Īsts sēņotājs nemaz arī necenšas pievērst citus savai ticībai, viņš vispār nav aģitators pēc dabas. Viņš ievēro arī nerakstītu likumu: nekad necenties kādu pārliecināt, ka tā vai cita sēne ir ēdama, ja cilvēks par to šaubās. Ja kāds droši pazīst un lasa tikai gailenes – tās ir viņa tiesības.

Viena no sēņotāju valstīm

Baltijas valstis līdz ar ziemeļvalstīm, Krieviju, Poliju un vairākām citām slāvu zemēm tiek atzītas par tādām, kur pastāv spēcīgas sēņošanas tradīcijas, kur sēnes jau kopš seniem laikiem ieņem pastāvīgu vietu uzturā un tiek gatavoti sēņu krājumi arī ziemai. Kamēr nesēņotāju zemēs cilvēki mēģina identificēt sēnes pēc grāmatām, šaubās, baidās un galu galā labāk iet uz veikalu pēc šampinjoniem, sēņotāju valstu iedzīvotāji dodas uz mežu veselām ģimenēm un jau kopš bērnības mācās atšķirt ēdamās sēnes. Ārzemnieki, kuriem sēņošana šķiet eksotiska nodarbe, reizēm ir šokēti: izrādās, ka daudzi mūsu sēņotāji pat īsti nezina, kā sēni pareizi sauc, tomēr nekļūdīgi pazīst to no skata. Nosaukumus zināt, protams, nenāk par ļaunu, bet nereti vienai sēnei ir dažādi vārdi. Arī zinātnieki, cenšoties sēnes sistematizēt, nosaukumus mēdz grozīt. Un, ja mēs gribētu perfekti ievērot terminoloģiju, būtu jāņem vērā, ka veidojumi, ko sēņotāji sauc par sēnēm, patiesībā ir augļķermeņi, bet galvenā sēne ir sēņotne, kas sastāv no pavedieniem, ko sauc par hifām, un tāpat arī nedrīkstētu teikt – tārpainas sēnes, bet laikam būtu jāsaka – kāpuraini augļķermeņi. Zinātnieki ir iecietīgi un to no sabiedrības neprasa. Viņi arī cenšas palīdzēt tiem sēņošanas entuziastiem, kuri mežā atraduši nepazīstamas sēnes un grib noskaidrot, kas tās ir un vai ēdamas. Tikai jāatceras, ka sēni nevar identificēt ne pēc amatieru fotogrāfijas, ne pēc nogrieztas cepurītes, to vajadzētu uzrādīt lietpratējiem veselu, un vēl labāk, ja var atnest vairākas – jaunākas un vecākas. Sēnes vispār ir ļoti savdabīgi dabas veidojumi, kas nav ne augi, ne dzīvnieki. Atšķirībā no augiem sēnēs nav hlorofila un tās pašas nespēj sev nodrošināt vajadzīgās barības vielas, bet pārtiek no gatavām vielām, ko saražo citi organismi. Atšķirībā no dzīvniekiem sēnēm nav nervu, nav orgānu sistēmu un tās nespēj pārvietoties.

Lai nu kā, mums, parastiem, ar teorētiskām zināšanām neapbruņotiem sēņotājiem ir svarīgi nepārvērtēt savu sēņu pazinēju prasmi – arī tas jāmācās kopš bērnības.

Kas jāievēro sēņotājam

• Neizvandi zemsedzi, cenšoties par katru cenu atrast katru mazāko sēnīti.

• Neaiztiec un, vēl jo vairāk, nespārdi kājām sēnes, kuras ir indīgas vai tev tādas šķiet, jo nav pazīstamas. Katrai sēņu sugai ir sava nozīme meža attīstībā un augšanā.

• Vēlams jau pirms sēņošanas sākuma norunāt, vai lasīsiet arī tās sēnes, kuras ēdamas tikai pēc vārīšanas (piemēram, vilnīši, dažas bērzlapes) vai mērcēšanas (alksnenes), vai jums pietiks enerģijas ar tām noņemties. Daudzās zemēs par ēdamām atzīst tikai tās sēnes, kuras var cept svaigas.

• Ja tev ir kaut mazākās šaubas par kādu sēni, atstāj to mežā.

• Ir vērts pazīt ne tikai ēdamās, bet arī stipri indīgās sēnes, kurām labāk nepieskarties.

• Rūpīgi uzraugi bērnu sēņošanu. Iesācējiem vēlams lasīt tikai tādas ēdamas sēnes, kuras grūti sajaukt ar citām, piemēram, baravikas, sviesta beciņas, rudmieses, gailenes. Mājās, šķirojot un tīrot sēnes, tās vēlreiz pārskati un, ja kāda rada šaubas, izmet.

• Neizmanto tautas paņēmienus, lai noteiktu, vai nepazīstama sēne ir ēdama (sāls kaisīšana uz griezuma vietas, sīpola vai sudraba karotītes mērcēšana sēņu novārījumā utt.), – tie nav droši. Arī tas, ka sēni grauž kāpuri, vēl neliecina, ka to var ēst cilvēks.

• Ja atrodi nepazīstamas sēnes un vēlies tās parādīt kādam lietpratējam, nekādā gadījumā neliec tās grozā kopā ar ēdamajām, bet ielasi kaut kur citur.

