Šoreiz mans veloceļojums ir uz Eiropas jaunāko māsu – Rumāniju, vēl precīzāk – tās ziemeļaustrumu apgabalu Transilvāniju. Zemi, kuras nosaukums jau pats par sevi liecina, ka tā atrodas pāri kalniem mežu ielenkumā. Savukārt īru rakstnieks Brems Stokers pat radījis par to leģendu – vai gan ir kāds, kurš nav lasījis romānu par asinskāro vampīru Drakulu?
Neilgi pirms brauciena ziņu aģentūras izplata pavisam patiesu stāstu – Transilvānijā kādu amerikāņu pilsoni saplosījis lācis. Atceros no kādreiz lasītā, ka rumāņu lāči tiešām var būt bīstami cilvēkiem. Čaušesku laikos mežsargiem tika dots tāds kā valstisks uzdevums – atņemt lāču mammām mazos lācēnus un tos pieradināt pie cilvēkiem. Kā jau zināms, Čaušesku bija ne tikai cilvēku slakteris, bet arī kaislīgs mednieks, kam jo īpaši patika lāču medības. Tā nu nabaga pieradinātie lāči, domādami, ka laipnais onkulis Čaušesku ar pavadoņiem atvedis viņiem ko garšīgu, nāca meža klajumos, kur tika šauti. Tomēr Čaušesku laiki beidzās pārāk ātri, lai viņš paspētu noslaktēt visus lāčus. Un tā nu šādi lāči, pieraduši pie cilvēku dāsnuma, vēl joprojām klīst pa Transilvānijas mežiem un, ieraugot cilvēku, prasa no tā kaut ko ēdamu. Bet es zinu, cik amerikāņi ir skopi. Atceros to no ceļojuma pa Indiju, kad redzēju kādu aptaukojušos amerikāni kaulējamies ar kalsnu indieti par katru centu banānu ķekaram. Amerikānim šis cents nenozīmēja neko, ja nu vienīgi pārliecību, ka viņš ir pasaules varenais, savukārt indietim tā bija nozīmīga artava ģimenes pusdienām. Nu, var jau būt, ka šis nebija tas gadījums, kad nabaga amerikānis bija sadomājis pakaulēties ar transilvāniešu lāci, bet varbūt tomēr... Jebkurā gadījumā – mūsu grupas vadītāja Rita brīdināja uzmanīties no guļošiem lāčiem un nečurāt tiem virsū, jo arī tas var beigties bēdīgi.
Atstājuši aiz muguras nepārredzamos kukurūzas un saulespuķu laukus, pārbraucam vienai no Karpatu kalnu grēdām un nokļūstam Transilvānijā. Šķiet, ka laiks te ir apstājies pirms kāda gadsimta, dzīve rit rimti un nesteidzīgi. Ja salīdzina ar Latgales aizaugušajiem laukiem un pļavām, Transilvānija liekas kā parauglauciņu zeme – visas pļavas un ganības atrodas kalnu nogāzēs, kur pat tad, ja tehnikas būtu vairāk, grūti būtu ko iesākt mehanizēti.
Tomēr zālei acīmredzot te ir vērtība, jo visas kalnu nogāzes, neatkarīgi no to slīpuma, ir nopļautas un zāle akurāti sakrauta gubiņās – augstākās, zemākās, slaidākās un apaļākās. Visskaistākās ir slaidās, augstās gubiņas, kas dižojas kā tādas modeles pļavas visā garumā. Un kur nu vēl paši darbarūķi, kas izskatās kā 30. gadu aģitbrigāžu filmu varoņi: vīri vadmalas biksēs ar izkaptīm, sievas baltās blūzēs un puķainos brunčos ar grābekļiem… Prasās tikai pēc dziesmas. Īpaši jūsmojam par brunču modi. Visām lauku sieviņām ir izturēts vienots stils – brunči ir līdz celim un uz gumijas ap jostasvietu. Tas ievieš tādu saliedētu, gandrīz vai tautisku elementu transilvāņu ģērbšanās paražās, un tas ir jauki.
Izcakojuma elementi manāmi arī mājās un sētās. Muramurešas apgabalā ir fantastiskas koka mājiņas un baznīcas.
