Horvātu plankumainis

Sešdesmitajos-septiņdesmitajos bija kolliji, kurus neatkarīgi no dzimuma ļaudis sauca par Lesijām. Pirms gadiem 30, ja kādam bija vācu aitu suns, viņš savu mīluli sauca par Šariku, vēlāk vai katrs otrais bija Reksis. Zināmu popularitāti, pateicoties Maskai, iekaroja Džeka Rasela terjeri (kurus gan par Mailo reti kurš sauca). Taču vesela suvenīrindustrija izveidojās, kad uz ekrāniem parādījās 101 dalmācietis.

Suņu un kaķu mīļotājiem raksturīgi lepoties ar savu mīluļu seno izcelsmi. Un, ja tā labi parakņājas, tad gandrīz katrai šķirnei var atrast senčus ja ne Tibetā vai Meksikā, tad vismaz Senajā Ēģiptē jau nu noteikti – neskaidros aprakstos un seno mākslinieku darinājumos saskatīt līdzību ar mūsdienu dzīvniekiem nebūt nav tik grūti. Arī dalmāciešu saknes sniedzoties vismaz 2000 gadu senā pagātnē.

Augstdzimušie

Veicot izrakumus Ēģiptē, atrastas suņu figūriņas, un šķirnes mīļotāji tajās saskatījuši līdzību ar dalmāciešiem. Vēlajā Mikēnu kultūrā (1600.–1100. g. p.m.ē.) mākslinieki esot gleznojuši šos skaistos suņus vajājam medījumu. Īsts atradums šķirnes entuziastiem ir sengrieķa Ksenofonta raksti, kas tapuši 4. gadu simtenī pirms mūsu ēras. Ksenofonts aprakstījis baltus suņus ar melniem plankumiem, turklāt piebildis, ka vienkrāsaini suņi esot prasti kranči, turpretī raibuļi – augstdzimušas un cēlas būtnes.

Par līdzīgiem suņiem spriedelējis arī Aristotelis. Viņš gari un plaši aprakstījis rējējus, kuri Eiropā ieradušies no Indostānas pussalas. Viņš pārliecinoši klāsta, ka balti suņi ar melniem plankumiem radušies no Bengālijas tīģeriem. Protams, tās ir muļķības, taču Aristotelis ir Aristotelis, tāpēc viņa apgalvojumiem ļaudis svēti ticējuši vēl pat 19. gadsimtā. Tiesa, zināma daļa patiesības senā zinātnieka paustajā varētu būt. Itin drošas ir ziņas, ka Eiropā dalmācieši ieklīduši līdz ar čigāniem, un čigāni taču nākuši no Indijas. Plankumainie suņi bijuši saistīti ar reliģiskiem rituāliem un simbolizējuši tumsu un gaismu, dēmonu un eņģeļu cīņu.

No mednieka par mīluli

Ne tik senos rakstos dalmācieši parādījušies 13. gadu simtenī, un jau tolaik viņi saistīti ar Horvātijas novadu Dalmāciju. Līdz pat 19. gadsimta vidum gan šie plankumaiņi dēvēti dažādos vārdos – tīģersuns, turku suns, bengāļu braks, dāņu dzinējs, franču suns, Arlekīns, Dalmācijas kariešu suns, Dalmācijas dogs. Pirmo reizi izstādē dalmācieši rādīti 1882. gadā Anglijā, bet 1890. gadā nodibināts Anglijas Dalmāciešu klubs. Angļi 1926. gadā izstrādājuši arī pirmo šķirnes standartu, kurā par šķirnes izcelsmes vietu atzīta Dalmācija, uzsverot, ka šajā novadā šādi suņi mērķtiecīgi audzēti jau kopš 13. gadsimta.

Kādi bijuši šo suņu pamatuzdevumi? Viņi piedalījušies lielo dzīvnieku medībās. Nereti bijuši sastopami arī karaspēka vienībās. Viņi gan nav devušies kaujās, bet pildījuši sargu funkcijas – vērīgie dzīvnieki agrāk nekā sargkareivji pamanīja vai saklausīja tuvojamies ienaidnieku un, skaļi rejot, sacēluši trauksmi.

