Šopavasar portāls TVNET īstenoja akciju pret mežu izciršanu. Tās ietvaros saņēmām daudzu lasītāju sūdzības par pārāk intensīvu un nepārdomātu Latvijas zaļā zelta iznīcināšanu. Savukārt zemkopības ministrs Jānis Dūklavs (ZZS) intervijā portālam TVNET apgalvoja, ka Latvijas valsts mežu apsaimniekošana ir ilgtspējīga.
Nule noslēgusies TVNET akcija pret pārmērīgu mežu izciršanu. Vai, jūsuprāt, tā ir problēma?
Dūklavs: Manuprāt, pārmērīga mežu izciršana nav ļoti liela problēma. Manuprāt, mēs mežu neizcērtam pārlieku daudz.
Kas jums liek tā domāt?
Dūklavs: To man liek domāt dati, kas ir manā rīcībā.
Proti?
Dūklavs: Tad man jāņem dati un par tiem jums jāpastāsta.. (Pievēršas izdrukātiem materiāliem, kas par mežu jomu sagatavoti pirms intervijas, un uzskaita, kāda veida statistika ir viņa rīcībā. Vēršas pie ilggadējā Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktora Arvīda Ozola, kurš uzaicināts piedalīties intervijā.) Varbūt tev šie dati ir galvā?
Ozols: To, vai izcērt par daudz vai par maz, mēra ar to, vai izmanto vairāk nekā pieaug. Mēs izcērtam aptuveni 70% no pieauguma. Salīdzinājumam – Ziemeļvalstīs izcērt vairāk.
Bet ja runājam par kvalitāti?
Ozols: Ja runājam par kvalitāti, tad mums ir jāieiet detaļās par sugām, vecuma sadalījumu. Interesantā lieta ir tāda, mums tieši vecais gals kļūst aizvien vairāk. Par to var spriest pēc vienas lietas – ja mežā kopējā krāja visu laiku palielinās, tas nav iespējams gadījumā, ja izcērt par daudz. Tā palielinās tieši vidējā un vecajā galā.
Jūsu teiktais pilnīgi disonē ar to, ko akcijas ietvaros teica dažādi speciālisti, tostarp vides jomā, kā arī ar to, ko novēroja ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju. Kā to skaidrojat?
Dūklavs: Varbūt es palīdzēšu paskaidrot. Iepriekš, kad es strādāju ministrijā, mēs ar mūsu «Latvijas Valsts mežiem» (LVM), kas ir lielākie mežizstrādātāji, nonācām pie viena jautājuma. Iedzīvotāji, apdzīvoto vietu pārstāvji un pašvaldības sūdzējās, ka apdzīvoto vietu centru tuvumā ieplānotas kailcirtes – nocērt un visapkārt paliek pliks lauks. Jā, slikti. Es arī teiktu, ka slikti. Tā darīt vienkārši nevajag! To dažu 5, 7 vai varbūt 10 hektāru kailcirtes rezultātā nebūs nekādas lielas problēmas LVM ar plāna izpildi. Protams, viņiem ciršanas tāme, ko apstiprina valdība, ir ļoti svarīgs rādītājs. Tas tā ir, bet to var pamainīt.
Tika pieņemts, neteiksim, kaut kāds ministra lēmums vai rīkojums, jo es nemaz nedrīkstu viņus tā izrīkot. Vienkārši bija cilvēcīga saruna – ja reiz meža ierīcības materiālos cirsma tur ir paredzēta, tad tomēr vajadzētu, neskatoties, kā smejoties saka: «Man visi papīri ir kārtībā. Eju tik un cērtu,» tikties ar pašvaldību un vienoties par jautājumu.
Ja pašvaldība ir kategoriski pret to, tad vienkārši pamainīt šo cirsmu uz kādu citu platību.
Ja tas tā notiek, padomājiet, kādas ir cilvēku asociācijas ar mežu izciršanu. Mums ir tā – izeju ārā un visapkārt viss ir nocirsts. Īstenībā tie ir 5,7 vai cits skaits hektāru, bet izskatās, ka visapkārt ir klajums. Jā, tā izskatās, un es arī varu atbalstīt šo cilvēku domu, ja es redzu, ka ir izcirsts. Tā cilvēkiem rodas viedoklis par mežu izciršanu.
Ja apskatāmies uz cipariem, ko apsolīju jums pateikt – 5 gados kopējais koksnes krājas daudzums ir pieaudzis par 22 miljoniem kubikmetru (gadā 4,4 miljoni kubikmetru). Ja analizējam šo neto pieaugumu 4,4 miljonu kubikmetru apjomā, redzams, ka meža zemēs ir 3,7 miljoni kubikmetru, bet lauksaimniecības zemēs – 0,7 miljoni kubikmetru. 5 gados pieaugušu mežu, kur ciršana atļauta atbilstoši likumam, daudzums ir pieaudzis par 241 miljonu kubikmetru. Tātad mums meža pieaugums, ko esam vairojuši vai nolikuši tādā kā noliktavā, ir aptuveni 20 gadu rezerve uz priekšu. Tas ir pie mūsu ciršanas tāmes, ko apstiprina Ministru kabinets.