Īpaši lieliski ir vārti. Tie vēsturiski liecinājuši par saimniecības pārticību, tādēļ bagātīgi izgreznoti krāšņiem kokgrebumiem – puķēm, putniem un visdažādākajiem ornamentiem. Virs vārtiem ierīkotas putnu mājiņas – ja tajās apmetušies baloži, tas mājai nes veiksmi. Parasti vārti ir milzīgi; tādiem tiem jābūt, lai pagalmā var iebraukt līdz debesīm piekrauts siena vezums. Tā kā sētas augstums pārticības skalā neko nenosaka, tās ir tādas nelielas, sēdoša suņa augumā. Un tā nu vārti parasti sanāk kādas trīs četras reizes augstāki par sētu.
Taču arī sētas ir īpašas – pie katras mājas tajās ir iedobīte ar soliņu un šad tad arī jumtiņu. Tā ir vieta, kur apsēsties, satikties, parunāties. Kādā vakarā braucam cauri ciemam, un ir fascinējoši redzēt, ka tā vietā, lai skatītos televizoru, ciema ļaudis satiekas uz šiem soliņiem, pļāpā, smejas, arī ada vai tamborē. Arī mēs uz saviem velosipēdiem vietējiem esam gluži kā ceļojošā cirka izrāde, par ko viņi mums smaida un māj. Sportiskākie ciema puiši, kas tajā brīdī ir uz riteņiem, pievienojas mūsu velobraucienam un parasti izraujas mums priekšgalā.
Koka baznīciņas ir skaistas – ar stāviem torņiem, kas šķietami ietiecas debesīs. Pārsvarā tās ir pareizticīgo baznīcas. Blakus tām parasti ir lapenīte ar svētbildēm. Siltajos vasaras vakaros dievkalpojumi notiek nevis baznīcā, bet gan pļaviņā pie lapenes, kur sanāk ciema iedzīvotāji, lūdzas un dzied.
Lūgšanu dziesmas vakara saules piestrāvotajos vakaros pieskandina visu ciemu, tām seko baznīcu zvanu melodijas, kas rada debešķīgu noskaņu.
Pa ceļam apciemojam arī kādu baznīcu, virs kuras ieejas uzskatāmi parādīta pastarā tiesa un cilvēku straumes divos virzienos – uz paradīzi un elli. Te sīki attēlots, kas pēc nāves notiks ar krietnajiem un kas – ar nekrietnajiem. Krietnie dosies uz paradīzi, kur mielosies, dzers vīnu un dziedās, savukārt nekrietnie pa taisno nonāks elles ugunīs, kur velni tos jau gaida ar dakšām un zāģiem, lai ķertos pie mocīšanas. Jāsaka, diezgan iespaidīgs māksliniecisks attēlojums, kas liek pārdomāt dzīvi...
Kamēr baznīca mudina domāt par dzīvi pēc nāves, Sapantas ciemā vietējais koktēlnieks Stans Patras radījis pieminekli dzīvei – Jautro kapsētu. Tā vietā, lai lietu asaras par aizgājēju, Stans radījis pavisam citādus kapu pieminekļus dzīvespriecīgās krāsās – debeszilā, saules dzeltenā un begoniju sarkanā –, uz kuriem grafiski attēlots aizgājēja dzīvē raksturīgākais un iekalta tāda kā epifānija par šīspasaules gaitām. Tā nu kapsēta ir gluži kā grāmata ar krāsainām lapām par ikviena šā ciema iedzīvotāja – aptiekāra, mednieka, traktorista, pavāres vai vienkārši glāzītes cilātāja – dzīvi.
Vienu dienu uz ceļa redzama liela rosība – zirgi un govis, cūkas un vistas automašīnu piekabēs. Pēc kāda laika esam klāt pie rosības iemesla. Izrādās, kādā kalnu ciematiņā notiek lopu tirgus. Te sabraucis milzum daudz zemnieku ar visvisādiem mājlopiem: zirgiem, govīm, buļļiem, ēzeļiem, aitām, kazām, vistām, pīlēm un cūkām. Gan tirgotāji, gan pircēji varen smuki sapucējušies: onkuļi – goda kreklos un hūti galvā, tantes – baltās blūzēs un košos puķainos brunčos.