Par kariešu suņiem plankumaiņi iesaukti 17. gadsimtā, kad aristokrāti pamanījuši arī šīs šķirnes pārstāvju estētisko vērtību. Gluži kā itāļu korsosuņi dalmācieši pasāka rikšot līdzās karietēm, bet naktīs sargāt savu saimnieku mantu un dzīvību. Šim nolūkam viņi bijuši ļoti piemēroti – ir gana spēcīgi un arī izturīgi, lai ātrā gaitā veiktu tālus ceļus, bet pēc tam vēl būtu spējīgi stāties pretī kādam uzbrucējam.

Mūsdienās dalmācieši palīdz dažādu dienestu ļaudīm – policistiem, robežsargiem, ugunsdzēsējiem. Taču jau 1956. gadā, kad tika publicēta komiksu grāmata par 101 dalmācieti, un piecus gadus vēlāk radīta arī multfilma, vairākums dalmāciešu kļuva vien par mājas mīluļiem. Un, protams, viņi lieliski tiek galā arī ar šo uzdevumu.

Jāatrod laiks sunim

Lai gan dalmācieši tiešām ir mīļi un jauki dzīvnieki, kuri sirsnīgi pieķeras savam saimniekam, labi satiek ar bērniem un citiem mājdzīvniekiem un turklāt spēj pildīt arī dzīvokļa sarga funkcijas, jāteic, ka šīs šķirnes pārstāvji tomēr nav piemēroti katram cilvēkam. Šaurs dzīvoklītis nav tā labākā mājvieta lielajam sunim. Cilvēkiem nosvērtā rakstura dalmācietis gan nekādas neērtības nesagādātu, taču labāk viņš jutīsies, mitinoties plašā pagalmā.

Jārēķinās ar to, ka spēcīgajam četrkājainim nepieciešama regulāra un itin pamatīga fiziskā slodze. Tas nozīmē, ka dalmācieša saimniekam jārod iespēja atrast krietni ilgu laiku, lai ar savu mīluli pastaigātos. Turklāt vēlams, lai pastaigas notiktu nevis pilsētas parciņā, bet vietā, kur suns var no sirds izskraidīties.

Ar dalmācieša kopšanu nekādu lielo problēmu nav. Kažoks, lai gan baltraibs, nemaz tik bieži nenoķēpājas, tāpēc allaž pilna vanna ar ūdeni nav jātur gatavībā. Arī ar sukāšanu nav jānopūlas – vilna ir īsa. Taču laiku pa laikam jāuzmet skatiens suņa nagiem. Šī šķirne radīta, lai skrietu. Apbrīnojami ātri augošie nagi tādam skrējējam problēmas nesagādā – nodilst. Bet gadījumā, ja saimnieki ir pārāk aizņemti, lai mīluli regulāri izvestu garās pastaigās, un sunim nākas augām dienām nīkt dzīvoklī, nagu šķērītēm jābūt pa rokai. Starp citu, ilgstoši atstāts viens, sabiedriskais dalmācietis jūtas gaužām slikti. Un var kādā jaukā brīdī saimniekam smalki atspēlēties. Nevērību vai sliktu izturēšanos šie dzīvnieki paturot prātā – atcerieties, ka dalmācietī mīt gan eņģelis, gan dēmons!

***

SAIMNIEKU LEPNUMS

Piecu valstu čempione mīt Berģos

Dalmācieši laikam ir viena no tām suņu šķirnēm, ko lielākā daļa kinomīļu pazīst pēc slavenās kinolentes 101 dalmācietis. Arī Svetlanas Vītolas ģimenes mājā priekšnamā ir šīs kinolentes varoņu foto.

"Džoja ir ļoti mīlīga un paklausīga, viņai ļoti patīk cilvēki, jebkurš svešs var paglaudīt, centīsies sabučot. Paši redzat, kā viņa jūs sagaida. Pašlaik, gaidot mazuļus, sākusi grauzt apavus. Kucēni varētu piedzimt apmēram pēc trim nedēļām, lielākoties vienā metienā ir 10 suņuki. Šādā siltā un saulainā laikā Džojai patīk vārtīties un šļūkāt pa zālienu.