Ozols: Tas ir tas, kas papildus uzkrājās.
Dūklavs: Šobrīd, ja paliekam pie esošās ciršanas tāmes (neuzskatām, ka to vajadzētu palielināt), katru gadu mežos pieaugs kopējā masa.
Vai jūs piekristu samazināt ciršanas tāmi?
Dūklavs: Es domāju, ka nav nekādas būtiskas nepieciešamības to darīt. Kāpēc lai to samazinātu? Ozola kungs tikko teica par pāraugušu mežu. To mēs runājam par valsts īpašumā esošajiem mežiem, bet vēl jau ir arī privātie meži, kas ir aptuveni tikpat lieli kā valsts meži. Kāpēc jūs gribat ierobežot? Mans mežs ir sasniedzis savu augstāko ekonomisko vērtību. Es gribu to nocirst. Protams, gūt zināmus līdzekļus, iespējams, tālākai savas saimniecības attīstībai. Pieņemsim, ka tas ir lauksaimnieks, kurš grib attīstīt aitkopību. Viņš iegulda līdzekļus saimniecībā, attīsta nozari un iestāda vietā jaunu mežu. Nākamajās paaudzēs tas atkal būs ļoti labs ekonomisks atbalsts.
Vai meža ekonomiskā vērtība ir vienīgā? Vai tas ir galvenais arguments, uz kā balstīt saimniekošanu mežā?
Dūklavs: Tā noteikti ir viena no galvenajām, ja mežā veic apsaimniekošanu. Protams, te varam runāt, kā esam to darījuši ar dabas aizsardzības organizācijām, arī ornitologiem. Ar šo organizāciju pārstāvjiem vienmēr bijušas ļoti plašas diskusijas, un es nekādā veidā negribu pateikt, ka viņu viedoklī nav jāieklausās, ka mums ir tikai ekonomiskā un saimnieciskā darbība un nekas cits neinteresē. Es nepiekrītu tādam viedoklim. Varu teikt, ka esam daudz tikušies un runājušies.
Bet vai tam ir rezultāts? Esat uzklausījuši to, ko viņi saka?
Dūklavs: Domāju, ka pat daudzkārt esam viņus uzklausījuši. 2010.gadā, kad apspriedām ciršanas tāmi, bija ļoti lielas diskusijas, piemēram, kas, kā, pēc kādiem kritērijiem aprēķina ciršanas tāmi. Beigās nonācām pie tā, ka mums ir jāatgriežas pie iepriekšējās tāmes, jo tā bija par 2 miljoniem kubikmetru lielāka. Toreiz atgājām atpakaļ par 2 miljoniem no tās ciršanas tāmes, kas bija krīzes gados. Jā, mēs panācām vienošanos. Mēs esam panākuši vienošanos gan ar LVM, gan privāto mežu apsaimniekotājiem. Starp citu, nav tā, ka privāto mežu apsaimniekotāji neko neņem vērā un cērt, kaut tur ir stārķa ligzda. Nav tā, ka viņi gāž visu nost un viss ir pakļauts tikai ekonomiskajām interesēm.
Jā, varbūt ir tādi atsevišķi cilvēki. Es viņus personīgi nevaru nosaukt, jo nezinu tādus. Varbūt viņiem pa visu varu vajadzīgi līdzekļi un viņi būs gatavi nocirst savu mežu, neskatoties ne uz ko.
Pavisam nesen biju uz Latvijas Meža īpašnieku biedrības lielo gada pārskatu sapulci. Man viņu runas par biotopiem un visu pārējo izklausījās ļoti saprātīgas. Protams, mums ir likumdošana par apgrūtinājumiem, par ko cilvēks var kaut ko saņemt. Cik labi tā darbojas vai nedarbojas – tas ir nākamais jautājums. Tā ka
es nekādā veidā nevarētu pateikt, ka visus interesē tikai nocirst visus Latvijas valsts mežus,
lai iegūtu naudu, ka nevienu nekas cits neinteresē. Kaut vai mans pirmais piemērs par apdzīvotu vietu tuvumā nocirstu.
Tieši gribēju jautāt par šo piemēru. No jūsu teiktā saprotu – ja cilvēks neredz, ka pie viņa mājām izcirsti vairāki hektāri kailcirtes, bet tā atrodas dziļāk mežā, viss ir kārtībā. Vai kailcirtes atrašanās vieta kaut ko maina?
Dūklavs: Tam cilvēkam tas daudz ko maina.
Bet būtībā? Izcērt jau vienalga!
Būtība ir tāda. Piemēram, mēs abi regulāri braucam pa vienu lielceļu, kura abās ceļa malās viss nocirsts, nekur citur, kur nav nocirsts, mēs nebraucam. Kā man rodas sajūta, braucot vienu, otru, piekto, septīto reizi? Rodas priekšstats, ka te visu cērt un tā cērt visur. Es jau nezinu, ka citur, kur es nebraucu, varbūt neko necērt. Bet šeit ir nocirsts!
TVNET akcijas ietvaros runāju ar daudziem iedzīvotājiem, kuri stāstīja – lai izvairītos no cilvēku sūdzībām, ka pārāk izcērt mežus, ceļa un meža malās atstāj nelielas neizcirstas josliņas, bet pāris simtus metru dziļāk ir liela kailcirte. Kā to vērtējat?
Dūklavs: Nezinu, kur un kādas josliņas atstāj gar ceļa malām. Neesmu pats ar tādām sastapies. Varbūt kaut kur kāds tā arī ir izdarījis. Nevaru ne noliegt, ne apstiprināt. Bet vai jūs absolūti neinteresē tie cipari par masas pieaugumiem, ko es sākumā nosaucu? Jums svarīgi ir tikai tas, ka četri vai 40 cilvēki pateikuši, ka viņiem liekas, ka šausmīgi izcērt mežus?
Jūsuprāt, vai tā ir nepatiesība?
Dūklavs: Tā, salīdzinot ar pieaugumu, ko es jums tikko nosaucu, ir reāla nepatiesība.
Tad kāpēc cilvēkiem rodas tāds priekšstats?
Dūklavs: Tas jāprasa cilvēkiem. Es jums izstāstīju, kā var rasties tāds priekšstats.
Ozols: Ja var papildināt, piebildīšu vienu lietu. Jūs sacījāt: «Lielā kailcirte.» Īstenībā Latvijā vidējās kailcirtes lielums ir zem 2 hektāriem. Lielākajā daļā Eiropas valstu tik mazas cirtes vispār neskaitās kailcirtes.
Bet mums taču ir jāņem vērā dažādas būtiskas atšķirības starp valstu apstākļiem.
Ozols: Viss ir pareizi, bet vai jūs zināt, ka Zviedrijā speciālu atļauju kailcirtei dod no 200 hektāriem?
Mums taču ir citi dabas apstākļi nekā Zviedrijā!
Ozols: Mums atļauja vajadzīga no katra mazākā nogabala. Otra lieta – Latvijas likumdošana ir ļoti precīzi noregulējusi gan izciršanas maksimālās platības, gan atrašanos blakus. Bet tas nav galvenais. Ministrs jau minēja par mūsu diskusijām ar nevalstiskajām vides organizācijām. Darba grupās tās ir klāt pie absolūti visu normatīvo normu izstrādes. Gribu pateikt, ka
darba grupas darbs parasti noslēdzas ar kādu kompromisu, kas vienādi nepatīk visiem.
Tad ir jautājums, kādu taktiku mēs izvēlamies tālākajā komunikācijā. Tāpat neapmierināti ar virkni aprobežojumiem un vēl kaut ko ir privāto mežu īpašnieki. Īstenībā jautājums nav tikai par aizsargājamām teritorijām. Mums ir viena no kompleksākajām likumdošanām mežu apsaimniekošanā no bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Liela, ja ne lielākā daļa ir tieši nevalstisko organizāciju priekšlikumi.
Vai redzat Latvijas valsts mežu apsaimniekošanu kā ilgtspējīgu?
Dūklavs: Noteikti jā.
Vai zināt, cik vērti ir Latvijas valsts meži?
Dūklavs: Kā jūs to domājat?
Cik liela ir to vērtība?
Dūklavs: Nezinu, kas to tā spēs novērtēt. Jūs domājat vērtību naudas izteiksmē?
Arī.
Dūklavs: Baidos, ka diez vai kāds spēs novērtēt visus aspektus, lai pateiktu, cik liela ir Latvijas valsts mežu vērtība. Ja paprasītu koksnes ekonomisko vērtību, varbūt to kāds varētu pateikt, sarēķinot krājas un visu pārējo. Bet, ja skatām no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, gāzēm, CO2, nezinu tādu cilvēku, kurš varētu aprēķināt, cik liela ir vērtība. Domāju, ka Latvijas valsts mežiem ir vienkārši fantastiska vērtība.
Bet vai šai vērtībai nevajadzētu būt zināmai?
Dūklavs: Tas tāds jautājums... Kas mainīsies, ja es teikšu, ka vajadzētu būt? Nezinu, kas to varētu profesionāli aprēķināt, lai es varētu tam ticēt. Nav jau svarīgi, ka eksperti Jānis un Pēteris pateiks, ka Latvijas valsts mežu vērtība ir tik un tik miljardi. Ko tālāk? Es nezinu, vai es viņiem varu uzticēties, ka vērtība ir tieši tāda. Tā mums ir ar daudziem vērtējumiem. Piemēram, ornitologiem ir savs vērtējums. Citām dabas biedrībām ir savas akcentējamās lietas. Vieniem nepatīk parki, citiem – ka tajos var kaut ko darīt. Tiem, kas makšķerē, nepatīk zvejnieki. Savukārt zvejniekiem nepatīk makšķernieki. Starp dažādām interešu grupām ir dažādas diskusijas, kuru uzklausīšana ir viens no ministrijas Meža departamenta darbiem. Tas ir Ozola kunga darbs. Es piedalos tikai atsevišķās tēmās, par ko viņi saka, ka vajag iet parunāt ar sabiedrību, pārliecināt, savest kopā.
Gribu papildināt viņa teikto, ka [diskusijās] ne vienmēr izdodas panākt gala rezultātu, kas visus apmierina. Tā tas arī nevarētu būt! Tad kaut kas nav riktīgi.
Vai varat koncentrēti pateikt, ko kā ministrs gribat izdarīt meža jomā?
Dūklavs: Šobrīd tā uzreiz pateikt, ko es gribu izdarīt?
Jā.
Dūklavs: Gribu, lai pašreizējā sakārtotība turpinātos, lai nerastos kaut kādi jauni brīnumi pa labi vai pa kreisi, lai ilgtspēja turpinātos. Varbūt nāks klāt jauni aizsargājamie biotopi, jo zinu, ka LVM ir iesaistījušies to apzināšanā. Es gribu, lai ekonomiskā saimniekošana, kas mežos notiek, turpinās.
Nevaru pateikt, ka tagadējā saimniekošana ir ideāla, bet, manuprāt, tā nav slikta.
Gribu, lai gan valsts meži, gan privātie meži, gan rūpniecība un viss pārējais, kas ietilpst mežu nozarē, saglabātu ilgtspējīgu attīstību arī tālāk pēc manis un vēl daudzus desmitus un simtus gadu.
Kāda ir ministrijas, valsts ietekme uz privātajiem mežu īpašniekiem? Daudz mēs varam viņus regulēt?
Dūklavs: Likumu normas attiecas uz visiem vienādi.
Ozols: Ja var papildināt – Latvijā ir situācija, kas atkal nav visur, - likums ir absolūti horizontāls, tas nešķiro, kam mežs pieder. Mežs kā ekosistēma nemainās no tā, kas ir īpašnieks..
Dūklavs: Vienkārši runājot, Meža likums ir visiem viens: Jānim, Pēterim, LVM, organizācijām un pārējiem. Ir kontrolējošā institūcija Valsts meža dienests, kurā jāsaņem apliecinājums, lai varētu cirst. Tie jāņem gan LVM, gan privātajiem īpašniekiem.
Ozols: Vēl gribēju papildināt par mežu vērtību. Mežu vērtība ļoti atkarīga no tā, kā uz to paskatās un kādus lēmumus pieņem. Pateicoties sadarbībai ar zinātniekiem gan «Silavā», gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, ir izstrādāta lēmumu pieņemšanas atbalsts sistēma – var parēķināt, kādas sekas un ietekmi uz vērtību rada konkrēti lēmumi. Vērtības ir dažādas: tirgus, indikatīva. Tirgus vērtība parāda, par cik var pārdot. Zinām, ka LVM mēs nepārdodam.
Dūklavs: Tas ir galīgi skaidrs. Par valsts mežiem ir likums, un to pārdošana vispār nav apspriežams jautājums..
Ozols: Līdz ar to Latvijas valsts mežu vērtību var noteikt indikatīvi. Ja pieņemsim to, tā samazināsies, ja pieņemsim citu lietu, tā pieaugs. Īstenībā ir paradokss – ja cērt par maz, meža vērtība sāk samazināties.
Kāpēc?
Dūklavs: Tas attiecas uz ekonomisko vērtību.
Ozols: Jā un arī uz kopējo vērtību.
Dūklavs: Ekonomiskā vērtība ir daļa no kopējās vērtības.
Ozols: Jā. Ja mežu neapsaimnieko, tā vērtība no CO2 piesaistes viedokļa arī samazinās. Koki kļūst veci, tie nepieaug, sāk atmirt, un CO2 atkal aiziet gaisā.
Ir jāsaglabā trauslais un reizēm grūti nosakāmais optimums starp visām esošajām vērtībām.
Intervijas otro daļu portālā TVNET varēsiet lasīt tuvākajā laikā.
