Pagājušā gada un šā gada pavasarī projekta «Zaļais koridors» laikā veiktā Gaujienas, Apes un Veclaicenes teritorijas apsekošana liecina, ka lidvāveres («Pteromys volans») no šīm viņām piemērotajām teritorijām ir izzudušas.
Latvijā izzudušas lidvāveres (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lidvāvere bija viena tām retajām un aizsargājamām sugām, kurām projekta laikā tika pievērsta īpaša uzmanība, meklējot jaunas atradnes un iegūstot informāciju par sugu izplatību, liecina Dabas aizsardzības pārvaldes informācija.
Lidvāvere sastopama Eirāzijas ziemeļdaļā. Tā ir koku dobumos dzīvojoša suga, kurai nepieciešamas jauktas, briestaudzes vecumu sasniegušas egļu-apšu un apšu-egļu audzes, kurās izaugušas arī otrā stāva egles. Apses ir tā koku suga, kurā lidvāvere var atrast piemērotu dobumu dzīvošanai. Savukārt egles lidvāverei nepieciešamas kā aizsegs, slēpjoties no plēsējiem - pūcēm un meža caunām.
Latvija atrodas lidvāveres areāla dienvidrietumu perifērijā. 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā, kā liecina tā laika publikācijas, lidvāvere bijusi sastopama visā Latvijā, tostarp vietumis arī Kurzemē. Pirms 100 gadiem lidvāveres manītas vairs tikai Vidzemē, kur bija saglabājušies tai piemēroti dzīves apstākļi. To skaits un izplatība turpināja sarukt.
Pieaugušas lidvāveres ir konservatīvi dzīvnieki - tās no sava 10 līdz 13 gadus ilgā mūža lielāko daļu pavada vienā vietā, dzīves iecirknis parasti aptver mežu apmēram 50 līdz 60 metrus rādiusā ap midzeni. Reti kad lidvāveres dodas baroties pārsimts metrus tālu no midzeņa.
Projekta «Zaļais koridors» apsekošanas iekļautajā teritorijā lidvāveres bijušas sastopas vēl 20.gadsimta 70. un 80.gados, bet pēdējo 20 līdz 25 gadu laikā nav atrastas. Arī 2012.gada un šā gada pavasarī, kad tās ir speciāli meklētas šajā reģionā gan Latvijā, gan Igaunijā, tās netika konstatētas. Tas liecina, ka iespējas atrast lidvāveri turpmāk ir pavisam niecīgas vai pat nekādas.
Lidvāveru neatrašana tām vispiemērotākajās teritorijās liecina, ka pat mikropopulāciju pastāvēšana ir ļoti mazticama. Pēdējā zināmā lidvāveres atradne konstatēta 2001.gadā Balvu pusē dabas liegumā «Gruzdovas meži». Šā gada pavasarī saņemtas ziņas par lidvāveres novērošanu, cērtot mežu Liepnas tuvumā. Igaunijā neliela lidvāveru populācija joprojām pastāv valsts Ziemeļaustrumu daļā.
Apsekojot projekta teritoriju, konstatēts, ka nākotnē sagaidāma situācijas pasliktināšanās attiecībā uz lidvāverēm piemērotu biotopu klātbūtni. Dabas liegumos, kur mežsaimnieciskā darbība ir ierobežota, vecās apses atmirst vecuma dēļ, bet dabiskie traucējumi, piemēram, ugunsgrēki un vējlauzes, nav pietiekoši, lai sāktos apšu audžu atjaunošanās. Kaut arī saimnieciskajos mežos jaunu apšu ir salīdzinoši daudz, pastāv liela iespēja, ka tās tiks nocirstas pirms sasniegušas savu bioloģisko vecumu.
Lidvāveru skaita un izplatības sarukums novērots to areāla visā rietumu daļā. Kā galvenais iemesls uzskatāma mežsaimnieciskās darbības intensifikācija, kuras rezultātā mežos notiek koku sugu sastāva, kā arī vecuma struktūras izmaiņas. Tas savukārt noved pie lidvāverēm piemērotu biotopu platības sarukuma, to sadrumstalošanās ar sekojošo lidvāveru mikropopolāciju izolāciju un izzušanu. Latvijā kā papildu nelabvēlīgais faktors ir meža caunu skaita pieaugums 20.gadsimta otrajā pusē.