Šonedēļ TVNET redakcijā ciemojās kāds interesants cilvēks. Dzintars Jūra sevi iepazīstināja kā aktīvu Baltijas jūras aizstāvi un ilgtermiņa kampaņas «Spēks ir tīrā jūrā» iniciatoru. Par lielāko Baltijas jūras draudu viņš uzskata tās strauju aizaugšanu ar aļģēm un «mirušo zonu» pieaugumu.
Sarunā ar TVNET Dzintars atklāj, ka ikdienā dzīvo un strādā Liepājā. Viņš ir mērnieks.
«Lielāko dzīves daļu es pavadu pie dabas, tai skaitā pie jūras. Es dzīvoju pie jūras.»
Ikdienā, bieži staigājot gar jūras malu, Dzintars aizdomājies, vai nākotnē gribēs dzīvot pie netīras vai tīras jūras. Tas viņa sirdij nelika mieru, un viņš vērsās pie Pasaules Dabas fonda, kura speciālisti Baltijas jūras pieaugošo piesārņojumu uzskata par aktuālu problēmu.
Kopā ar SEB bankas atbalstu viņi centīsies informēt sabiedrību un cīnīties par tīru jūru.
Viņa lielākā «sāpe» ir Baltijas jūras aizaugšana ar aļģēm. Lielā mērā tas notiek saistībā ar cilvēka darbībām.
Tas ir cilvēku bezatbildības rezultāts.
Dzintars norāda, ka lauksaimniecības ražību veicinošās vielas nonāk strautiņos, upēs un vēlāk arī jūrā.
Nitrāti un fosfāti, ko izmanto lauksaimniecībā, veicina arī aļģu augšanu. «Aļģes ir tik pārēdušās, ka sāk pūt.»
Pūstošās aļģes veicina «mirušo zonu» palielinājumu.
Īpaši daudz aļģu - zaļganu, toksisku gļotu, kas patērē ūdenī esošo skābekli, ir pavasarī. Tad nereti aļģu ir tik daudz, ka ar tām varētu piepildīt miljonu kravas mašīnu.
Aļģu pilnie auto veidotu 12 000 km garu rindu.
Bez nepārdomātas lauksaimniecības aļģu augšanu veicina arī nemākulīga lopkopība. Tāpat to ietekmē bieža mazgāšanas līdzekļu izmantošana, piemēram, mazgājot savu auto piemājas upītē vai dīķī.
Arī neattīrītiem notekūdeņiem ir negatīva loma.
Tāpat kuģu satiksme un ar to saistītās avārijas negatīvi ietekmē jūru.
Nelielā Baltijas jūra ir viena no visvairāk noslogotajām jūrām pasaulē.
Šeit pārvadā aptuveni 15% visas pasaules kravu. «Tas ir neaptverami liels apjoms.» Turklāt kruīza kuģu tūrisms gada laikā pieaug par 12%.
Arī transports, nepārdomāta zveja un mēslošana pludmalē piesārņo jūru. Baltijas jūras krastus ietekmē arī erozija.
Dzintars akcentē, ka viss ir saistīts. «Tā ir vienota ekosistēma, kas tiek grauta. Tā ir sāpe.»
Par kopīgu cīņu domāja jau senāk
Vīrieša interese par Baltijas jūru un tās atveseļošanu raisījās jau vidusskolas gados.
Skolotāja, kura interesējās par vidi, ievirzīja šajā jomā arī Dzintaru.
Pamazām viņš sāka lasīt pieejamo literatūru un aizrāvās ar šo tēmu.
Dzintars saprata - ja citus tas neaizrauj, jāmēģina viņus kaut kā «pavilkt sev līdzi».
Vienā brīdī sapratu, ka kaut kas jādara.
Ideja par sabiedriskas iniciatīvas izrādīšanu Dzintaram radās jau pirms pāris gadiem.
Sākumā viņš vērsās pie Liepājas pašvaldības, taču neatrada tajā dzirdīgas ausis.
«Kā jau jūs zināt - ja tu neesi nekas, tu neesi nekas.
Tu esi parasts mirstīgais, tevi neviens neņem vērā.
Tādu entuziastu netrūkst ne Liepājā, ne Latvijā.
Ja viņi ir vieni paši, viņi nevar neko izdarīt.»
Atrada varenākus atbalstītājus
Tāpēc Dzintars rīkojās gudrāk - atrada atbalstu Pasaules Dabas fondā, kam ir lielāka ietekme.
«Mēs ceram, ka spēsim kaut ko panākt.»
Projekta mērķis ir informēt sabiedrību par Baltijas jūras piesārņotību - lai cilvēki, arī lauksaimnieki, zvejnieki un citi uzņēmēji, aizdomājas, ko viņi dara.
«Cilvēki «kāš» jūru, bet neaizdomājas par ilgtspējīgu apsaimniekošanu.
Ja mēs «izkāsīsim» jūru, ko ēdīs mūsu bērni?»
Dzintars uzsver, ka viņa sāktā iniciatīva nav vienas dienas projekts, to plānots attīstīt arī turpmākajos gados. Viņš cer, ka laika gaitā projektā iesaistīto entuziasms nenoplaks.
Viņam būtu žēl, ja neizdotos sabiedrību mainīt.
