Izmantojot gan savus apjomīgos finansiālos un administratīvos resursus, gan iespējas ar to palīdzību ietekmēt lielu daļu Latvijas meža nozarē strādājošo uzņēmumu, šīs jomas zinātnieku, kuri tā vai citādi „barojas” no uzņēmuma atvēlētajiem līdzekļiem, un arī mediju, Roberta Strīpnieka vadītā valsts akciju sabiedrība Latvijas Valsts meži pēdējos divos mēnešos paslepus ir izvērsusi apjomīgu kampaņu pret tiem, kas aicina kritiski izvērtēt uzņēmuma darbību.
Oficiālā versija
Saistībā ar pēdējā laikā izteiktajiem aicinājumiem kritiski izvērtēt Latvijas mežu nozarē notiekošo un it īpaši Latvijas Valsts mežu darbības, šī valsts akciju sabiedrība cenšas pārliecināt sabiedrību, ka esot tikai neliela meža nozares sastāvdaļa. Turklāt, kamēr citi meža nozares uzņēmumi un zinātnieki cīnoties ar „nomelnotājiem”, Latvijas Valsts meži domājot tikai par pozitīvām lietām.
„Tā kā sabiedrības informēšana par meža apsaimniekošanu ir būtiska un neatņemama mūsdienīgas meža apsaimniekošanas daļa, turklāt to prasa arī meža apsaimniekošanas "zaļā" sertifikācija, plānojam aktīvāk informēt sabiedrību par to, izmantojot ne tikai uzņēmuma mājas lapu, bet arī citus informācijas kanālus. Šis jautājums ir diskutēts arī ar dažādām nozares interešu grupām, kas ir paudušas viedokli, ka ir nepieciešama aktīvāka sabiedrības informēšana no Latvijas Valsts mežu puses,” stāsta uzņēmuma Komunikācijas daļas vadītājs Tomass Kotovičs.
No uzņēmuma pārstāvja teiktā izriet – tieši karstasinīgi nozares pārstāvji ceļoties diskusijai ar „nomelnotājiem” un mēģinot tajā iesaistīt ar Latvijas Valsts mežus. Taču valsts uzņēmējsabiedrība saglabājot korektu un atturīgu nostāju, un tie noteikti esot citi nozares pārstāvji un zinātnieki, kuri meklējot dažādus „meža nozares nomelnošanas un iznīcināšanas kampaņas” pasūtītājus un organizētājus.
No pirmā acu uzmetiena tā arī izskatās. Tā, piemēram, kad jūnija beigās parādījās nepilnu četru desmitu „Latvijas meža zinātnieku un zinātnisko darbinieku” parakstīta atklātā vēstule, kurā reizē ar neslēptu atbalstu Latvijas Valsts mežiem bija izteikts sašutums par to, ka „plašsaziņas līdzekļos vērojama aktīva un mērķtiecīga, nereti anonīma mūsu mežsaimniecības kritizēšanas kampaņa. Dzenoties pēc sensācijām vai citu mērķu vadīti, tajā iesaistījušies vairāki Latvijas mediji, žurnālisti un publicisti, kuri, iespējams, lieliski orientējas politiskajos notikumos, bet kuriem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir mežsaimniecība”, šo vēstuli nebija parakstījis neviens pats Latvijas Valsts mežu pārstāvis.
Vēl vairāk – kad tiek noskaidrots šīs vēstules patiesais organizētājs, arī tas nebūt nav Latvijas Valsts mežu pārstāvis. „Godājamie kolēģi, ir priekšlikums (faktiski nozares lūgums) iet palīgā publiskā telpā pret Latvijas mežsaimniecības nomelnošanas kampaņu. Ir sagatavots sekojošs materiāls, kurš sākotnēji iecerēts kā mežzinātnieku viedoklis. (..) Ir doma, ka materiālu neparaksta vien tikai Jurģis, bet varbūt Zinātniskā padome vai institūta zinātniskie darbinieki, iespējams, pat publicējot vārdus, uzvārdus. Iespējams, šādi var iedzīvoties zināmā antagonismā no dažu amizantu t.s. dabas draugu puses, bet varbūt arī nē. Mēs saredzam lielu ilgtermiņa ieguvumu, sadarbojoties ar meža nozari un to atbalstot. Jurģis,” – šo „noklīdušo” elektroniskā pasta vēstuli, ar kuru tiek vervēti vēstules parakstītāji, ir parakstījis formāli pilnīgi neatkarīgā Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons.
