Atkritumu šķirošanas laukumiem, kur iedzīvotājiem nodot nevajadzīgās lietas, vajadzētu būt katrā pilsētā un lielākā ciemā, uzskata «Latvijas Zaļā punkta» direktors Kaspars Zakulis. Viņš sarunā ar portālu TVNET norādīja, ka daudzām Latvijas pašvaldībām šajā ziņā ir pozitīva pieredze.
Piemēram, Jelgavā, Valmierā, Tukumā, Ventspilī, Ogrē, Talsos, Cēsīs, Siguldā un citviet izveidotie šķirošanas laukumi ir iedzīvotāju apmeklēti. Tajos cilvēki nogādā gan savā saimniecībā nevajadzīgos papīrus, kartonus, plēvi, PET pudeles, vējstiklu kanniņas, stikla pudeles, logu stiklu, gan veco elektrotehniku, spuldzes, baterijas un citas lietas.
Būtu normāli, ja ar pašvaldību atbalstu šādus atkritumu šķirošanas laukumus iekārtotu vismaz uz katriem desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Savukārt galvaspilsētā katrā mikrorajonā – Teika, Pļavnieki, Imanta, Ziepniekkalns u.c. - vajadzētu pa vienam šķirošanas laukumam.
Kāpēc Rīga joprojām ir atkritumu šķirotājiem ne pārāk draudzīga vieta un galvaspilsētā ir tikai divi privātie atkritumu šķirošanas laukumi?
Iespējams, vaina meklējama pašvaldības vienaldzībā par šiem jautājumiem. Tāpat lielās pilsētās cilvēki mazāk interesējas par saviem kaimiņiem un apkārtējiem cilvēkiem, proti, dažkārt daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji pat nepazīst viens otru pēc sejas.
Savukārt mazpilsētās dzīvojošie labi zina viens otru un līdz ar to viņiem ir vieglāk vienoties par kopīgām darbībām atkritumu šķirošanā.
Kamēr Rīgā nav iekārtoti vairāki atkritumu šķirošanas laukumi, Zakulis iesaka cilvēkiem, kuriem nav iespēju šķirot savā dzīvesvietā, izmantot publiski pieejamos atkritumu šķirošanas konteinerus-zvanus.
Bet kāpēc iedzīvotāji būtu ieinteresēti vest savus atkritumus uz šķirošanas laukumu, nevis samest kopējā sadzīves atkritumu konteinerā pie savām mājām?
Atbildot uz šo jautājumu, Zakulis piemin finansiālo aspektu – šķirojot atkritumus un daļu iemetot speciālajos šķirošanas konteineros vai nogādājot šķirošanas laukumos, būtiski samazinās sadzīves atkritumu daudzums, par kuru izvešanu iedzīvotājiem jāmaksā. Viņa ģimene, piedaloties šķirošanā, sadzīves atkritumu daudzumu samazinājusi par aptuveni 30%. Tas nozīmē, ka pie piecu cilvēku apdzīvotās mājas esošais 240 litru atkritumu konteiners jāizved tikai divas reizes mēnesī.
Arī vienā no trīs Jelgavas atkritumu šķirošanas laukumiem sastaptā sieviete norāda, ka
līdz ar atkritumu šķirošanu viņas atkritumu apsaimniekošanas rēķins ir samazinājies par pusi.
Pie kaimiņu mājām noliktie konteineri esot jātukšo aptuveni divkārt biežāk. Tas ne tikai samazina ģimenes izdevumus, bet arī ļauj dzīvot ar apziņu, ka manas izlietotās plēves un kartoni nekur apkārt pa pasauli nemētājas, bet gan tiek atbilstoši pārstrādāti.
Zakulis lēsa, ka patlaban biežāk motivēti šķirot atkritumus ir privātmāju iemītnieki, jo daudzdzīvokļu mājās mītošie maksā fiksētu maksu par atkritumu izvešanu, kura nemainās atkarībā no atšķirotā apjoma. Savukārt privātmājās dzīvojošajiem par katru papildu izvešanas reizi vai sainīti ir jāpiemaksā.
Bet ko darīt, ja manis pasūtīto atkritumu konteineru piepilda svešinieki? «Latvijas Zaļā punkta» direktors norādīja, ka šādas sūdzības dzirdamas regulāri. Lai tā nenotiktu, situācija jāuzlabo dažādos līmeņos.
Vispirms jau pašām pašvaldībām vajadzētu noteikt, ka visiem iedzīvotājiem ir jānoslēdz līgumi par atkritumu apsaimniekošanu, un tas būtu attiecināms arī uz jaunbūvēm, vasarnīcām u.tml. Turklāt jābūt noteiktam minimumam, cik bieži atkritumi izvedami. Nebūtu pieļaujams, ka iedzīvotājs maksā, piemēram, tikai par viena atkritumu konteinera izvešanu gadā. Normālā situācijā tas ir nereāli mazs daudzums vienam cilvēkam.
Ja cilvēks maksā par tik mazu daudzumu, visticamāk, viņš pārējos atkritumus nesankcionēti izmet cita apmaksātā atkritumu konteinerā.
Zakulim ir skarbs vērtējums par šādām darbībām – viņš to sauc par zagšanu. Cīņā pret to jāiesaistās arī pašiem iedzīvotājiem, fotografējot nesankcionēto atkritumu izmetējus, viņu automašīnas, publiskojot fotogrāfijas un ziņojot par viņu darbībām pašvaldības policijai.
Bieži vien cilvēku nevēlēšanās maksāt par savu atkritumu izvešanu un apsaimniekošanu nav saistīta ar viņu turību, bet gan drīzāk ar apziņas un atbildības līmeni. To var secināt, zinot, ar cik dārgām mašīnām braucoši cilvēki cenšas izvairīties no maksas par savu atkritumu savākšanu.
Iespējams, Latvijas iedzīvotāju apzinīguma un izpratnes līmenis šajā jomā varētu uzlaboties līdz ar paaudžu nomaiņu, jo bieži vien padomju laikus piedzīvojošie ļaudis uzskata, ka atkritumu apsaimniekošana ir bezmaksas pakalpojums. Vienlaikus, protams, ir arī pensionāri, kas ir ļoti apzinīgi un cītīgi atkritumu šķirotāji.
Situācijas uzlabošanai būtu vajadzīgs, ka arī katras jaunbūves un vasarnīcas pārstāvji noslēgtu līgumu par atkritumu apsaimniekošanu, jo patlaban daļa būvnieku grēko ar atkritumu aizvešanu uz tuvākajiem mežiem vai svešiem konteineriem.
Rezumējot visu iepriekš sacīto, Zakulis akcentē, ka
cilvēkiem nevajadzētu dzīvot kā sūnu ciemā, gaidot laimes lāci, kurš atnāks un viņu vietā sakārtos dzīvi.
Drīzāk vajadzētu pašiem vairāk iesaistīties savu atkritumu šķirošanā un, ja kāds bezkauņa aizpilda viņu apmaksātos sadzīves atkritumu konteinerus, nepieļaut to un ziņot atbildīgajām iestādēm.