«Vai jūs esat tā sieviete, kas atrada Līgatnes lāci? Lūdzu, laimīgu ceļu!» - tā, atdodot dokumentus, Velgai Vītolai sacīja kāds ceļu policists, kad viņa dienu pēc izmukušās lācenes Mades atgriešanās Līgatnes dabas takā bija pārsniegusi ātrumu.
Made nāca ar mani. Vairāk man neko nevajag. (141)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Velga bija ceļā pie mediķiem. Sievietei, kura jau 30 gadus pavadījusi Līgatnē, rūpējoties par dzīvniekiem, pēdējā laikā arvien vairāk sevi liek manīt muguras kaites. Šajās nedēļās ārsti bija lēmuši gultas režīmu, bet par spīti tam viņa devās ārā un paveica brīnumu, ar netradicionālu metodi atvilinot 17.augusta naktī brīvsolī devušos lāceni atpakaļ mājvietā. Ne ar medniekiem vai suņiem, bet gan kārumiem un mīlestību.
Izmukšana satuvina
Ka Madi grasās meklēt ar suņiem, Velga uzzinājusi no medijiem. Ar viņu konsultējies Dabas aizsardzības pārvaldes priekšnieks Jānis Strautnieks, un jau 15 minūšu laikā mežs bija brīvs no medniekiem. «Jebkurš voljēra dzīvnieks, nokļūstot savvaļā, nesaprot, ko darīt ar savu brīvību. Ar Madi bija tāpat,» atceras zvērkope. Pa šo laiku viņas fotogalerija sociālajā tīklā «Draugiem.lv» vienā diennaktī skatīta vairāk nekā 25 000 reižu.
Lācene uzieta 19.augustā, aptuveni kilometru no savas mājvietas. Atvilināt viņu pa taisno uz voljēru nebūtu iespējams stāvās kraujas dēļ, tāpēc Velga gājusi labu gabaliņu, kur kļuvis lēzenāks, un saukusi. Saukusi ilgu laiku, taču no lāča nav bijis ne miņas.
«Un tad – hops! Viņa pēkšņi uzradās man desmit metru attālumā. (..) Es biju viena, un viņa bija viena. Mēs satikāmies un atnācām atpakaļ kopā.»
Notikušais Velgu ar Madi krietni satuvinājis. Līdz šim viņai licies, ka lācene ir nepaklausīgākā no trim voljērā mītošajiem ķepaiņiem, tomēr pagājušās nedēļas notikumi pārliecinājuši par pretējo. Lācenes niķus viņa noraksta uz atrašanos kompānijā ar diviem lāču puikām. «Tur viņa ir trešā, jo puikas ir priekšnieki. Pie barības, pie ēdamā, pie migas un gulēšanas. Pie visām padarīšanām viņi ir pirmie kā stiprākie.»
Viena no retajām sievietēm-lāču pētniecēm pasaulē
«Made tagad ir slavenība Latvijas mērogā,» Līgatnes izmukušā lāča stāstu dzīvnieku aprūpētāja pielīdzina «meteorīta» kampaņai pirms diviem gadiem. Tikai šoreiz viss bijis pa īstam. «Tas, ka beidzās šādi, ir milzīga laime, jo 80% gadījumu izbēgušu dzīvnieku nākas likvidēt.»
Ja varam ticēt kādam pieredzējušam somu profesoram, kurš specializējas lāču pētīšanā un pēc lāču fotoizstādes Dabas muzejā pats uzmeklējis zvērkopi, Velga ir viena no retajām sievietēm pasaulē ar tik apjomīgām zināšanām un pieredzi ar šīs sugas dzīvniekiem. Ne velti viņa iesaukta arī par lāču mammu.
Šo apzīmējumu zvērkope izpelnījusies, paglābjot no nāves un uzaudzinot lāci pati savās mājās. Ķepaiņiem mazuļi dzimst ziemā, taču aukstā laika dēļ Līgatnes lāču mazuļi aiziet bojā. Pirms desmit gadiem Velga nolēma riskēt un paņēma pie sevis lāču meiteni Ilzīti. Pateicoties barošanai ar putriņām, viņa izdzīvojusi, kļūstot par pilntiesīgu Vītolu ģimenes locekli. Ilzīte piedzima no parka aizbēgušajai Madei, taču par savu vienīgo māti uzskata Velgu.
Velgas mājās bijis pat alnis
Rūpes zvēru aprūpētāja uzņēmusies daudziem citu sugu dzīvniekiem, ieskaitot pat alni. Kā stāsta Velga, katram dzīvniekam vajadzīga sava pieeja. Ja tas ir zaķis, viņai jāizturas kā zaķu mātei. Ja tā ir stirna, jāizturas kā stirnu mātei. Ja lācis, tad jābūt lācenei.
Šie gadījumi ir vismaz tikpat unikāli kā slavenā Berlīnes polārlāča Knuta dzīvesstāsts (skatīt resursos). Līgatnes dabas takas zvērkope būtu pelnījusi sižetu «Animal Planet», «National Geographic» vai kādā citā dzīvnieku tematikai veltītā pārraidē, taču viņa atgaiņājas un saka, ka darot visu pati savam priekam.
«Man nav vajadzīga slava un atzinība. Es to visu daru sevis dēļ. To varēja neviens nezināt vai neredzēt, bet vienalga tā būtu viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. Es savu balvu esmu jau saņēmusi – Made nāca ar mani pa mežu un iegāja voljērā. Vairāk man neko nevajag.»