Arī lopiņi sapucēti – spalva spīd, buļļiem uz ragiem sarkani bumbuļi, zirgiem pie ausīm koši pušķi.
Notiek aktīva tirgošanās un diņģēšanas, turpat blakus arī tiek ceptas gardas jo gardas desiņas un iemalkots pa aliņam. Patiesa svētku sajūta.
Kalnu Transilvānijā netrūkst, tādēļ šad tad nākas krietni pasvīst, minoties kādus pārdesmit kilometrus pret kalnu. Stāvajās mežainajās kalnu nogāzēs redzami tādi kā milzīgi bebru slīdkalniņi. Bet bebru te nav. Šīs trases izveidojuši koki, ko cērt augstāk kalnos un tad pa nogāzi slidina lejup līdz ceļam, kur tos sakrāmē zirgu pajūgā vai baļķvedējā. Var tikai iedomāties, cik stipri ir rumāņu mežcirtēji.
Minoties pret kalnu, ciematiņos tomēr atrodam arī kādu prieciņu – pacienājamies ar pašdarināto plūmju šņabi palinku, kas pieejams dažādos stipruma grādos – 40, 60 un 80. Puiši pagaršo visus, bet par garšīgāko tomēr tiek atzīts vājākais. Dzērienu tirgo fantastiski vienkāršos apstākļos – uz taburetes pie mājas. Man šķiet, neviena pārtikas inspekcijas vai akcīzes nodokļa institūcija līdz šejienei vēl nav atbraukusi. Jauki, ka vēl kaut kas tik vienkāršs un autentisks iespējams regulu un direktīvu nomocītajā Eiropas Savienībā.
Pagaršojam arī vietējo kalnu bišu medu. Vietām palaimējas uzēst garšīgo ungāru kāzu maizīti – kulāču. To gatavo no rauga mīklas. Mīklu izrullē, uzgriež garu strēmeli, ko uztin uz koka vāles, koka vāli liek cepties uz atklātām oglēm un ātri groza, kamēr maizīte gatava. Tad to vienkārši nodauza nost no vāles, un tādu gardu cauruli jau var ēst – apkaisīta ar kanēli un riekstiem, tā pati kūst mutē.
Izbaudām dabas mežonību divās kalnu aizās – Bikazas un Turdo. Ja pirmā ir tūristu iecienīta un pa to var braukt ar mašīnu un velo, tad otra ir pavisam mežonīga – tur nereti jāiet pa trosēm, kas iestiprinātas stāvā klints sienā, savukārt lejā mutuļodama plūst ledaina kalnu upe.
Un kas tad ir Rumānija bez baltajiem zirgiem un čigāniem? Protams, ka to te ir daudz. Nedēļas laikā saskaitu vairāk nekā 100 baltu zirgu. Ir arī divas zirgu fermas, kur droši vien katrā vēl ir pa kādiem 50 baltiem zirgiem. Ik pa brīdim satiekam kādu čigānu taboru – tie ir melnīgsnēji cilvēki, sievietes puķainos tērpos un melniem, plīvojošiem matiem, vīrieši parasti ar ūsām un elegantās platmalēs. Čigānu zirgu pajūgi pa ceļu rikšo straujāk nekā citi, asinis pulsē dzīslās un acīs manāma degsme. Šur tur redzam arī čigānu apmetnes. Pa vasaru viņi brezenta teltīs un plēves būdās dzīvo pie meža un lasa sēnes un ogas. Tāda vienkārša, veselīga un pašpietiekama dzīve.
Nedēļa Transilvānijā ir lieliska atslodze prātam un dvēselei: egļu galotņu ņirboņa, burzguļojošas kalnu upes, aitu ganāmpulki, kas ar saviem zvaniņiem pieskandina kalnu kores, smaidīgi gani ar augstām cepurēm un ganu nūjām, rimti cilvēki dienas gaitās un vakara dievkalpojumos, pāri miglainam laukam rītausmā rikšojoši balti zirgi un brīvības saldā garša... To ir vērts izbaudīt.