Pagaidām tikai daži objekti nonākuši līdz to renovācijas reālai pabeigšanai. Ja viss notiks tā, kā ir plānots, 2007.gadā sāksies praktisks darbs pie divu vietu sakopšanas atbilstoši pastāvošajām normām. Protams, ka gan Inčukalna gudrona dīķi, gan Olaines ķīmisko kombinātu atkritumu uzkrātuve stāvētu kā stāvējusi vēl pusgadsimtu, ja nebūtu radusies iespēja piesaistīt ES Kohēzijas fonda līdzekļus. «Vides projektu» vadībā vairāku gadu garumā notika intensīvs teorētisks un zinātnisks darbs, kas vainagojies ar jau iesniegtu projektu gandrīz par 30 miljoniem eiro. Pagaidām gan neoficiāli informācijas avoti ir apstiprinājuši, ka nauda Latvijai tiks piešķirta.

Kā radās indes dīķi?

Inčukalna gudrona dīķi izveidoti jau ap 1960.gadu. Kas tad īsti ir sērskābais gudrons? Tas ir jēlnaftas pārstrādes blakusprodukts, kas rodas tehnoloģiskajā procesā, ko savulaik dažādu parfimērijas un medicīnisko eļļu ražošanā izmantoja smērvielu rūpnīca Rīgā, kas bija viens no lielākajiem šāda profila ražošanas uzņēmumiem bijušajā PSRS. No Groznijas tika saņemti tā sauktie «smagie» naftas produkti, ko pārsvarā attīrīja ar sērskābi. Šī skābe ar tai jau vēlāk klāt esošo cieto ķīmisko frakciju piemaisījumu tad arī ir šis gudrons, kas atradis mājvietu netālu no Inčukalna.

Tolaik neviens par kaut kādiem vides jautājumiem galvu īpaši nelauzīja – bez jebkādas izpētes un situācijas analīzes izraka divus dīķus (tagad projektā Dienvidu un Ziemeļu dīķis) un sērskābo konsistenci bez kādiem uztraukumiem gāza tik iekšā. Pēc aptuveni desmit gadiem PSRS, kaut arī negribīgi, tomēr pievienojās atsevišķiem starptautiskiem līgumiem, kas uzstādīja stingrākas prasības par vides piesārņošanas jautājumiem. Rezultātā arī gudrona dīķus tomēr atzina par videi bīstamiem objektiem, un sākās kāda nebūt rosība šajā virzienā.

Ar Dienvidu dīķi izrīkojās gaužām vienkārši – to aizbēra ar smiltīm. (Šķiet, lieki teikt, ka šis «vides sakārtošanas pasākums» nekādu efektu nedeva – gudrons palika zemē, turpināja indēt gruntsūdeņus un dara to līdz pat šai dienai, un pastāv nopietnas bažas, ka ķīmiskais piesārņojums lēni, bet neatlaidīgi tuvojas Gaujai.) Savukārt Ziemeļu dīķi turpināja ekspluatēt līdz pat 1980.gadam, lai gan bija arī novitātes – tika veikti zināmi pētījumi (PSRS standartiem pat visai apjomīgi) un daļu gudrona nolēma noglabāt dziļurbumā. Jāpiebilst, ka tolaik tas bija visā pasaulē samērā plaši praktizēts ķīmisko atkritumu noglabāšanas paņēmiens. Šāds urbums arī tika veikts un daļu gudrona zem milzīga spiediena iepumpēja aptuveni 900 metru dziļumā. Šī dziļurbuma problēmas risinājums arī ir viens no galvenajiem jaunajā projektā paredzētajiem. Lai gan 1980.gadā Inčukalna ķīmisko izgāztuvi slēdza, Ziemeļu dīķis joprojām ir neapsegts un visiem atmosfēriskajiem procesiem pakļauts.

Vispār ir ļoti sarežģīti noformulēt, kas tad īsti glabājas šķidro ķīmisko atkritumu izgāztuvē Olainē. Lielākie šīs izgāztuves izmantotāji – ķīmiskie monstri «Olainfarm» un «Biolar» – PSRS laikos bija ļoti nozīmīgi ķīmiskās rūpniecības objekti, kas ražoja ļoti dažādu produkciju gandrīz visām tautsaimniecības nozarēm, militāro un kosmosa izpētes jomu ieskaitot. Rezultātā gandrīz vai ik nedēļu mainījās ražošanā izmantojamo vielu klāsts, kas proporcionāli atspoguļojas arī izgāztuvē atrodamajā «kokteilī». Ķīmiķi, vaicāti par Olaines dīķu sastāvu, bieži atmet ar roku: vieglāk esot pateikt, kā tur nav, nevis to, kas tur ir. Bez tam, bezatbildīgi sajaucot izgāztuvē dažādas vielas, ķīmiskie procesi sāka notikt to starpā jau tieši pašā izgāztuvē, radot jaunus ķīmiskus sa-vienojumus ar visai grūti paredzamām ķīmiskām īpašībām.

