Pirms gadiem piecpadsmit, kad Vidzemē nodibināja pirmo atkritumu apsaimniekošanas organizāciju ZAAO un sāka būvēt pirmo sadzīves atkritumu poligonu, direktoram Aivaram Sirmajam vaicāju, ko man darīt ar stikla un plastmasas atkritumiem. Un viņš atbildēja: «Ja vari, krāj klētī, pēc dažiem gadiem tos varēsi nodot pārstrādei!»
Un tā tiešām notika! Kad pirms gadiem desmit žurnāla «Vides Vēstis» redakcija lūdza, lai Rīgas atkritumu apsaimniekotāji mums noliek pagalmā konteinerus šķirotiem atkritumiem, viņi pusgadu neticēja, ka patiesi TO vēlamies, bet tad nolika un mēs atbildīgi šķirojām. Tagad daļa manas dzīves paiet Rīgā, bet daļa Mazirbē un Raiskumā.
Un man nekur nav problēmu sameklēt iespēju nodot pārstrādei stiklu un plastmasu.
Bet tajā pašā laikā regulāri satieku cilvēkus, kas nekad nav aizdomājušies par šķirošanas nepieciešamību un apgalvo, ka TO darīs vien tad, ja konteineri stāvēs pie durvīm un sētnieks visu sašķiros. Citi sapņo, ka visas atkritumu problēmas atrisinātos, ja ieviestu depozīta sistēmu.
Ziniet – tas, ka plastmasas driskas mētājas mežmalās un cilvēki uz stikla lauskām sadur kājas, traucē tikai pašiem cilvēkiem. Daba norīstīsies, bet kaut kā pārcietīs mūsu paviršo attieksmi pret atkritumiem. Ja kļūs pavisam mokoši, planēta civilizāciju vienkārši nokratīs nost. Bet, ja mēs pret vērtīgiem resursiem izturēsimies bezbēdīgi, tad pēc stihijām un slimībām izdzīvojušie vienkārši varēs atgriezties uz dzīvi alās. Godprātīga attieksme pret plastmasu, kas ir ķīmiski pārveidota nafta, pret stiklu, papīru, koksni un metālu varētu būt tikpat normāls ieradums kā pēc tualetes mazgāt rokas, vai ne?
Es uzskatu, ka lielākā daļa no tā, ko izmetam, ir dabas resursi: pat katru plastmasas skrandu un koka gabalu varētu izmantot kā kurināmo specializētās krāsnīs, bez stikla lauskām nemaz nevar pagatavot jaunu stikla masu, no makulatūras ražo jaunu papīru, no polietilēna un PET tepat Latvijā gatavo izejvielas jauniem izstrādājumiem. Ne tikai iepakojums, bet tiek pārstrādāta arī vecā sadzīves tehnika, autoražotāji lepojas, ka jaunās mašīnas ir teju 80% pārstrādājamas.
Planēta nav bezizmēra, un katram tās iedzīvotājam pret resursiem būtu jāizturas atbildīgi.
Es vienmēr sāku ar sevi un nemaz negaidu, kad amerikāņi vai ķīnieši sāks pirmie piedomāt, cik un ko izmet.
Stikla burciņas jau gadiem nemetu laukā, jo izvairos no plastmasas lietošanas, tāpēc produktus uzglabāju un ēdienus bērniem dāvinu stikla burkās. Limonādēm līdzīgus dzērienus brūvēju ar tējas sēnes palīdzību, tāpēc PET pudeles mūsu mājās nonāk reti. Pienu pērku polietilēna maisiņos un mājās pārleju stikla burkā, tā var ietaupīt vismaz 10 centus uz iepakojuma rēķina. Pienu un kefīru ražotāji mēdz saliet arī polietilēna kanniņās vai PET pudelēs, šādus produktus izvēlos labprātāk, jo iepakojums ir šķirojams. Vīnu pērku kartona kastītē un ar stikla pudelēm nestaipos. Uzskatu, ka, piemēram, citrons jau ir iesaiņots mizā, un to atsevišķā maisiņā nelieku. Pukojos, ka krējumu un jogurtu pilda nepārstrādājamas plastmasas trauciņos, jo, kopš nedzīvoju tirgus tuvumā, kur bija ērti aiziet pēc izlejamiem produktiem, tie ir smagākie atkritumi, kas rodas manā saimniecībā. Dzērienu kartona pakas ir ērtas, bet man nepatīk, ka šis materiāls ir ļoti grūti pārstrādājams.
Man vienmēr somā ir auduma maisiņš, tāpēc nekad nelietoju veikala piedāvātos maisus.
Es pat kompostu gatavoju vannas istabā – ja ir liela istabas augu kolekcija, tas lieti noder. Tā manā saimniecībā nedēļā rodas tikai pārsimts gramu nešķirojamu atkritumu, tāpēc miskastē iekarinu mazo plastmasas maisiņu. Mani pārsteidz, kāpēc līdz šim produktu iepakotāji nav satikušies ar iepakojuma pārstrādātājiem – kāpēc pat ekoprodukti ir pildīti nepārstrādājamos maišeļos, trauciņos un kastītēs?
Šķirojamiem atkritumiem man ir viena kaste: tur lieku gan stiklu, gan plastmasu; kad kaste pilna, visu salieku maisā un aiznesu uz šķirošanas konteineriem, kas atrodas pie lielveikala. Vēl man ir kaste papīram, tur nonāk no abām pusēm aprakstīts biroja papīrs un saplacinātas kartona kastītes, zinu, kur atrodas makulatūras konteiners. Un kuram gan nav atvilktnes ar lietotiem, bet tīriem plastmasas maisiņiem? Vēl man ir atvilktne, kur lieku metāla vāciņus, saldējuma kastītes, plastmasas cibiņas - tās noder kā puķu podu paliktņi; picas kastē audzēju kviešu zelmeni, bet kūku kastei izdūru caurumiņus un tur diedzēju lucernu. Vienmēr apdomāju, vai izlietoto iepakojumu nevarēšu izmantot vēlreiz.
Ja nu man ir iespēja jūs uzrunāt, tad ļoti lūdzu -
nekad nededziniet krāsnī plastmasu un spoži laminētu papīru
- no zemā temperatūrā sadedzinātiem atkritumiem rodas dioksīni. Tie kopā ar dūmiem iespraucas pa vissīkākajām mājokļa šķirbām un indē gan jūs, gan kaimiņus. Dioksīni izraisa ļaundabīgos audzējus un hormonālas saslimšanas. Tad nebrīnieties, ka kaimiņi pret jums izturas kā pret slepkavnieku un zvana pašvaldības policijai.
Atbildīga izturēšanās gan pret pirkumiem – jau veikalā izvērtējot, vai iepakojums ir pārstrādājams vai izmetams parastā miskastē, gan pret visu, ko izmetot sauc par atkritumiem, jums varbūt nedos materiālu labumu, toties spārnos labā apziņa, ka jūs neesat tas kaitnieks, kurš apzināti tuvina pasauli galam.
Man nav laika gaidīt, kamēr visi iztirgosies, kurš, kad, kāpēc, kur un par cik saliks konteinerus šķirotiem atkritumiem. Mani mazbērni aug, un Zemi viņiem vajadzēs ilgāk nekā man. Tāpēc es šķiroju jau padsmit gadus un darīšu to vienmēr.