Par iespējām vērot putnus un zvērus Slīteres nacionālajā parkā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki, zoologi un gidi Helmuts Hofmanis un Vilnis Skuja. Viņu pavadībā būs iespēja doties uz putnu un zvēru vērošanu sestdien, 4.jūnijā, Slīteres ceļotāju dienas ietvaros.
Daudz putnu, daudz vērotāju
H. Hofmanis: Slīteres nacionālajā parkā, kur ir ļoti dažāda biotopu struktūra un stipri ierobežota cilvēka klātbūtne, pašlaik ir novērotas vairāk nekā 260 sugu, bet ligzdotājas — 140 sugas! Kopā Latvijā reģistrētas 345 putnu sugas, starp tām arī pavisam retas, kas līdz šim Latvijā konstatētas tikai Slīteres nacionālajā parkā. Kolkas ragā ir Eiropas mērogā ļoti nozīmīga putnu migrācijas vieta un kopš 90.gadu sākuma — arī putnu vērotāju vieta. Migrācija īpaši skatāma pavasarī, kad putni, izvairoties no jūras, lido no dienvidiem uz ziemeļiem, un Kolkas rags ir pēdējais sauszemes punkts atpūtai, lai lidotu tālāk — iekšā jūrā. Te putni var apsēsties, paēst un doties pāri jūrai. Līcis, lielā un mazā jūra, un rags te veido tādu kā pudeles kaklu.
Pavasarī Kolkas ragā vienā stundā var redzēt vairākus desmitus tūkstošu putnu — visas pie mums dzīvojošās sugas un daudzas tādas, kas novērotas tikai Kolkas ragā, nekur citur Latvijā. Tā, piemēram, 2007.gadā konstatējām klinšu ērgļu ligzdošanu. Iepriekšējo reizi Kurzemē tas bija novērots pirms 101 gada.
Vēl jāuzsver, ka tieši parkā ir novērots un oficiāli apstiprināts Eiropas lielākais rubeņu riests — vienā reizē, vienā vietā riestojuši 66 rubeņu gaiļi.
V. Skuja: Putnu vērošana Kolkas ragā sākās pēc dzelzs priekškara krišanas. Sākumā pārsvarā brauca skandināvi, kas šādos nolūkos ceļoja pa visu pasauli, un tad pieplūdums bija pat lielāks nekā tagad. Ir tādi, kas šurp brauc gadus desmit pēc kārtas un pavasarī dzīvo teju mēnesi vēl pirms īstās tūrisma sezonas sākuma. Tas ir labs atspaids tūrisma uzņēmējiem.
Kā putni sadzīvo ar to vērotājiem?
V. Skuja: Jā, Kolkas ragā putni šo to zaudē. Ja savulaik daļa pludmales būtu norobežota tikai putniem, ieguvējas būtu abas puses, jo arī cilvēkiem būtu vairāk ko redzēt. Tagad nāk tik daudz cilvēku un tik bieži, ka putniem nav miera, tiem atkal un atkal jāceļas augšā. Iedomāsimies, kā mēs justos, ja apsēstos pabrokastot, bet durvīs ik pa brīdim parādītos rēcošs lauva. Kāds miers, kādas brokastis!?
Domāju, ka nākotnē to atrisinās. Nevajadzētu jau daudz: mazu žodziņu, norādot robežu, tālāk — 50–100 metru josla. Bet mūsdienu atpūtnieki pieraduši iebrist pašā spicē, ragā. Iespējams, nākotnes sabiedrība mūsdienu cilvēkus novērtēs kā tumsoņas.
Zvēru vērotāju ir krietni mazāk, lai gan ārzemēs arī tādu netrūkst?
V. Skuja: Putni ir viegli ieraugāmi — tie lido, lēkā pa priekšu. Bet, uzmanīgi skatoties, arī zvērus var pamanīt, un vislabāk vērot pavasara pusē, kad tie pa ziemu ir izsalkuši, turklāt vēlams mūsu gidu pavadībā. Jāuzsver — zvērus var vērot pacietīgie, kas spēj pavadīt mierā stundas divas. Jāiziet no rīta līdz ar gaismu, un tad pa gabalu var paskatīties. Mums nav kā Līgatnē, kur katrā laikā var aiziet pie tāda un tāda zvēra. Bet tas, ko šeit paveicas ieraudzīt, ir pavisam citā vērtē. Tās ir īpašas sajūtas, redzot brīvos zvērus! Tas nekas, ja tos nespēj izpētīt tik sīki kā zvērudārzā, ja nevar pieiet tuvu klāt un paglaudīt, un iedot maizīti. Toties var pa gabalu redzēt, kā dzīvnieki ēd un kā savā starpā izturas. Tas ir dzīvnieks tā dabiskajā vidē, un tu kļūsti par liecinieku mazam fragmentiņam viņa patiesajā dzīvē.
