Lindu akcijai “Četrkājaino draugu sargeņģeļi” ieteica sieviete, kura ar Lindas palīdzību tikusi pie jauna, pūkaina un dikti mīlēta ģimenes locekļa. “Nevienu kaķīti vai sunīti Linda neatstās uz ielas, nemēģinot viņam palīdzēt. Mājas tiek meklētas katram, un es nešaubos, ka tikai meitenes aktivitātes dēļ dzīvnieciņi tiešām tiek pie labiem un gādīgiem saimniekiem.” TVNET saņēma pieteikumu.

Sniedzam jums interviju ar burvīgu, sirsnīgu un drosmīgu meiteni, ar vienu no “Četrkājaino draugu sargeņģeļiem” -  Lindu Kuikuliti.

Pastāsti, kā tas viss aizsākās - kā pievērsies dzīvnieku glābšanai? Kas nospēlēja galveno lomu tavai pašreizējai pašaizliedzīgajai nodarbei – rūpēm par dzīvniekiem?
Man visu mūžu ir patikuši dzīvnieki, un paldies maniem lieliskajiem vecākiem, kuri bija parūpējušies par to, lai vienmēr mūsu ģimenē ir kāds mīlulis... Kad pirms trim gadiem atnācu studēt uz Rīgu (Linda nāk no Talsu novada, Jaunpagasta. - red.), laiku pa laikam braucu uz Juglas patversmi pastaigāties ar tur esošajiem suņiem. Vienu dienu, ejot mājās no universitātes, atradu nobrauktu kaķeni, kam blakus sēdēja mazs melnbalts kaķu mazulis... Daudz nedomāju un nesu mazo mājās. Tas tad arī bija mans pirmais izglābtais mazulis. Pašlaik viņš dzīvo pie maniem vecākiem laukos.

Cik gadus jau darbojies Dzīvnieku SOS?
Tā pa īstam sāku, kad sāku sazināties ar Dzīvnieku SOS 2008.gada sākumā. Tātad - jau nedaudz vairāk par 2,5 gadiem.

Ko gūsti no šī darba? Kāpēc tu to dari?

Kāpēc es to daru? Labs jautājums... Patiesībā nemaz nevarētu iedomāties, ka es to varētu nedarīt... Man ir milzīgs prieks, kad izdodas atveseļot dzīvnieku, kas sākumā bijis ļoti slims. Man sirds līksmo par katru kaķēnu un kucēnu, ko izdodas izaudzināt, barojot ar pudelīti...

Bet vēl lielāks prieks, kad maniem audžubērniem atrodas jauni, labi saimnieki! Protams, izklausās jau rožaini, bet dzīvē tā bieži nav...

Ir darbā arī daudz asaru - gan no bezspēcības cīņā ar cilvēku nežēlību, gan zaudējot savus audžubērnus... Mīluļus, par kuriem ir bijusi ilga cīņa, bet nāve tomēr izrādās stiprāka. Bet nu jau ir tā, ka es nejustos labi, ja nepalīdzētu.

Lindas runcis Ferdinants. Foto: no personiskā arhīva

Vai pašai ir savi mīluļi? Kādi un cik?

Ar mani kopā dzīvo mans runčuks Ferdinants, kas arī ir mans bijušais audžubērns, kuru nespēju atdot, jo bija pārāk mīļš... Bet man ir arī VAS jauktenis Morss, kas dzīvojas laukos pie vecākiem  kopā ar vēl diviem suņukiem: krievu-Eiropas laiku Džoni un foksterjera šķirnes jaunkundzi Retu. Turpat laukos dzīvo arī mammas runčuks Voldiņš jeb Juniors un mans izglābtais runčuks Gustavs.

Vai kopš mazotnes esi dzīvnieku mīle vai tomēr kāds dzīves gadījums tev šo ceļu parādīja?

Visu dzīvi esmu dzīvnieku mīļotāja. Man vecāki iemācīja, ka dzīvnieks - tā ir arī atbildība. Neviens gan speciāli mani nevirzīja kādam palīdzēt... Atceros gan, ka bērnībā kopā ar vecmāmiņu bezdelīgas glābām...
 

Kā tavi draugi, vecāki, radi uztver šo tavu sirdsdarbu?
Šis ir smags jautājums... Daudzi nespēj to "sagremot". Daži draugi tādēļ mani "izslēguši no draugiem", jo nespēj skatīties vai vienkārši neinteresē manis ieliktie albumi par dzīvniekiem. Ir dzirdētas piezīmes, ka neesmu “riktīga ar galvu”. Kaut gan laikam jau jāpiekrīt - ja esi iekšā, ir grūti beigt to darīt.

Par to gan nosmīnu, jo domāju, kas ir pareizāk - nodzerties un nonarkoties, ko daži labi dara, vai palīdzēt dzīvniekiem, kas nez kādēļ ar tiek pieskaitīts sava veida atkarībām...

Mani vecāki... ui... patiesībā neatbalsta nemaz... Nav jau tā, ka man to ļoti pārmestu, bet bieži iesaka "padomāt divreiz", nesaprotot, ka es vienkārši esmu tāda, kas nespēj nepalīdzēt. Daļa draugu ir pat aktīvi iesaistījušies palīdzībā, daļa aktīvi atbalsta. Bet vispār jāsaka, ka man ir pats labākais draugs pasaulē. Zinu, ka viņš par to visu nemaz nav pārāk lielā sajūsmā, jo esmu bieži aizņemta dzīvnieku dēļ un neatliek laiks viņam tik daudz, kā gribētos, bet viņš nepārmet - pat atbalsta un palīdz.

Suņa saimniece Marija ar Lindas izglābto Lakiju. Foto: no personiskā arhīva

Apraksti kādu spilgtāko atgadījumu, kuram radi risinājumu un paglābi vienu  no četrkājainajiem draugiem...

