Toiterjera izskatā manāmas dažas dzinējsuņu iezīmes. Speciālisti uzskata, ka šķirne izveidota, krustojot Mančestras terjerus ar itāļu levretēm – maza auguma dzinējsuņiem. Iespējams, toiterjeru dzīslās rit arī vipetu asinis.

Toiterjeriem līdzīgi suņi redzami jau vairākās 16. gadsimtā radītās gleznās. Taču līdz šķirnes izveidei tolaik bija vēl tāls ceļš ejams. Konkrētākas ziņas rakstos atrodamas, sākot ar 19. gadsimtu.

Naskie žurkotāji

19. gadsimtā, kad britu salās aizliegtas suņu cīņas, ņiprie un kareivīgie terjeri palika bez darba. Taču ne uz ilgu laiku. Tā kā šie medību suņi bija piemēroti, piemēram, žurku medībām, tos mīļuprāt savās mājās turējuši zemnieki. Taču briti bez dzīvnieku sūtīšanas dažādās arēnās iztikt nu nekādi nav spējuši, un tā nu mazie terjeriņi sacentušies, grauzējus medīdami oficiālos un pusoficiālos mačos (drīzumā tika aizliegtas arī žurkošanas sacensības).

Pirmo reizi toiterjeri kā šādas šķirnes pārstāvji izstādē parādījās jau 1826. gadā, taču pie oficiālas atzīšanas netika, jo eksperti šos suņus uzskatīja par Mančestras terjeru pundurformu (ASV šos suņus vēl aizvien dēvē par Mančestras toiterjeriem). Tagadējais šķirnes nosaukums – angļu toiterjers – apstiprināts vien 1962. gadā, tālab šķirni var maldīgi uzskatīt par ļoti jaunu.

Lai nu kā, ļaudīm šādi rotaļlietas lieluma šuneļi ļoti iepatikās. Vienubrīd gan uzskatīja, ka toiterjeri piedienas vienīgi ceļojošajiem aktieriem un muzikantiem, kuri apķērīgajiem mazulīšiem samācījuši dažnedažādus trikus. Taču vēlāk toiterjeri kļuva par īsteniem modes dzīvniekiem, kuri devās līdzi dāmām uz viņu tējas pēcpusdienām un citiem saviesīgiem pasākumiem.

Apmēram pirms 100 gadiem angļu mazulīši nonāca arī Francijā un Vācijā. Entuziasti mēģināja izveidot aizvien mazākus un mīlīgākus šuneļus, un... Pārcentība gandrīz noveda šķirni pie iznīcības, jo pasliktinājās toiterjeru veselība. Savu lomu spēlēja arī Otrais pasaules karš, kad galvenā uzmanība tika veltīta dienesta suņu audzēšanai. Par laimi, bija saglabājušies arī gana daudz veselīgu rējēju, un bija iespējams visu saglābt.

Brāļi no Maskavas

Krievijā toiterjeri tika ievesti jau pirms revolūcijas, un šie mazulīši kļuva ļoti populāri. Taču, tā kā dekoratīvos suņukus parasti turēja augstdzimušie un inteliģence, pēc 1917. gada apvērsuma toiterjeru skaits Krievijā strauji saruka – boļševiki nesaudzēja ne strādnieku šķiras ienaidniekus, ne viņu mājas mīluļus. Staļina laikos ar smuksunīšiem nebija pieņemts nodarboties, jo galvenais bija audzēt armijas dienestam noderīgus rējējus. Tomēr daži prātu izkūkojuši muižnieki (kā viņus dēvēja īstenie proletārieši) spītīgi turpināja toiterjerus audzēt. Pēc kara gan bija saglabājies vien neliels skaits šīs šķirnes pārstāvju, turklāt nereti tie bija jaukteņi.

Ap 1950. gadu krievu kinologi nolēma šķirni atjaunot un ķērās pie selekcijas darba. Tā rezultātā radās zināmas izmaiņas toiterjeru izskatā. Vairākus gadus vēlāk (1966. g.) tika apstiprināts arī PSRS standarts, kurš pamatīgi atšķīrās no īsteno toiterjeru standarta. Taisnību sakot, atšķirības bija tik lielas, ka FCI uzskatīja, ka dižzemes speciālisti vien izcūkojuši jauku suni. Taču krievu speciālisti nosprieda, ka viņu lolojums ir mīļš un jauks, un vēl piedevām skaists, nospļāvās par buržuju iedomību un nodēvēja suņuku par Maskavas jeb krievu toiterjeru.

