Iespējams, ka dažs labs pilsētnieks, pie eglītes skandēdams Aspazijas Circenīša Ziemassvētkus, ir pārliecināts, ka laukos vai katrā aizkrāsnē mīt pa čirkstētājam, ka circeņi spēj nodzīvot garus gadus un dot padomus koka puišeļiem, vārdā Buratīno un Pinokio. Patiesībā vismaz Latvijā circeņi kļuvuši par retumu un viņu dziesmiņa biežāk skan nevis romantiskajā aizkrāsnē, bet kādā citā mazliet prozaiskākā vietā.
Dzied circenītis aizkrāsnē (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pavisam pasaulē sastopamas apmēram 2000 circeņu sugas, visvairāk – subtropu un tropu zemēs. Latvijā mitinās lauka circeņi un apdzejotie mājas circeņi. Tiesa, ir vēl trešā suga, ko par romantisku atzinusi vien Ilze Indrāne – par ķireļiem jeb zemesvēžiem dēvētie racējcirceņi. Bet tas jau vairs nav Ziemassvētku stāsts. No brālēniem sienāžiem circeņi atšķiras ar to, ka viņiem ir trīs pēdu posmi, savukārt siseņiem ir īsāki taustekļi jeb antenas. Gan circeņi, gan sienāži sisina, trinot priekšspārnus vienu gar otru, bet siseņi dzied, berzējot gar spārniem pakaļkājas. Sienāži un siseņi ir aktīvi dienā, circeņu laiks ir nakts. Un kā jau nakts dzīvnieki, circeņi nevar lepoties ar košām krāsām – mājas circeņu uzvalciņš ir pelēcīgi brūns, lauku radinieki valkā brūnu tērpu. Augums circenim ir strups, galva salīdzinoši liela. Mājas circeņi ir 16 līdz 20 mm lieli, lauka circeņi – nedaudz prāvāki. Viltīgā dziesmiņa Lai gan circeņiem ir spārni, viņi ar lidošanu neaizraujas. Spārni kalpo kā mūzikas instruments, ar kura palīdzību paziņot potenciālajam draugam vai draudzenei savu atrašanās vietu – skaņa rodas, circenim berzējot spārnu gar spārnu. Spārni tiek nedaudz pacelti uz augšu, lai starp tiem un ķermeni izveidotos gaisa kabata – tad spārni rezonē kā bungu āda. Lauka circeņu čirkstēšanai aizskanēt pēc iespējas tālāk ļauj arī dziesmas īpatnējā frekvence un skatuves konstrukcija – circeņi savas alas ieejas priekšā izveido piltuvveida bedrīti un, tajā tupot ar galvu uz alas pusi, ziņo par savu eksistenci un vēlmi atrast dzīvesdraugu pasaulei. Sajūtot ko aizdomīgu (piemēram, cilvēka soļu radīto zemes vibrāciju), circenis tūdaļ pat iešmauc aliņā. Vibrācijas circeņi uztver ar daudzajiem sariņiem, kas klāj visu kukaiņa ķermeni; ar to palīdzību circeņi kontrolē arī sava ķermeņa stāvokli telpā. Circeņu dziesma dzirdama savus pussimts metrus tālu, bet īpatnējās dziesmas frekvences dēļ cilvēkam ir ļoti grūti noteikt, no kurienes skaņa nāk. Var līdz pagurumam pētīt nelielu pļavas pleķīti, bet circeni tā arī neatrast. Piesardzīgā tauta Mājas circeņi, kas pielāgojušies dzīvei cilvēku tuvumā, pie mums gan kļuvuši par īstu retumu – ilgu laiku pat tika uzskatīts, ka mājas circeņi no mūszemes pagaisuši, tomēr, pēc jaunākajām ziņām, tie pārdesmit vietās tomēr manīti. Turklāt čirkstētāji mūsdienās daudz labprātāk uzturas sabiedrisko ēku virtuvēs. Šajā gadā, ko Latvijas entomologi pasludinājuši par circeņa gadu, zināms tikai viens gadījums, kad circenis atrasts gluži klasiskā lauku mājas aizkrāsnē. Pāris iepriekšējās karstajās vasarās Rīgā dzirdēta lauka circeņu dziesma (katrai circeņu sugai ir citāda dziesma, turklāt atšķiras arī vienas sugas tēviņu un mātīšu čirkstēšana – pēc dziesmas var noteikt gan circeņa sugu, gan dzimumu), tomēr pašus dziedātājus zinātniekiem tā arī nav izdevies