Cilvēki bija atsaucīgi

Kā stāsta suņu saimniece Diāna Rēfelde, liktenīgajā dienā viņas vīrs kā parasti devies pastaigā ar abiem suņiem – pusotru gadu vecajiem Lakiju un Baronu. Ģimene dzīvo privātā mājā Veldzes dārziņos. Suņi bija brāļi – aitu suņu šķirnes un kaukāzieša krustojumi. Viens balts, otrs melns.

"Vīrs palaida abus, tie paskrēja gabaliņu tālāk un pazuda no redzesloka," stāsta saimniece. "Pēc saucieniem atskrēja tikai Lakijs. Vīrs nāca mājās, jo bija pārliecināts, ka Barons atskries pats. Stāstīja, ka dzirdējis šāvienus, bet neesot pievērsis uzmanību, jo mežā bieži notiek medības. Mēs vēl nodomājām, ka suns varbūt paskrējis līdzi kādai stirniņai vai sabijies no šāvieniem un nomaldījies." Tā kā līdz nākamajam rītam Barons nebija atgriezies, saimnieki sāka intensīvu meklēšanu, bet – neveiksmīgi, tāpēc viņi ar laikraksta, radio un interneta palīdzību lūdza atsaukties cilvēkus, kas redzējuši lielu, melnu suni. "Paldies visiem, kas zvanīja," asarām acīs turpina saimniece. "Tagad laiki grūti, cilvēkiem nav naudas, bet tik daudzi zvanīja man uz mobilo tālruni, mēģinot palīdzēt. Bet vislielākais paldies tam vīrietim no Mežvaldes, kurš bija redzējis un paziņoja mums, kas īsti noticis."

Saruna neizdevās

Vīrieša vārdu Diāna neatklāj drošības nolūkos. Kopā aizbraukuši uz Mežvaldi, viņš parādījis vietu, kur suns nošauts, un pastāstījis, kas to izdarījis. "Aizbraucām pie tā cilvēka, lai uzzinātu, kāpēc viņš šāvis un kur pēc tam palicis suns, jo mēs tajā vietā redzējām tikai asinis. Mednieks gan nenoliedza, ko izdarījis, tomēr saruna īsti neizdevās." Diānai pēc tās radies priekšstats, ka vienīgais iemesls – šāvējam vienkārši nav paticis, ka tādi te klaiņo. Viņa piebilst, ka sāp gan attieksme pret, viņasprāt, nevainīgo dzīvnieku, gan šā notikuma morāle. Pēc aculiecinieka stāstītā, izrēķināšanās notikusi apdzīvotā vietā un to redzējuši arī bērni. Nošautā dzīvnieka mirstīgās atliekas nav atrastas, iedzīvotāji stāstījuši, ka dažas tantes no Mežvaldes beigto sunīti novilkušas no ceļa, lai mašīnas nebrauc pāri. Saimnieki savus suņus raksturo kā mīlīgus, cilvēkiem tie neesot skrējuši virsū, viņiem bijis bail no pārliekām skaņām un šāvieniem. "Ja jau vispirms būtu šauts gaisā, suņi uzreiz aizmuktu. Otrs suns, Lakijs, droši vien to visu redzēja. Vēl nedēļu nevarēja attapties, neko neēda," norāda Diāna.

"Kas man cits atlika?"

Par notikuma vietu un apstākļiem pastāv strīds. Stāsta Viktors Urbāns: "Izgāju ar savu īru seteru pastaigāties un biju spiests atkāpties, kad ieraudzīju kalna galā divus lielus suņus – baltu un melnu. Jutu, ka nebūs labi, jo tie bija sveši, zobus atņirguši, lenca mūs. Manam sunim būtu letālas beigas. Nekādi nevarēju tikt no abiem vaļā – radās doma, ka tie ir klejojoši suņi. Ienācis sētā, ielaidu savējo istabā un izdarīju to, kas tādos gadījumos jādara. Ja suns ir tālāk par 200 m no savas mājas, tad to drīkst likvidēt bez saimnieka atļaujas. Esmu mednieks, paņēmu bisi, pirmo šāvienu izšāvu gaisā, baltais aizmuka, otrs palika un mēģināja man uzbrukt. Kas cits man atlika? Ļaut, lai sakož?" Mednieks atzīst, ka šāvis uz suni, bet nezina, kas ar to noticis tālāk, jo neesot pakaļ gājis. Melnais suns smilkstēdams aizskrējis, iespējams, bijis aizšauts un vēlāk kaut kur nobeidzies. "Uzskatu, ka, sevi un savu īpašumu aizsargājot, esmu rīkojies likumīgi."