Piesārņo dzeramo ūdeni

Inčukalna Dienvidu dīķis, kā jau minēts, ir aizbērts ar smiltīm. Savukārt Ziemeļu dīķis joprojām pakļauts vējiem un lietiem – nekāds aizsargjumts, kas kaut daļēji pasargātu indīgās šķidrās sērskābes frakcijas sajaukšanos ar atmosfēras nokrišņiem, nav izveidots. Rezultātā šī frakcija, sajaucoties ar ūdeni, smaguma spēka ietekmē (gudrona cietā frakcija veido tādu kā savdabīgu kupolu, gar kura malām šķidrā daļa tek uz leju) nonāk gandrīz tieši artēziskajos ūdeņos. Jāpiebilst, ka Inčukalnā tieši šī problēma šķiet viena no aktuālākajām, jo izgāztuve izveidota vietā, kur ir aptuveni 90 metru biezs smilšu slānis, kam piemīt ārkārtīgi liela caurlaides spēja. Jāatgādina, ka artēziskie ūdeņi pārsvarā ir dzeramā ūdens avots. Pastāv pamatotas aizdomas, ka tieši sērskābā piesārņojuma dēļ (un citu izcelsmes vietu kā vien gudrona dīķi šajā apkārtnē nav) savulaik slēdza vienu no Rīgas dzeramā ūdens ņemšanas vietām – Remberģus. Minētais smilšu slānis un tā lielā caurlaides spēja ir iemesls tam, ka piesārņoti tiek arī gruntsūdeņi – tātad šo piesārņojumu nemitīgi novada visur tur, kur ar šiem ūdeņiem ir saskare. Zinātnieki īpaši uzsver tieši artēzisko ūdeņu piesārņošanos – tādējādi tiek iedarbināts tā sauktais horizontālā piesārņojuma mehānisms, un tā izplatība ir grūti prognozējama pat ar vismūsdienīgākajām tehnoloģijām.

Dziļurbumā iepumpētie aptuveni 90 tūkstoši kubikmetru gudrona arī sagādā galvassāpes – no šādas ķīmisko atkritumu glabāšanas metodes Eiropa atteikusies jau sen; taču tā vienkārši krānu atgriezt nav iespējams – gudrons, kas iepumpēts zem liela spiediena, protams, gandrīz pilnībā tiktu izspiests no zemes dzīlēm, bet uzreiz rodas jautājums: kur to likt?

Olainē situācija ir līdzīga, lai gan sava specifika, protams, ir. Šeit necaurlaidīgais māla slānis sākas jau 15 metru dziļumā, tādēļ piesārņotie atmosfēras nokrišņi gluži līdz artēzisko ūdeņu slānim nenonāk, tomēr gruntsūdeņi piesārņoti tiek. Tomēr, kā jau minēts, indīguma ziņā šī vieta ir īpaši bīstama – kā visbīstamāko min slāpekli saturošo piridīnu, kura neitralizēšana un savākšana likta renovācijas projekta pamatā.

30 miljoni renovācijai

Projekta realizācijas laiks abu vietu pilnīgai renovācijai plānots no 2007. līdz 2010.gadam, to kopējās izmaksas – 29 miljoni 784 tūkstoši eiro. Kur tad paredzēts šo naudu tērēt?

Sākumā ieskats Inčukalnā paredzamajos darbos. Vispirms atsūknēs piesārņotās zonas epicentra šķidrās frakcijas. Šo atsūknēto daudzumu ar speciālas tehnoloģijas palīdzību mikrobioloģiski neitralizēs. Apmēram 70 000 kubikmetru šādā veidā paredzēts attīrīt arī zemi no aizbērtā dīķa. Pēc tam iecerēts daļu mikrobioloģiski aktivizēto atkritumu novadīt atpakaļ horizontālā piesārņojuma zonā, kur šie attīrīšanās mikrobioloģiskie procesi turpinātos ilgstošā laika periodā, attīrot pēc iespējas lielāku perimetru.

Attiecībā uz 900 m dziļo urbumu pēc ļoti pamatīgas šīs problēmas izpētes ir pieņemts lēmums «aiztamponēt» jeb hermētiski iekapsulēt visu urbumu ar speciālu betona masu, kas ne tikai droši noslēgtu izeju no pazemes glabātavas, bet aizpildītu arī visas spraugas urbumā un pašā glabātavā, tādējādi nodrošinot tālākas indīgās vielas izplatīšanās neiespējamību.

