Lai gan krīzes laikā atkritumu daudzums ir samazinājies, uz ielām un mežā izmesto atkritumu daudzums nav krities. Valsts vides dienesta vadītājs Vilis Avotiņš intervijā portālam TVNET stāstīja par cilvēkiem, kuri brauc ar automašīnu, taču nevar atļauties pāris latu, lai noorganizētu oficiālu savu atkritumu izmešanu. Tā vietā viņi ar saviem gružiem piesārņo dabu. Avotiņš arī norādīja, ka mēslotājus ir grūti sodīt, taču viņu rīcību var ietekmēt līdzcilvēku nosodījums.
Jautāts, kā cīnīties pret dabas piesārņošanu, Avotiņš teica: “Ja būtu viena recepte, tā vairs nebūtu problēma. Būtu jau tikuši galā. Autoritatīvos laikos, kad diezgan vienkārši varēja piespriest sodu vai kaut kādas sankcijas veikt, īpaši nepiepūloties pierādīt, tad, iespējams, tas ietu labāk. Tajā pašā laikā būtu daudz nepamatotu vai kļūdaini uzliktu sodu.”
Grūti pierādīt
“Iedomājieties šādu bildi: man pa priekšu brauc mašīna, pa kuras logu izmet papīru vai kaut vai veselu miskasti. Ko šai situācijā varētu iesākt? Ja to filmētu, tad būtu viss ok. Bet tā kā tas ir viens mirklis, tad jābūt gatavam, ka viņš metīs, lai viņu filmētu. Tas nozīmē, ka viņš būtu uzreiz jāapstādina un jānoķer vēl kādi liecinieki.”
Automašīnu apstādināt var tikai policija. Vides inspektori automašīnu apstādināt nedrīkst.
Ar atkritumu izmešanu no mašīnām ir grūti cīnīties, jo apsūdzētais sev adresētos pārmetumus var pārsūdzēt.
Nebūs neviena pierādījuma, kas pierādītu, ka viņš ir vainīgs. Tikai tik daudz, cik viņa vārds pret inspektora vārdu.
Vienkāršāk atklāt un sodīt tos cilvēkus, kas mēslo atpūtas vietās, piemēram, pie ezeriem un upēm. “Ja tur ir atkritumi, protams, nav pamata domāt, ka šis cilvēks izvēlējies piemēslotu vietu savai atpūtai, ja blakus ir cita. Tas nozīmē, ka viņš pats to ir atstājis. Ja tai laikā viņi tiek atrasti, tad viņus var ja ne sodīt, tad vismaz likt savākt. Arī tas ir nepatīkami.”
Apkārtējo attieksmes loma
Avotiņš pauda uzskatu, ka atkritumu izmetēju rīcību grūti ietekmēt juridiskā ceļā, taču to var mainīt aktīva apkārtējo cilvēku attieksme. Tā neiespaido tikai mazu daļu cilvēku. Lielākā daļa sabiedrības tomēr ņem vērā apkārtējo uzskatus.
“Būs ļoti mazs procents cilvēku ar īpatnībām, kurus neietekmē tas, ka katru reizi, kad viņš kaut ko izdara, blakus stāvētājs taurē vai dūri rāda – parāda savu attieksmi.” Dažus cilvēkus pat iepriecina šāda apkārtējo uzmanība.
“Bet vairumu cilvēku, kas met laukā pa logu, tomēr tas ietekmē. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi. Tas tāpat kā invalīdu stāvvietās. Ja viņam katru reizi iet klāt un kaut ko pasaka par to, ka viņš nolicis mašīnu, paliek nepatīkami.”
Valsts vides dienesta vadītājs atzina, ka attieksme pret atkritumu mešanu zemē mainās līdzīgi kā braukšanas kultūra – jo vairāk, biežāk un aktīvāk cilvēki izrāda savu negatīvo attieksmi pret noteikumu pārkāpējiem, jo kulturālāki uz ceļa braucēji kļūst.
Sabiedrības audzināšanā nozīmīgi ir arī labie piemēri. Atkritumu izmešanā tos gan ir grūti parādīt.
Vai mēslu ir mazāk?
Taujāts, kā mainās dabas piesārņotāju skaits, Avotiņš teica: “Bija tāda sajūta, ka viņu skaits kļūst mazāks. Saistībā ar krīzi vajadzēja samazināties arī cūkošanas daudzumam, jo reāli samazinājās atkritumu daudzums.”
Cilvēki, pirmkārt, pērk mazāk. Pērk tikai to, kas ir vajadzīgs.
Cilvēki vairs nepērkot nevajadzīgas lietas: “Vairums nepērk neko lieku.”
Kā lāpās?
Tādējādi vajadzētu samazināties arī atkritumu daudzumam, kas tiek izmests ārpus oficiālajām atkritumu urnām un miskastēm. “Bet to īpaši nevar redzēt. Acīmredzot pie vainas tas, ka līdz ar krīzi cilvēki cenšas neslēgt atkritumu izvešanas līgumus gadījumos, ja to var neizdarīt.”
“Tad lāpās visādos veidos – ved uz kaimiņu daudzdzīvokļu mājas miskastēm. Tas, protams, nav labi – citi apmaksā izdevumus, kas pienākas viņam. Ved arī uz pilsētas miskastēm.”
Valsts vides dienesta vadītājs arī norādīja, ka cilvēks, kurš brauc ar auto, varētu atlicināt divus trīs latus, lai apmaksātu oficiālu atkritumu izvešanu. “Tādas ir šīs īpatnības.”
Pašvaldību lielā loma
Iespējams, cilvēki mazāk piesārņotu dabu ar saviem atkritumiem, ja to izvešanas izmaksas būtu mazākas, Avotiņš pieļāva un atzina, ka tas saistīts ar atkritumu poligonu skaitu.
Šajā problēmā iesaistās arī pašvaldības, savos noteikumos iekļaujot prasību slēgt līgumus ar atkritumu apsaimniekotājiem. Lai arī noteikumi darbojas, trūkst pietiekamas kontroles.
Ir arī tādi gadījumi, kad cilvēki noslēdz formālus atkritumu izvešanas līgumus, piemēram, ka miskastes tiek izvestas reizi divos mēnešos.
Piecu cilvēku ģimenei atkritumi būtu jāizved vismaz divas reizes mēnesī.
“Arī atkritumu daudzuma loģiskums būtu jākontrolē,” speciālists teica un norādīja, ka ir aptuveni aprēķini, cik daudz atkritumu viens cilvēks rada.
“Tā ir daļa, ar kuru var tikt galā. Grūtāk ir ar tiem, kas izmet no mašīnām vai atpūtas vietās. Bet šeit, metodiski strādājot, gan valsts, gan īpaši pašvaldība var tikt galā," Avotiņš rezumēja.
“Ja cilvēks samaksājis kaut vai trīs latus par to, ka viņam izved atkritumus, viņam nav vairs nekādas intereses tos izmest kaut kur citur. Ja viņš ir samaksājis par atkritumu izmešanu, viņš izmantos savu konteineru.”