Krievu toiterjeri ir mazāki nekā angļu radinieki – viņi sver vidēji pusotra līdz divus kilogramus. Ir divas varietātes – garspalvainais un īsspalvainais krievu toiterjers. Kažoka krāsu ir vairāk, tostarp interesantā zilā.

Kā Otello

Reklāma

Toiterjers ir īstens terjers ar visām šo suņu labajām un ne tik labajām īpašībām. Mazuļi ir īsteni drosminieki, kuri, daudz nedomājot, metas aizstāvēt savu saimnieku pret jebkuru pāridarītāju. Turklāt atšķirībā no vairākuma citu terjeru toiterjeri nav tik holeriski un kauslīgi. Šie sīkači ir apveltīti ar salīdzinoši mierīgu temperamentu un bez nopietna iemesla trauksmi neceļ. Viņi drīzāk iekārtojas saimnieka tuvumā un vēro apkārt notiekošo.

Toiterjers ir skaists un gudrs dzīvnieks, kurš ideāli piemērots mājas lutekļa lomai. Viņš prot gan paskumt, gan jautri parotaļāties. Šie sunīši ir bezgala uzticīgi savam saimniekam. Ar citiem ģimenes locekļiem, protams, arī attiecības veidojas itin jaukas, taču mazā mīļumiņa sirds pieder vien tam, kuru viņš izvēlējies par savu Vienīgo. Reizumis gan šī pieķeršanās ir pārlieku spēcīga, un suns var sarīkot Otello cienīgas greizsirdības scēnas.

Īpaša kopšana šīs šķirnes pārstāvjiem nav nepieciešama. Ir gana, ja kažociņu reizi dienā izsukā. Ja draudziņš pastaigas laikā samircis, kažoks jānosusina ar mīkstu dvieli. Lai gan parasti ar veselību toiterjeriem nav nekādu problēmu, aukstā ziemā vai vējainā laikā, dodoties pastaigā, suņukam ieteicams apvilkt speciālo suņu mētelīti. Bet bez pastaigām svaigā gaisā iztikt nevar – lai gan augumā mazs, toiterjers ir enerģijas pārpilns radījums, un šo enerģiju vēlams likt lietā, vismaz uz pāris stundām dienā dodoties laukā no dzīvokļa.

***

Saimnieces lepnums

Inna Ilarionova, Krievu toiterjeru saimniece: "Bezbailīgi, prot sargāt un aizstāvēt."

Garspalvainā Asta un Džoniks ir bezbailīgi suņi, tie metīsies virsū pat lieliem sugas brāļiem, lai tikai aizstāvētu savus saimniekus. Viņi ir labi mājas sargi, prot mūs aizstāvēt.

Astu, kurai pašlaik 2,5 gadi, iegādājāmies Lietuvā, bet Džoniku pārvedām no Krievijas. Pašlaik Latvijā ir samērā maz šīs šķirnes suņu, apmēram 15. Man dekoratīvo suņu klubā, kuras biedre esmu, uzticēts rūpēties par toiterjeru populāciju. Vienā metienā šiem suņiem piedzimst viens vai divi kucēni. Tad tie ir no 80 līdz 150 gramiem smagi un tos var novietot uz plaukstas. Viena kucēna cena svārstās no 650 līdz 1500 eiro.

Katru dienu mazie un amizantie toiterjeri (viņiem ir izteikti krāšņas un spalvainas ausis) pastaigājas no trim līdz četrām reizēm. Tos nebaida aukstums, pašlaik gan mājas priekšā grūtāk noturēties uz apledojušās taciņas. Labprātāk abi suņuki dzīvo pa dārzu pagalma pusē un draiskojas viens ar otru.

Dienā toiterjers var apēst no 50 līdz 70 gramiem profesionālās barības Royall Canin. Nereti abiem vāru vistas buljonu, kas tiem garšo, kā arī pamieloju ar biezpienu.

Toiterjeru puika Džoniks vairāk pieķēries man, bet Asta par savu favorītu izvēlējusies manu vīru. Abi suņi paspējuši piedalīties izstādēs – Asta ir Latvijas, Džoniks – Latvijas un Lietuvas čempions.

Pārāk bieži šos suņus nemazgājam, bet pirms izstādēm, protams, tos īpaši sapošam. Tiesneši vērtē, kā bezbailīgie toiterjeri prot izsliet lunkano augumiņu un kustēties, vai klausa komandām, tāpat vērtē un apskata zobus. Dresēts un mācīts šīs šķirnes suns ļaus tiesnešiem arī sevi paglaudīt.


Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma





Kļūsti par reportieri