Piebarotie zinātnieki
Taču izrādās, ka faktiski Silava un arī J. Jansons finansiāli ir lielā mērā atkarīgi no Latvijas Valsts mežu labvēlības un pasūtījumiem. Kaut gan paši Latvijas Valsts meži oficiāli uzrāda, ka dāvinājumos un ziedojumos Silavai pērn atvēlējuši „tikai” 114 tūkstošus latu, kopējais valsts akciju sabiedrības finansējums to nepieciešamības gadījumā atbalstīt gatavajam uzņēmumam ir daudz apjomīgāks. „Kopējais projektu finansējums, kuru LVMI Silava ieguvis, uzvarot akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži izsludinātajos konkursos par zinātnisko pakalpojumu sniegšanu, kā arī sniedzot īstermiņa ekspertu pakalpojumus, 2010. gadā bija LVL 372 500 jeb 18,3% no kopējā institūta zinātniskās darbības finansējuma,” ir spiests atzīt J. Jansons.
Šajā summā turklāt vēl nav ietvertas summas, ko tieši vai netieši no Latvijas Valsts mežiem saņem atsevišķi Silavas darbinieki. Arī pats J. Jansons ne tikai iepriekš bijis Latvijas Valsts mežu darbinieks, bet arī vēl joprojām ir netiešā šā uzņēmuma maizē. Viņš kā savus pagājušā gada ienākumus deklarējis ne tikai Silavas (no kuras 2009. gada publiskā pārskata izriet, ka tā veikusi veselu virkni Latvijas Valsts mežu pasūtījumu) samaksāto 27,4 tūkstošu latu algu, bet arī 1750 latus, kas kā alga saņemti no SIA Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts. Savukārt šajā SIA, kā rāda Lursoft datu bāze, Latvijas Valsts mežiem pieder 40,21% kapitāldaļu.
Tas nozīmē, ka valsts amatpersona J. Jansons, kas organizējis atbalsta vēstuli Latvijas Valsts mežiem, vienlaikus netieši atrodas šā uzņēmuma maizē, saņemot tajā papildu algu. „Protams, ikviena valsts amatpersona ir tiesīga strādāt zinātnisko darbu citās darba vietās, īpaši, ja šī amatpersona ir zinātnieks. Saskaņā ar uzņēmuma līgumu Nr. 9 no 01.07.2010. esmu veicis darbus LR Zemkopības ministrijas projekta Integrēto vides un meža ekonomisko kontu izstrāde Latvijā (līg.nr. 101209/C-110 ar 10.12.2009) ietvaros, kuru īstenoja SIA Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūts,” atzīst arī pats J. Jansons.
Silavas direktors arī ir spiests apliecināt, ka no Latvijas Valsts mežu finansējuma ir tieši atkarīgs institūta darbinieku – tostarp minētās vēstules parakstītāju – atalgojums: „LVM projektu finansējums tiek izmantots līgumos noteikto uzdevumu izpildei saskaņā ar institūta kopējo budžetu, līdzīgi kā visu citu finansējuma avotu finansējums. Finanšu resursi iestādē tiek pamatā izmantoti darba algu, sociālās apdrošināšanas, komandējumu, materiālu, pakalpojumu un iestādes uzturēšanas (apkure utt.) izmaksu segšanai.”
Tāpat J. Jansons nenoliedz ziņas, ka neformālu pamudinājumu sacerēt un publiskot šo viedokļrakstu viņš saņēmis tieši no Latvijas Valsts mežiem. „Mežzinātnes institūta Silava darbinieki, tostarp direktors, nepārtraukti komunicē savā starpā un, protams, meža nozares dalībnieku starpā. Pēdējie pamudinājumi, ko esmu saņēmis, gan nav no LVM, bet no Latvijas Dabas fonda un satur sadarbības vēlmi kopprojekta veidošanā,” – šādu atbildi J. Jansons sniedz uz jautājumu, kā viņš komentē informāciju, ka minētā viedokļraksta sakarā saņēmis no Latvijas Valsts mežiem neformālu pamudinājumu tādu sacerēt un publiskot.