To vislabāk darīt aprīlī, maijā, vēl arī jūnijā un nedaudz augustā. Zvēri, kurus var ieraudzīt, ir: stirna, staltbriedis, alnis, mežacūka, lapsa, āpsis, jenotsuns — ja paveicas, un bebrs — ar garantiju visā siltajā laikā. Daudz ļaužu gan nevar piedalīties, grupā jābūt līdz pieciem cilvēkiem.
H. Hofmanis: Saistoši ir arī mācīties ieraudzīt un pazīt zvēru atstātās pēdas un mēslus. Gids to var parādīt un par to pastāstīt, piemēram, vēršot uzmanību uz apgrauztiem, noskrāpētiem kokiem, pēc kuriem var pateikt, kādi zvēri te mīt. Šajā jomā līdz tam pilnīgi neizglītoti cilvēki sajūsminās, apguvuši pašu mazumiņu no dabas ābeces un iejūtoties pēddziņu lomā, piemēram, spējot atšķirt brieža vai aļņa govi no buļļa vai pēc mēsliem noteikt, ka tieši pa šo pašu taku ir gājušas mežacūkas.
V. Skuja: Var jau iet arī savā nodabā pa dabas taku, bet tad nesagatavots ekskursants pamanīs un uzzinās krietni mazāk. Tikai gids ceļotājiem norādīs — pret šo koku briedis berzis ragus, te irbe pērusies smilšu vannā, šī atejvieta, kas atrodas vairākus kilometrus no tuvākajām mājām un no kuras jau spraucas ārā ērkšķogu krūms, pieder jenotsunim. Gids ir jūsu acis.
Kā mainījušās sugas pēdējos trīsdesmit gados?
V. Skuja: Kad šeit sāku strādāt tieši pirms trīsdesmit gadiem, bija ļoti daudz aļņu, briežu — maz un tikai rietumu pusē, bebru arī maz. Tagad aļņu ir samērā maz, toties pilns ar briežiem, un bebri ir visur.
Mēs jau mazliet pieskārāmies sabiedrības izglītošanai...
V. Skuja: Šajā ziņā darām desmit reižu vairāk nekā padomju laikos. Lielu vērību pievēršam stāstīšanai, izskaidrošanai, pārliecināšanai, acu atvēršanai. Ejam ne tikai uz skolām, bet pat uz bērnudārziem. Gribu likt pie sirds, ka cilvēkiem, kas ierodas Slīteres nacionālajā parkā, nevajadzētu drāzties tam cauri no viena apskates punkta uz otru, it kā brauktu tramvajā no Juglas līdz Čiekurkalna tirgum. Ar redzīgām acīm te ir ko vērot visu laiku. Tas jādara nesteidzoties. Jā, labi būtu gida pavadībā, bet to var gluži sekmīgi darīt arī savā nodabā, arī pa automašīnas logu. Zvēri un putni no auto mazāk bīstas. Gaisā var ieraudzīt ērgli, ceļmalā ganoties — kādu stirnu, alni, arī lapsu — peļojot. Īpaši liela iespējamība ir tad, ja pārbraucienā dodas rīta pusē vai vēlā pēcpusdienā.
H. Hofmanis: Gribas kliedēt joprojām daļā sabiedrības valdošu mītu, ka īstie dabas brīnumi noteikti glabājas rezervāta stingrajās zonās. Tieši tur daudzi kāro nokļūt par varas makti, kļūdaini iedomājoties, ka aizliegtā teritorijā atklāsies kaut kas vizuāli pilnīgi atšķirīgs, jauna pasaule. Piemēram, Moricsalā, kur tā tiecas nokļūt, arī televīzija. Ja nu tiešām to izdodas sasniegt, nāk vilšanās, jo neko TĀDU tur neatrod. Un tad ir neizpratne. Tikai speciālists zina detaļas, kas šo vietu dara īpašu.
V. Skuja: Visur apmeklētāji nekad nevarēs piekļūt. Daļa no aizsargājamās teritorijas būs pieejama tikai pētniekiem. Citādi šai vietai kā īpaši aizsargājamai teritorijai nebūtu jēgas. Jā, te nedrīkst darīt visu, ko grib, te pastāv ierobežojumi, lai saglabātu to, kas mums ir vienreizējs. Un kur tad drīkst darīt visu, kas iešaujas prātā? Tas jāsaprot. Ieejot dzīvoklī, mēs taču arī novelkam āra apavus.
Virzība uz sabiedrības iesaistīšanu un dabas aizsardzības principu skaidrošanu ir pareiza. Ar laiku aizvien vairāk šejieniešu apzināsies, ka mēs te dzīvojam nevis Latvijas nomalē, bet gan izcilā vietā, ko daudzi grib redzēt par visu vairāk, vismaz reizi mūžā.
2011.gada 4. un 5. jūnijā notiks Slīteres ceļotāju diena. Vēl vari pieteikties: www.celotajs.lv/sliteresdiena
