Veterinārārsts: gaļa no lielfermām - bumba ar laika degli

Latvijas fermās aizraujas ar medikamentu lietošanu. Līdz ar to zāļu atliekvielas nonāk uz mūsu galda, ir pārliecināts Žentiņš. «Tā ir slēpta problēma, par ko nelabprāt tiek runāts,» norāda dzīvnieku ārsts. «Ņemot vērā, ka Latvijā ir daudz mazu saimniecību, kurās lopiem nekad nav dotas antibiotikas, augstos antibiotiku lietošanas rādītājus uzrāda pārsvarā lielfermas.»

Ja tiktu analizētas tikai lielās saimniecības, mēs būtu «Eiropas avangardā».

Baktērijas pielāgojas antibiotikām

Ar ko antibiotikas, kas reizēm spēj izglābt dzīvību, mūs apdraud? «Lai uz planētas pastāvētu dzīvība, visam jābūt līdzsvarā. Arī savvaļas dzīvnieki lieto dabā pieejamās antibiotikas. Piemēram, ja briedim uz kājas ir brūce, tas atrod sūnas, kuras izdala dabiskās antibiotikas. Pat pingvīni, ja saslimst, ēd noteiktas garneles, kurās ir antibiotikas,» stāsta Žentiņš. Problēma ir tajā, ka dažādas sintētiskās antibiotikas (mākslīgi iegūtās) uz plašo baktēriju saimi iedarbojas atšķirīgi - dažu sugu baktērijas nogalina, uz citām neiedarbojas, skaidro eksperts. Savukārt baktērijām piemīt spēja pielāgoties antibiotikām un izdzīvot.

Jo vairāk antibiotiku tiek dots dzīvniekam vai cilvēkam, jo ātrāk un labāk baktērijas tām pielāgojas.

Nokļūstot mūsu organismā, antibiotikas izjauc mikroorganismu dabisko līdzsvaru gremošanas traktā, veicinot vidi, kurā savairojas nevēlamās baktērijas.

Ja antibiotikas tiek lietotas par daudz, mūsu organismā esošās baktērijas tām pielāgojas. Daļa no šīm baktērijām ir patogēnas, tāpēc ir bīstami tās pieradināt pie antibiotikām, jo saslimstot medikamenti vienkārši neiedarbosies.

Tomēr mūs tik daudz neapdraud pašas antibiotikas, kas gaļā un pienā tiek atklātas reti, bet gan gaļā esošās pret antibiotikām rezistentās jeb izturīgās baktērijas. Termiski apstrādājot, mikroorganismi iet bojā, bet, kamēr cilvēks darbojas ar jēlo gaļas gabalu, ar rezistentajām baktērijām inficējas gan viņš pats, gan tās nokļūst apkārtējā vidē.

«Ja cilvēkam ir laba imūnsistēma, visticamāk, nekas slikts nenotiks, turpretī, ja veselība nav īpaši stipra, cilvēks var saslimt, piemēram, ar plaušu karsoni, bet zāļu lietošana nedos rezultātu. Viss vienkārši - daži izdzīvos, daži nomirs,»

komentē Saldus novadā praktizējošais veterinārārsts.

Mitinās šaurībā, tāpēc slimo

«Ja zemniekam ir neliela saimniecība ar zirgu, govi un trim cūkām, nekādu problēmu nav, bet, ja dzīvnieku ir simtiem vai tūkstošiem, ievērot labturības prasības ir sarežģītāk,» turpina skaidrot Āris Žentiņš.

Lieta tāda, ka pie mums labturības slieksnis noteikts ļoti zems - pārsvarā tiek ievērotas Eiropas Savienības minimālās prasības. «Vislielākā problēma ir pārāk lielā dzīvnieku koncentrācija nelielā platībā.

Dzīvnieki mitinās lielā šaurībā, tāpēc slimo.

Otrs dzīvnieku slimošanas iemesls tieši saistīts ar fermera garīgās inteliģences līmeni. Es cienu tos cilvēkus, kas biznesu sākuši ar dažām gotiņām. Tiem, kas paši reiz ir slaukuši govis un tīrījuši kūti, piemīt empātija pret dzīvniekiem - viņiem ir iekšēja vajadzība, lai govis justos labi. Tomēr ir ne mazums tādu, kuri domā naudas kategorijās. Viņiem ir vienalga, kādos apstākļos mitinās dzīvnieki, galvenais ir tonnas, kvadrātmetri un peļņa.

Es lielajās fermās redzu nomocītas, novārdzinātas govis. Kad to gaļa nonāk uz veikalu letes, tā jau ir bīstama.

Lielie fermeri pērk medikamentus lieltirgotavās un pieņem darbā veterinārārstus, kas pakļaujas darba devēja saimnieciskajām interesēm,» situāciju raksturo Āris Žentiņš.

Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori pašreizējās likumdošanas ietvaros pilnībā izkontrolēt situāciju nespēj, uzskata vetārsts. «Pirmkārt, pārbaudes nenotiek pārāk bieži, otrkārt, izmeklējumi uzrāda, vai gaļas paraugā ir vai nav antibiotikas, kas patiesībā nav lielākais ļaunums.

Trakākais, ka neracionālas ārstēšanas rezultāta dzīvnieka gaļas mikrovide ir sabojāta.

Fermā bija slimības uzliesmojums - četras govis nobeidzās, 17 saslima. Kad jautāju, kā dzīvnieki tika ārstēti, saņēmu atbildi, ka ar medikamentiem, kuriem ir īss izdalīšanās no dzīvnieku organisma periods. Tas ir ārprāts! Viņi izvēlējās nevis zāles, kas vislabāk ārstē, bet gan tās, kas pēc īsa laika nav konstatējamas, veicot analīzes, un tātad saimniecība necieš zaudējumus.

Zāļu lieltirgotāji lielos zemniekus motivē ar vārdiem: «Šīs ir super un lētas!»

Pēc Āra Žentiņa domām, daļai cilvēku vērtību skala ir deformēta. «Cilvēks pieķeras materiālām lietām, bet dzīvnieki, fermas strādnieki un cilvēki, kas pienu lietos uzturā, viņam ir vienaldzīgi.

Fermā, kurā jāslauc divi tūkstoši govju, cilvēki strādā par minimālo algu. Attieksme ir atbilstoša.

Es nespēju iestāstīt cilvēkam, ka tikko dzimušu teliņu nedrīkst vilkt 30 metrus pa mēsliem nošķiestu betona grīdu,» sašutumu neslēpj Žentiņš.