Atzīšos, grūtākais jautājums, jo izglābto ir tik daudz, ka grūti izvēlēties, par kuriem stāstīt. Protams, viens ir neapstrīdams brīnumstāsts. Tas ir par kucēnu Lakiju, kuru izbaroju no divu dieniņu vecuma ar pudelīti. Bija tā, ka Slokas patversmes vadītājs 2009.gada maija vidū saņēma zvanu no kādas Jūrmalas iedzīvotājas, ka pie miskastes mētājas mazītiņš kucēns. Nepagāja ilgs laiks, ka pienāca nākamais zvans, vēl vienā vietā atrasts maziņš kucēns. Abus paņēma, braucot vienreiz. Viens mazais gan vairs nebija glābjams, bet otrs tika atvests pie manis uz pagaidu mājām. Kā tik mums negāja... Ui... veterinārās klīnikas mums bija kā otrās mājas. Ko tik mazulis nepārcieta - stipras vēdergraizes, augstu un zemu ķermeņa temperatūru. Kronis visam bija kucēnu vīruss, kas nogalina 99% saslimušo.

Piebildīšu vēl to, ka izbarot suņuku ar pudelīti nav joks - tas ir darbs 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā, jo mazais ir jābaro ik pēc 2 stundām cauru diennakti. Tas nozīmēja, ka kucēns tika ņemts līdzi gan uz augstskolas lekcijām, gan darbu. Visa dzīve bija pakārtota mazajam, bet bija vērts - viņš izauga par īstu skaistuli!

Kopumā pie manis ir paviesojušies vairāk nekā 150 pagaidu mājdzīvnieki, pārsvarā gan kaķēni. Tāpat ir braukāts uz izsaukumiem pat nakts vidū, bet tas jau piederas pie lietas.

Ēdienreize. Foto: no personiskā arhīva

Ko tu vēlies darīt nākotnē, kādi ir tavi sapņi?
Pašlaik studēju sociālo pedagoģiju, jo otra mana vājība ir bērni. Mans sapnis ir izveidot bērniem tādu kā rehabilitācijas centru ar pieejamu dzīvnieku terapiju.

Kā pasaulei vajadzētu griezties, lai mazāk ciestu mūsu četrkājainie draugi?
Ir jāmaina sabiedrības domāšanas veids. Par noslīcinātu vai nosistu kaķēnu saka: "Tas taču tikai kaķēns!" Par suni, kas cauru diennakti sēž piesiets ķēdē, saka, ka labs sargs. Ko gan tāds var nosargāt? Sevi un ķēdi... varbūt būdu, ja viņam tāda ir...

Bērniem jau bērnudārzā jāmāca, kā jāizturas pret dzīvniekiem, ka viņiem arī sāp. Kaut gan - daudz ļauna nodara ģimenes, kur bērni redz, ka vecāki kliedz viens uz otru, sit viens otram, iespējams, dzērājs tēvs iesper sunim un vēl iesit vecmāmiņai.

Ko tu vēlētos pateikt cilvēkiem, kuri neizprot, ka dzīvniekiem arī sāp un ir sirds...
Un kā tu justos, ja tev izdurtu acis, izmestu no braucošas mašīnas? Vai tev šķistu labi, ka zīdaini iepako kastē un atstāj mežā vai miskastēs? Teiksiet, ka amorāli ko tādu salīdzināt? Nē nav... gan viens, gan otrs ir dzīvs. Dievs nav radījis vienu dzīvību vērtīgāku par otru. Tikai nez kādēļ cilvēks iedomājas, ka ir radības kronis...

Bet ko teiktu cilvēkiem, kas vēl šaubās par jauna sirdsdrauga pieņemšanu ģimenē?

Ja tu šaubies, tu neesi gatavs šādam solim. Neņem dzīvnieku! Dzīvnieks ir pārāk liela atbildība. Tā nav mantiņa, ar kuru var 2-3 dienas paspēlēties, kad apnīk - izmest. Cilvēki, kas darbojas šai nozarē, katru dienu saskaras ar tiem, kas ir apnikuši vai kļuvuši lieki. Tādēļ atkārtoju - ja šaubies, tad neņem! Kad būsi pārliecināts, ka vēlies savu ikdienu dalīt ar mājdzīvnieku, tad paņem.
Es iesaku adoptēt dzīvniekus no patversmēm vai mums - dzīvnieku aizsardzības organizācijas DzīvniekuSOS. Kādēļ? Jo tu šādā veidā sniegsi mājas kādam, kam nodarīts pāri, un atbrīvosi nākamajam vietiņu.

Kā bija rakstīts grāmatiņā par Mazo princi - mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām! Un atbildība ir arī par to, lai netiktu vairoti bezšķirnes dzīvnieki. Ja šaubies par sterilizācijas nepieciešamību, kaut vienu reizi aizbrauc uz patversmi un ieskaties acīs tiem, kas kļuvuši pasaulē lieki, jo cilvēks nebija domājis ar galvu, bet tev taču galva ir uz pleciem, vai ne?

ĻOTI TURPINĀM GAIDĪT ARĪ JŪSU STĀSTUS UN PIETEIKUMUS RAKSTU SĒRIJAI "ČETRKĀJAINO DRAUGU SARGEŅĢELIS"!

TVNET pēc iepazīšanās ar visiem stāstiem publicēs atbilstošākos dzīvesstāstus, kas atklās cilvēku - četrkājaino draugu sargeņģeli!

Pieteikumus sūtīt uz e-pastu gerda@grafton.lv ar norādi “Četrkājaino draugu sargeņģelis!”.

 Lūgums pievienot foto, pēc kura varēsim spriest par stāsta patiesumu.