pamanīt. Circeņi ir piesardzīga tauta un dienu pavada slēpjoties – lai nekļūtu par putnu barību. Mājas circeņiem gan vienīgais drauds varētu būt cilvēks, tomēr no savvaļā dzīvojošajiem senčiem mantotā piesardzība ir šajos kukaiņos pamatīgi iesēdusies, tālab savas atrašanās vietas viņi necenšas reklamēt. Pirms gadiem pieciem mājas circeņu bari bija apsēduši Rīgas apkārtni. Ziema bija pietiekami maiga, un kukaiņiem izdevās pārziemot, mitinoties komposta kaudzēs un Getliņu izgāztuvē. Domājams, ka tur circeņi dzīvo vēl šodien – atkritumiem sadaloties, rodas vajadzīgais siltums. Tiem, kuriem nav palaimējies nokļūt gružkastē vai kādā siltā virtuvē, aukstākam laikam iestājoties, diemžēl jādodas uz circeņu aizsauli. Noslīkt pelnos Sakāmais par circeni un pelniem atbilst patiesībai. Kā jau aukstasiņu dzīvniekiem circeņiem tīk siltums, un viņi meklē, kur to atrast. Tad nu gadās, ka muļķa dzīvnieks ierāpjas siltos pelnos. Skaidrs, ka, saskaroties ar kvēlojošu oglīti, circenis apdeg, bet tikpat nelāgu galu var ņemt arī it kā gluži nekaitīgos pelnos – aplipt ar pelniem vai irdenajā pulverī noslīkt... Toties runas par vecajiem, gudrajiem circeņiem ir rakstnieku sadomātas – Buratīno vecais circenis varēja būt, maksimums, četrus mēnešus vecs. Lauka circeņi dzīvo tikai vienu vasaru, parūpējas par pēcnācējiem un iet bojā – nosalst. Mātītei ir garš, ciets dējeklis – kā pīķis. Kad pienāk īstais brīdis, māmiņa iedur savu pīķi zemē un sadēj tur olas. Olas pārziemo, un pavasarī no tām izšķiļas kāpuri (t.s. nimfas), kas augot vairākas reizes maina ādu, līdz kļūst par pieaugušiem kukaiņiem. Kūniņas fāzi circeņi atzinuši par lieku. Mājas circeņi, protams, siltumā dzīvodami, mainoties paaudzēm, vairojas visu gadu. Circeņu dāmas sameklē mitru, siltu telpu un olas sadēj dēļu grīdas šķirbās. Dod pagrauzt kažociņu! Ne vienam vien romantikas cienītājam gribētos mājās turēt circeni. Mūsu pašu mājas circeņa čirkstēšana patiešām izklausās jauki, turklāt tā nav pārāk uzmācīga un skaļa. Lauka circeņu dziesma ir nedaudz skaļāka, tomēr ciešama. Savukārt daži tropisko zemju circeņi dzied tik skaļi, ka viņu jārēšanās nav izturama. Būtu jau labi, ja viņi trokšņotu pa dienu. Bet viņu dzīve sāk īsti kūsāt tad, kad ļaudis dodas uz dusu. Čirkstēšanas dēļ ar circeņiem vēl varētu sadzīvot. Bet circeņiem ir garas, spēcīgas pakaļkājas, un tās domātas lēkāšanai. Un circeņiem nez kādēļ tīk ielēkt, piemēram, ēdiena traukos. Ēdamo circeņi atrod ar savu garo antenu palīdzību – tās circeņi izmanto gan kā taustes, gan kā ožas orgānus. Barības atrašanās vietas precizēšanai kalpo četri mutes taustekļi, kas apgādāti ar jutīgiem garšas receptoriem. Mājas circeņi, gluži kā prusaki, ēd to pašu, ko cilvēks. Ūdens circeņiem nav īpaši vajadzīgs – nepieciešamo mitrumu šie kukaiņi uzņem līdz ar pārtiku, tāpēc viņi iecienījuši sulīgu zaļbarību, reizumis uzkožot pa gaļas gabaliņam, citas sugas kukainim vai pat savam pēcnācējam. Svētki aizkrāsnē iestājas, ja tur piemirsts kas ēdams vai dzerams un tas sācis rūgt. Tādā gadījumā circeņi neatsakās nobaudīt, piemēram, alu. Tomēr ar to vien šiem kukaiņiem nav gana – ar saviem spēcīgajiem žokļiem circeņi uzgrauž arī pa zeķītei vai kažokādai. Un tad, alu padzēries, pilnu muti dārga kažoka piestūmis, dzied circenītis aizkrāsnē. Un kāpēc lai nedziedātu – ir taču Ziemassvētki.