No vecām stikla pudelēm un burciņām top unikāls ceļu būves materiāls

Viņš stāstīja, ka vecajās Rietumeiropas valstīs atkritumu šķirošana un pārstrāde ir daudz labāk attīstīta nekā Latvijā. Iespējams, ka jau pēc desmit gadiem Eiropā būs valstis, kur nebūs vajadzības būvēt jaunus atkritumu poligonus, jo viss cilvēkiem nevajadzīgais tiks sašķirots un vēlreiz pārstrādāts. Viena no pirmajām valstīm šajā jomā varētu būt Šveice, kur ir augsts iedzīvotāju apzinīguma un materiālās labklājības līmenis, kā arī ierobežota teritorija, kas veicina atkritumu šķirošanu.

Ļoti apzinīgie skandināvi

Atkritumu šķirošana ir labi attīstīta arī Skandināvijas valstīs. Zakulis zināja, ka tur daļa mājsaimnieču pat skalo piena pakas un nodod otrreizējai pārstrādei.

Savukārt Norvēģijā ir ļoti labi attīstīta stikla pārstrāde, kas ir veiksmīgi organizēta visas valsts mērogā.

Cilvēku sašķirotos stikla izstrādājumus nogādā speciālā rūpnīcā, kur tos samaļ pulverī, sajauc kopā ar saistvielu, uzputo, tad kā mīklu lej uz lentes, tuneļkrāsnī kā maizi izcep un pēc tam sadrupina 5x5 cm lielos gabalos, tādējādi iegūstot gāzbetonam līdzīgu ļoti cietu un porainu materiālu. To ļoti plaši izmanto ceļu būvniecībā šķembu vietā. Tā kā liela daļa Norvēģijas ceļu gada aukstajā sezonā sasalst, šīs porainās šķembas nodrošina ceļu siltumizolāciju.

Pieprasījums nomaina skepsi

Sākotnēji celtnieki šo materiālu neesot pieņēmuši, jo vienkāršāk bijis izmantot iepriekš pierastās un pārbaudītās akmens šķembas, bet pamazām skepse samazinājās. Patlaban materiāla izmantošana ceļu būvē ir tik izplatīta un pieprasīta, ka pēc tā ir izveidojusies rinda. Visi ceļu būvētāji materiālu atzinuši par labu, jo tam ir gan laba ilgmūžība, gan siltumizturība. No nevajadzīgajām stikla pudelēm un burkām radītais materiāls palīdz Norvēģijas ceļiem kalpot labi un ilgi.

Rūpnīcā pārstrādā visu valstī sašķiroto un savākto stiklu. Patlaban norvēģi jauno materiālu neeksportē uz ārvalstīm, jo visu saražoto izmanto vietējie būvnieki.

«Latvijas Zaļā punkta» pārstāvji pērn interesējās par iespējām vest uz Norvēģiju pārstrādāt Latvijā savākto stiklu, bet norvēģi uz to nav parakstījušies. Tā kā valsts ir ekonomiski augsti attīstīta, norvēģu uzņēmumi īpaši neraujas pēc jauniem pasūtījumiem ārvalstīs. Arī rūpnīca vairāk vērsta uz valsts noteikto prasību izpildi, nevis ienākumu palielināšanu, piesaistot ārvalstu sadarbības partnerus.

Īpaša atkritumu policija

Zakulis arī pastāstīja par atkritumu apsaimniekošanu Toronto, Kanādā. Tur iedzīvotāju apzinīguma līmenis ir tik augsts, ka iedzīvotāji rūpīgi padomā par katras nevajadzīgās lietas izmešanu atbilstošā konteinerā.

Cilvēku mājokļos ir trīs veidu atkritumu urnas: bioloģiskajiem, dažādiem iepakojumiem (stikla, plastmasas, papīra), kā arī sadzīves atkritumiem. Cilvēki ir finansiāli motivēti šķirot atkritumus – jo mazāk viņi nodod sadzīves atkritumus, jo mazāka ir viņu maksa par atkritumu pārstrādi.

Nav aizmirsts arī par kontroles mehānismu – sašķirotos atkritumus regulāri pārbauda speciāli darbinieki. Ja atkritumi nav sašķiroti pareizi, «atkritumu policija» var noteikt sodu. Šī sistēma ir diezgan motivējoša, jo, nevēloties maksāt soda naudu, kanādieši domā par katrai nevajadzīgai lietai piemērotāko urnu.

Lai iedzīvotājiem būtu vieglāk saprast, kurā tvertnē katra lieta jāmet,

katrā mājoklī ir diezgan detalizēti aprakstīta A3 lapa ar fotogrāfijām, paskaidrojumiem un piemēriem, kur katra lieta metama.

Kāda situācija ir kaimiņvalstīs?

Lietuvā atkritumu šķirošana ir labi attīstīta, īpašs uzsvars tiek likts tieši privātmāju iedzīvotājiem.

Gandrīz katrā mājā ir pieejami četru veidu šķirošanas konteineri – stiklam, vieglajam iepakojumam, sadzīves atkritumiem un bioatkritumiem. Tāpat katrā pašvaldībā ir izveidoti šķirošanas laukumi iedzīvotājiem.

Lietuvā ir labi attīstīta vietējā stikla, plastmasu un kartona pārstrāde.

Igaunijā atkritumu šķirošana ir attīstīta caur publiski pieejamiem šķirošanas konteineriem katrā pašvaldībā, bet tas pasliktina savāktā materiāla kvalitāti, jo šķirošana ir «bezpersoniska».

Igaunijā paralēli darbojas divas šķirošanas sistēmas – konteineru un depozīta, jo pirms astoņiem gadiem tika ieviesta depozīta sistēma vienreiz un atkārtoti lietojamo dzērienu iepakojumam. Depozīta sistēmā savāktais materiāls ir labas kvalitātes, bet tā savākšanas izmaksas ir ļoti augstas un aptver tikai 3-4% no visa iepakojuma.

Divas paralēlās sistēmas vienlaicīgi uzturēt, protams, ir dārgāk. Igaunijā ir viena atkritumu dedzināšanas rūpnīca, kurā sadedzina arī sliktas kvalitātes savākto iepakojumu. Ir attīstīta vietējā stikla pārstrāde.