Līdzīgi problēmas risinās arī Olainē, kur gruntsūdeņu piesārņojuma dēļ ķīmiskie atkritumi jau pietuvojušies bīstami tuvu Misai. Arī šeit šķidro frakciju paredzēts nevis iznīcināt, bet attīrīt, šim nolūkam izmantojot jau esošās Olaines notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, iepriekš, protams, indīgo vielu atšķaidot līdz tādai koncentrācijai, lai iekārtas spētu tikt ar to attīrīšanu galā un gluži vienkārši netiktu arī sabojātas. Jāpiebilst gan, ka visu šo pasākumu tiešos veicējus izraudzīs konkursa kārtībā, tādēļ minētie konkrētie renovācijas veicēji laika gaitā var arī mainīties.

Abos objektos domāts arī par citiem iespējamajiem risinājumiem (daļa no tiem teorētiskas iespējamības veidā iekļauti arī projektā). Tā, piemēram, iespējams, ka abās vietās šķidro frakciju iespējams pārvērst pastveida masā, tādējādi padarot to transportējamu uz sadedzināšanas vietām. Pētījumi notiek arī par to, kā pārveidot cieto frakciju birstošā masā (un līdzīgi aiztransportēt uz sadedzināšanu). Katrā ziņā zinātnieki ir pārliecināti, ka noteikti tiks atrasts pats optimālākais risinājums.

Kas to paveiks?

Uz šo jautājumu pagaidām konkrētas atbildes nav – kā jau minēts, par visu darbu veikšanu pēc reālas naudas piešķiršanas tiks rīkoti konkursi, un pašreizējie projekta autori pieļauj iespēju, ka procesa laikā varētu parādīties kāds jauns un pat negaidīts iespējamo projektu risinājums, lai gan līdz šim paveiktais darbs ir pamatīgs un kaut kādu radikālu pavērsienu iespējamība ir visai neliela. Tomēr katru, kas uzskata, ka spēs sasniegt precīzi nospraustos mērķus (vides sakārtošana atbilstoši ļoti precīzi noteiktiem kritērijiem), laipni aicinās piedalīties.

Viens no jautājumiem, kas pašlaik nodarbina Latvijas zinātnieku un ekonomistu prātus, ir – vai spējam šo projektu realizēt pašu spēkiem? Daļa ir pārliecināta, ka spējam, nepieciešams vien nedaudz modernizēt atsevišķas struktūrvienības, kas varētu piedalīties indīgo atkritumu iznīcināšanā. Tiek minēta gan Olaines cieto atkritumu dedzinātava, gan Brocēnu cementa rūpnīca, gan citi uzņēmumi. Tādējādi visa nauda paliktu Latvijā un kalpotu arī šo uzņēmumu atjaunināšanai par videi draudzīgiem.

Protams, ir arī cits viedoklis – ka jāpiesaista speciālisti ar pieredzi Eiropā. To, ka interese būs, var apgalvot nešaubīgi – savu gatavību jau tūlīt ķerties pie projektu realizācijas izteikušas vairākas Vācijas un citu valstu firmas. Lai nu kā, visu tomēr noteiks konkurss, kas, jācer, būs atklāts un godīgs un kura rezultātā patiešām realizēs visizdevīgāko piedāvājumu. Un vēl viens «bet» – nauda no Eiropas vēl jādabū, tādēļ pašreizējās tikko sākušās klusās aizkulišu cīņas par projekta realizēšanu pagaidām diemžēl vēl drusku atgādina nenomedīta lāča ādas dalīšanu.

Tomēr, cerot, ka viss būs labi un 2010.gadā mēs ar prieku varēsim konstatēt, ka divas padomju laika kloākas ir beigušas pastāvēt kā videi bīstami objekti, neaizmirsīsim, ka gan Inčukalns, gan Olaine ir pamatīgs, bet tomēr tikai piliens baisajā atkritumu jūrā, kas pārklāj mūsu zemi. Kā un kas notiks ar pārējiem bīstamajiem objektiem, pagaidām varam vien minēt. Bungu un fanfaru laiks vēl nebūt nav pienācis un visu veidu draza joprojām lēnām tuvojas upēm, ezeriem, mājām – vārdu sakot, mums. Gaidīsim...? •

Īpašs paldies ģeoloģijas zinātņu doktoram, vienam no «Vides projektu» vadītājiem, piesārņoto vietu renovācijas projektu daļas koordinatoram Ivanam Semjonovam par palīdzību raksta tapšanā.