Juncis - īsts lauku runcis, kurš klusi cer, ka kāds apžēlosies

Runčuka stāsts:

«Pavasara vējiņš iepūta manā spalvā, garām aizlidoja muša, priežu mežs smaržoja brīnišķīgi, es skraidīju kā aptracis, tuvumā dziedāja putniņi, un es ieraudzīju peli un grasījos to noķert. Lēciens, vēl viens un vēl, līdz sajutu asas sāpes. Kliedzu, rūcu, sprauslāju, kāds nezināms dzelzs nezvērs turēja mani ciet. Es biju iekļuvis LAMATĀS. Cīnījos kā vīrs, kājas sāpēja un asiņoja, dzelzs zobi griezās miesā arvien dziļāk...

Es zaudēju ķepas spilventiņu un atrāvu otru, es salauzu kāju, bet izlauzos.

Ar pēdējiem spēkiem tiku mājās, asiņains, bez spēka un tukšu vēderu. Mans nabaga vecais saimnieks ieraudzīja mani šādu, guļot šķūnītī - pateicoties viņa gādībai, es izdzīvoju. Pirmās dienas nespēju ieēst un kustēties. Lēnām audi atmira un izveidojās krevele, uz kuras atbalstoties, varēju tupēt,

bet pēkšņi kādu dienu saimnieks vairs nenāca, nenāca neviens...

Es klusi sēdēju šķūnītī un gaidīju, gaidīju, gaidīju, līdz parādījās Oskars un atnesa man vistas gaļiņu. Ar kāru muti to notiesāju, nebiju ēdis četras dienas.

Manu saimnieku apglabāja. Kurp lai dodos? Kam lai vairs nesu mājās peles un zvirbuļus, pavasara vēstnešus tauriņus?

Oskars atnāca un paņēma mani rokās, aiznesa uz mašīnu un atdeva kaut kādai sievietei. Es šņācu un sprauslāju, bet viņa raudot mani mierināja: viss būs labi, Junci, tu izķepurosies. Viņas roku pieskārieni bija patīkami, es sāku murrāt, pavisam klusu un negribīgi, līdz izlauzās skaļš murrrr. Viņa runāja ar vetārstiem un sarunāja - neskatoties uz brīvdienu, klīniku no rīta atvērs. Mani ielika būrī: vai spējat to iedomāties? Mani būrī? Iedeva gardu konservu, to es notiesāju ar gardu muti un sāku kalt izlaušanās plānu; naktī,

kamēr viņa gulēja, man izdevās atspiest būra stūri un izlauzties, uzlīdu uz skapjaugšas un noslēpos. Kājas sāpēja un asiņoja.

Rīts sākās ar kis kis kis, bet es jau neesmu tik stulbs, lai līstu laukā! Viņas mani atrada, iespundēja konteinerā un aizveda uz klīniku, mani nosvēra. 3,200 kg (esmu zaudējis svaru). Neskatoties uz manu slikto kondīciju,

izlēma mani operēt, kamēr vel nav sākusies gangrēna.

Šīs nekaunīgās dāmas iedūra man šprici, pasaule sagriezās un uznāca nepārvarams miegs...

Pēc pamošanās man vairs tik ļoti nesāp, tikai esmu ar aptītām kājām, kas viegli kņudina, un plastmasas abažūru uz galvas.

Es vēl izdomāšu, kā no tā tikt vaļā. Ja neskaita šprices un sistēmas, tad baro mani šeit garšīgi, pat putniņš nestāv klāt šiem konserviem.»

Šis ir tikai sākums smagai cīņai. Juncis ir ar apskaužamu dzīvotgribu apveltīts kaķis,

viņš ir izturējis vairāk nekā nedēļu ar jēlām kājām un lūzumu. Kurš no mums, cilvēki, to spētu?

Bez pretsāpju zālēm, bez ārstu aprūpes? Es ne... Viņš grib dzīvot un ir gatavs par savu dzīvību cīnīties.

Cik gan daudz sāpju šim mincim ir nācies pārciest, kamēr viņš sagaidīja palīdzību! Ir grūti iedomāties, bet viņš uzšņāc visām likstām un turas.

Juncim ir nepieciešama mūsu visu palīdzība. Šobrīd ir veikta operācija, labajai pakaļkājiņai amputētas falangas, atstājot stumbenīti, kas pusotra mēneša laikā apaugs ar ādu un spalvu, kreisajai pakaļkājai amputēta falanga un ir cerība izglābt ķepas spilventiņu, kas ir atrauts nost. Nofiksēts lūzums, bet nav garantijas, ka nebūs nepieciešams stienis. Šobrīd Juncis atrodas stacionārā, un vēl krietns laika sprīdis viņam tur būs jāpavada, jo šādas traumas mājās ārstēt nav iespējams.

Atbalsti Junča cīņu, atbalsti iespēju staigāt bez sāpēm!

Reizēm gribas nolaist rokas un padoties ļaunuma un vienaldzības priekšā, bet tad uzrodas šāds kaķis, kas parāda, ka tavas problēmas ir tikai tādi nieciņi, salīdzinot ar viņa ciešanām un pārdzīvojumiem; mēs varam staigāt, izsaukt ātro palīdzību, pasūtīt picu... Bet viņš, viņš var tikai klusi lūgt, cerēt, ka kāds sadzirdēs viena kārtīga lauku runča saucienu pēc palīdzības. Jā, viņš ir Kaķis ar lielo burtu!

Palīdzi, ja vari:
Dzīvnieku aizsardzības biedrība Ķepu-Ķepā
Reģistrācijas numurs 40008176673
Ziedojumu konts LV37HABA0551030617983
BIC/swift kods HABALV22