Šis nav mūsu pirmais dalmācietis, pirms 15 gadiem mājās ienāca pirmais dalmācietis, diemžēl pirms trim gadiem suns nomira. Pirmā dalmāciete mums bija vietējā, bet Džoju iegādājāmies Somijā. Latvijas dalmāciešu klubā nav pārāk daudz reģistrētu šīs šķirnes suņu, populāri viņi ir Skandināvijas zemēs. Horvātijā uzskata, ka dalmācietis ir viņu nacionālais suns. Vienu no kucēniem atstāsim sev. Ēdinām tikai ar sauso barību, no kārumiem viņa našķojas ar sieru, ar augļiem, padzeras tīru ūdeni. Dalmāciešiem raksturīgi, ka viņi ēd visu laiku: jo vairāk dotu, jo vairāk apēstu. Visi pēc ārējā izskata nav vienādi: mūsu Džojai ir brūni plankumiņi, bet tie var būt arī melni, turklāt lielāki un mazāki.

Daži ir lielāki blēņdari, citi – uzvedīgāki. Visiem suņiem katram ir sava vieta (te vēl mīt večiņa – skotu terjere – un jaunulis rīzenšnaucers). Ja mēs skatāmies TV, tad viņi atnāk un apsēžas mums blakus uz dīvāna. Naktīs tikai savās vietās priekštelpā. Izskrieties vietas pietiek ap māju, vienīgi zālienā paliek pēdas – brūni plankumi. Dalmāciešiem ir tāda īpatnēja āda: viņi vienmēr ir tīri, jo bieži maina spalvu, tā – lielākā problēma, jo visur ir spalvas.

Šīs šķirnes suņiem ir ļoti patīkams raksturs – paši varat pārliecināties, ka ir patiesi mīlīgi, ļoti labi izturas pret bērniem. Riet rej, bet dalmācietis nekādā gadījumā nav tas pats, kas rotveilers vai vācu aitu suns, kaut vienmēr signalizēs. Vasarā patīk pagulēt saulītē, kad nu paliek par karstu, aizies un nolīdīs ēniņā.

Džoja ir piecu valstu čempione: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un Slovēnijas. Kad piedzims mazuļi, atsāksim atkal braukt uz izstādēm, ņemsim arī bērniņus līdzi. Lai gan tās ir papildu rūpes, bet piedalīties izstādēs ir interesanti. Dažreiz turp braucam ar savu automašīnu, citreiz kopā ar pārējiem noīrējam nelielu autobusu. Lielākoties Džoja ceļojuma laikā guļ. Viņai patīk paspēlēties ar citiem suņiem, bet ne tik labvēlīgi noskaņota ir pret lielāka auguma dzīvniekiem, varbūt nedaudz piesardzīga, iespējams, baidās no tādiem. Mums ir paveicies: suņi dārzu neizrakņā. No iepriekšējā dalmācieša Džoja iemācījās dzīties pakaļ kaķiem, taču nezinu gan, ko viņa darītu, ja kādu patiešām noķertu.

Precībās braucām uz Zviedriju, tur dzīvo arī Džojas tēvs, bet māte – Somijā.

Visvairāk Džoja pieķērusies man, kaut mīlīga pret visiem ģimenes locekļiem. Visu mūžu mums ir bijuši dažādi mājdzīvnieki, kad paši dodamies kaut kur atpūsties, par suņiem rūpes uzņemas vecmāmiņa."

***

DALMĀCIETIS (Dalmatinac)

Izcelsmes valsts: Horvātija (reģistrācijas brīdī vēl Dienvidslāvija)

Augstums skaustā: suņiem 55–61 cm,

kucēm 50–58 cm

Svars: suņiem vidēji 25 kg, kucēm vidēji 23 kg

Apmatojums: īss, biezs, cieši piegulošs, ciets, maz izteikta pavilna

Krāsa: uz koši balta fona melni vai piesātināti brūni, apaļi 1–2 cm diametra plankumi

Kompanjons

Dienesta suns

Nepieciešama

fiziskā slodze