Klaiņo ļoti daudzi

"Likums katram gadījumam nepasaka priekšā, vai suns ir klaiņojošs. Dzīvnieks var norauties un pamukt uz brīdi. Kuram normālam cilvēkam ienāks prātā viņu nošaut?" saka kinoloģe Inguta Širmele. Rumbas pagasta pārvaldei nebija informācijas par šo notikumu. Pārvaldniece Lija Šēle atzina, ka Mežvaldē tiešām esot daudz klaiņojošu mājdzīvnieku, bet par cietušās ģimenes suņiem nekādu sūdzību nav bijis. Savukārt daži Mežvaldes iedzīvotāji liecināja, ka netālu no notikuma vietas ir manīts savā nodabā klīstam arī īru seters. V.Urbāns norāda, ka viņš savu suni nekad no redzesloka neizlaižot. Īru seters ir vidēja auguma medību šķirnes suns, kas sabiedrību neapdraud.

Ne tikai neētiski

I.Širmele piekrīt šķirnes raksturojumam, tomēr daudz suņa raksturā ir atkarīgs no audzināšanas. Tas attiecas arī uz aitu suņiem, kaukāziešiem vai to krustojumiem – tie var būt mīlīgi vai dusmīgi. Kinoloģe piebilst, ka Kuldīgas novadā ir bijis ne viens vien līdzīgs gadījums, bet līdz šim vai nu neviens nav vērsies pret medniekiem, vai arī tiem izdevies paslēpties likuma ēnā. Tomēr tāpat kā ir noteikumi par klaiņojošajiem dzīvniekiem, tā ir arī prasības, kas jāizpilda tam, kas uzņēmies soģa lomu. "Šaut un nelikties ne zinis, kas notiek tālāk ar dzīvnieku, – tā jau vairs nav tikai neētiska rīcība," viņa uzskata.

Galējais līdzeklis

Kuldīgas policijas iecirknī notikumu nekomentē, kamēr nav noskaidroti apstākļi un pieņemts lēmums.

Aptaujāto mednieku viedoklis par šādiem gadījumiem nedaudz atšķiras: arī mājdzīvnieka saimniekam ir pienākumi pret apkārtējo sabiedrību un vidi, tai skaitā meža dzīvniekiem, kurus paēdušie suņi izklaides dēļ ziemā apdraud vairāk nekā izbadējušies plēsēji. Taču mednieki ir vienisprātis: situācija nopietni jāizvērtē, pirms tiek pacelts ierocis. "Tas ir sabiedriski jūtīgs jautājums," saka Alsungas mednieku kluba biedrs un Kuldīgas mežniecības referents Juris Šteinbergs. "Likums paredz, ka par klaiņojošiem suņiem (izņemot šķirnes medību suņus) un kaķiem atzīstami jebkurā gadalaikā medību platībās tālāk par 200 metriem no apdzīvotām vietām vai dzīvojamām mājām brīvi klejojoši dzīvnieki bez uzpurņa vai reģistrācijas žetona, kā arī suns, kas ir bez kaklasiksnas un atrodas bez saimnieka 200 m no savām mājām un apdzīvotām vietām. Tomēr medniekam jādara viss iespējamais, lai pārbaudītu apstākļus un tad pieņemtu pareizāko lēmumu, jo viņa rīcībai var būt tālejošas sekas. Katrā situācijā ir savas nianses: vai tas notiek medību platībā vai apdzīvotā vietā, vai tiešām sunim nav māju, vai arī tas nejauši aizmucis. Var vispirms brīdināt saimniekus, lai neļauj sunim vienam pašam staigāt. Katrā ziņā ķerties pie ieroča – tas ir galējais līdzeklis." Arī J.Šteinbergs norāda, ka klaiņojošie suņi ir medījamo dzīvnieku sarakstā, un tātad medniekam jāpārliecinās, kas ar suni pēc tam notiek.