Mēģina izlocīties
Savukārt Latvijas Valsts mežu pārstāvis dara visu iespējamo, lai tikai izvairītos no skaidras atbildes uz šo pašu jautājumu. Pat pēc vēl un vēlreiz atkārtota aicinājuma sniegt skaidru atbildi, vai uzņēmuma pārstāvis ir izteicis neformālu pamudinājumu Silavas direktoram savākt „Latvijas meža zinātnieku un zinātnisko darbinieku” parakstus zem vēstules par meža nozares tēmu, T. Kotovičs izvairās no „jā” vai „nē”, tā vietā runājot par to, kā „visa meža nozare ir sašutusi par atsevišķos medijos izplatīto apmelojošo un nomelnojošo informāciju par meža nozari Latvijā”. Uz jautājumu, kas Latvijas Valsts mežiem devis pilnvaras runāt visas nozares vārdā, uzņēmuma pārstāvis neatbild.
Tikmēr nule uz Latvijas Valsts mežu patieso lomu „nozares viedokļa” organizēšanā norāda vēl kāda „noklīdusi” elektroniskā pasta vēstule - tās autors ir Latvijas Kokrūpniecības federācijas un Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju asociācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
Apjomīgajā vēstulē, kas jau sākas ar vārdiem „lūdzu, dariet visu, lai tā „nenoplūst” nepareizās rokās”, K. Klauss izklāsta savu viedokli, aizdomas un ierosinājumus par veselu virkni jautājumu – gan par to, ka plānotajai nozares aizstāvības kampaņai „būs nepieciešami maksas pakalpojumi no PR kompānijām”, gan par to, ka jau ir „uzrunāti sev draudzīgie žurnālisti, lai publicētu rakstus par sasniegumiem kokrūpniecībā”, gan par to, ka „pastāv versija, ka TVNET rakstu sēriju apmaksā [Krievijas koncerns] Sveza Saskaņas centra priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Ja ievērojāt, pirmajā rakstā tiek noniecināti gan Vienotība, gan ZZS, gan PLL”. (Tagad gan K. Klauss skaidro, ka „tādas baumas tobrīd gaisā virmoja, bet tām nav gūts neviens pierādījums, tādēļ jau sen šādu versiju gan es, gan mani kolēģi neuztver nopietni”.)
Tāpat K. Klauss izsaka savas aizdomas gan, ka Dainis Īvāns pret mežu izciršanu iestājoties „aiz vēlmes tikt atpakaļ politikā vai vienkārši atgriezties tautas vadoņa pozīcijās”, gan par „uzbrukumu [zemkopības ministram Jānim] Dūklavam un Strīpniekam”, kura „mērķis būtu vienam sagandēt politisko karjeru, savukārt otram pārbaudīt, cik „stabili ķeblītis stāv””. Tāpat nevarot „izslēgt, ka daļa no melnā PR top, lai „iebiedētu” deputātus nepieņemt industrijai labvēlīgas likuma izmaiņas un izdabūtu cauri „zaļās” idejas. Atkal tas var radīt risku resursu pieejamībai nākotnē”.
Atklājas patiesība
Taču cita starpā K. Klausa vēstulē Kokrūpniecības federācijas biedriem paustas arī skaidras un nepārprotamas ziņas, ka Latvijas Valsts meži gatavojas uzrunāt lielos rūpniekus "pretkampaņas kopējai finansēšanai”, - un šī informācija it kā šķiet pilnīgā pretrunā ar Latvijas Valsts mežu oficiālajiem apgalvojumiem, ka uzņēmums nekādā pretkampaņā negatavojoties pat iesaistīties, kur nu vēl to organizēt.
Vēl nezinot, ka šī K. Klausa vēstule ir nonākusi nevēlamās rokās, Latvijas Valsts mežu pārstāvis T. Kotovičs uz jautājumu, vai viņš apstiprina vai noliedz federācijas izpilddirektora informāciju par uzņēmuma gatavību uzrunāt lielos rūpniekus, lai gūtu to piekrišanu kampaņas organizēšanai medijos, turpina turēties pie nepatiesās oficiālās versijas un atbild: „Es neesmu ne dzirdējis, ne arī lasījis šādu Kristapa Klausa kunga paziņojumu.”
Taču Latvijas Valsts mežu pārstāvja vēlmei noliegt jau acīmredzamo punktu pieliek K. Klausa skaidrojums: „Jā, tā ir taisnība, ka a/s Latvijas Valsts meži ir uzrunājusi federācijas un asociācijas pārstāvjus, aicinot līdzfinansēt izglītojošas filmas un informatīvu materiālu publicēšanu.” Tiesa, esot gan izlemts vismaz pagaidām nerīkoties atbilstoši valsts uzņēmējsabiedrības ierosinājumam - un valsts uzņēmumam jādomā jaunas paslepu metodes, kā aizstāvēt sevi un savu rīcību valsts mežos.