• Ļoti jāuzmanās, sēņojot citās zemēs, jo bieži gadās, ka tur aug mūsu ēdamo sēņu indīgās līdzinieces.

• Neņem pāraugušas sēnes, tās ir zaudējušas savu kvalitāti – labo garšu un konsistenci. Ir hipotēze, ka tādas arī izraisa alerģiju.

• Sēņu lasīšanai izvēlies gaisa caurlaidīgu groziņu, labāk nelasi sēnes plastmasas spainī vai polietilēna maisiņā.

• Neaizmirsti apģērbties atbilstoši meža apstākļiem, lietot repelentu un uzvilkt zābakus. Izdomā arī, ko tu darīsi, lai neapmaldītos.

Jāapstrādā nekavējoties

Sēnes jāapstrādā iespējami drīz pēc salasīšanas. Jauki, ja cilvēkiem, kuriem patīk lasīt sēnes, pašiem tās ļoti garšo. Tad arī darbietilpīgais apstrādes process nešķiet tik apgrūtinošs, kaut gan sēņošana ievilkusies vēlu pēcpusdienā un gribas atpūsties. Tomēr saņemieties un visi kopā ķerieties pie darba. Revidējot savu groziņu, katrs pats ir spiests skatīt arī sēņojot pieļautās paviršības sekas, piemēram, smiltis no stipri smilšainas gailenes pakļuvušas zem bērzlapju cepurītēm vai kāda pārāk veca apšu beka pārvērtusies zilimelnā lipīgā pikucī. Sēnes atbrīvo no smiltīm, skujām, sūnām utt., vēlreiz pārbauda, vai tās nav tārpainas un sašķiro atbilstoši saviem nolūkiem – cepšanai, vārīšanai un marinēšanai vai sālīšanai, kaltēšanai u. c. Ļoti kvalitatīvas, nesalijušas un nebojātas gailenes var arī salikt papīra maisiņā un kādu laiku uzglabāt ledusskapī. Ja vien iespējams, sēnes nevajag mazgāt, bet tikai nokasīt ar asu nazi. Ja tomēr jāmazgā, tas darāms tieši pirms likšanas katlā vai uz pannas. Attieksme pret to, cik daudz ādu sēnēm vajadzētu novilkt, ir dažāda. Viens otrs ne tikai sviesta beciņām, bet arī bērzlapēm cepurīti nomizo baltu, ikvienu beku atbrīvo no stobriņiem, pat ja tie vēl stingri, apšu beku un bērzu beku raupjos kātiņus nokasa no augšas līdz lejai. Cits neko tamlīdzīgu nedara un teic, ka tādi sīkumi viņu netraucē.

Vārīšanai domātās sēnes ieteicams tūlīt uzvārīt un noputot, tad tālāko gatavošanu var atstāt uz rītu. Arī cepamās sēnes vislabāk būs kaut vai viegli sacept tūlīt. Daudzas saimnieces mēdz sēnes cepšanai griezt sīkos gabaliņos. Bet vai ir vērts nopūlēties? Tikpat labi un pat vēl labāk garšo sēnes, kas grieztas lielos gabalos, mazākās var cept veselas. Pavārgrāmatās to sauc par sēņu gulašu. Gan vārītas, gan saceptas sēnes pēc tam var arī saldēt. Citi mēdz sagrieztas sēnes uz pannas vai katliņā sasautēt savā sulā, pievienojot nedaudz sāls. Tās var vairākas dienas uzglabāt ledusskapī un izlietot zupām, mērcēm, sautējumiem, pīrādziņu pildījumam u. c. Bet vispār – jo sēnes mazāk glabātas, jo labāk. Lielā olbaltumvielu satura dēļ tās pieder pie produktiem, kas ātri bojājas.

VIENKĀRŠAS IDEJAS

• Kaltētas gailenes. Tās saver diegā un pakarina sausā vietā istabas temperatūrā. Gatavais produkts aizņem maz vietas, jo no groza svaigu gaileņu iznāk riekšava kaltētu. Glabā slēgtā stikla burciņā, pievieno zupām, mērcēm, sautējumiem, var arī samalt pulverī un izmantot par garšvielu.

• Svaigi sālītas rudmieses. Ja laimējas salasīt jaunas, stingras rudmieses, tās notīra, saliek uz šķīvja ar cepurītēm uz leju, katrai uzkaisa sāli, pārsedz ar otru šķīvi un novieto ledusskapī aptuveni uz astoņām stundām. Pasniedz pie krāsnī ceptiem kartupeļiem ar krējumu.

• Baravikas rīvmaizē. Baravikas liek karstā sālsūdenī, vāra 5 minūtes, notecina, nosusina, apviļā sakultā olā un rīvmaizē, apcep taukos uz pannas.

• Sēnes uz iesmiņiem. Pēc iespējas vienāda lieluma sēnes vāra 15 minūtes, notecina, nosusina, saver uz iesmiņiem kopā ar sīpolu ripiņām un plānām speķa šķēlītēm. Cep uz oglēm vai arī pannā.

• Sēņu pildījums. Sēnes novāra, samaļ gaļasmašīnā, pievieno kapātus apceptus sīpolus, sāli, piparus. Pilda izdobtus tomātus, papriku, baklažānus, kabačus vai lielus sīpolus, kas iepriekš nedaudz apvārīti, cep cepeškrāsnī.