, attiecas tikai uz tesmeni, doties pastaigās var arī pa ziemu. Brīvas meitenes var iet, kur grib un nākt, kad grib. Bet kazas atšķir vasaru no ziemas. Ēdamlietu pļavās tikpat kā nav. Kaza aiz kazas — tā ziemā pa vienu iemītu taciņu visas iet pastaigā. Barvedei seko viņas meita un mazmeita, tad pārējās. Pēdējās kazu rindā čāpo vienas un tās pašas labsirdīgās dvēselītes, kuras vienmēr ar visu ir mierā un tieši tādēļ labāk turas pa gabalu no hierarhiju uzturošām ragainajām karjeristēm. Tā viņas soli solī iet uz mežu un mielojas ar visu, kas gards. Un tie ir - egļu zari ar skujām. Brūkleņu un melleņu mētras, zaļas zāles čemuriņi, kritušu priežu miziņa, lazdu spurdzes. Kazas ir labākās mežmalu un pameža attīrītājas. Kazām ir garš zarnu trakts, kam ļoti tīkama ir celulozes pārstrāde, tāpēc viņas labprāt mielosies ne tikai ar ziemai sagatavotajām zaru slotiņām, bet apēdīs arī lietotas pirtsslotas, miziņas un pārtikas atliekas. Man reiz bija kaza, kas aktierim Ivaram Pugam apēda filmas «Līduma dūmos» scenāriju. Pērn Mīce radio tiešraides laikā pārkoda ļoti dārgu mikrofona vadu. Kazas ir ļoti ziņkārīgas un, kamēr vien pastāvēs cerība, ka kādam viesim ir kaut kas garšīgs kabatā, to mēģinās pārbaudīt. Kazu barotājiem noderīgi zināt, ka kazām, kā jau visiem atgremotājiem, ir tikai apakšējie priekšzobi un ar to izskaidrojama mīkla, kādēļ viņas koku mizu plēš no apakšas uz augšu. Bet nekādos apstākļos nevajag aizmirst, ka pat visjaunākajam kazlēniņam ir ļoti jaudīgi dzerokļi. Kas vienreiz tur ielaidīs pirkstu, atcerēsies ilgi. Un lai kā jūs mīlat kazas, neaizmirstiet, ka skaista kaza ir kārna. Aptaukošanās jau liecina par vecumu vai nopietnām veselības problēmām.

Komentāri (4)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu