Portāla TVNET akcijā pret pārmērīgu mežu izciršanu cilvēki pauda kritiku, ka jaunie meža ceļi ir pārāk plati, norobežojoši, labi, turklāt tie nesavieno mājas vai sabiedriskas ēkas. Tāpēc par šiem un citiem ar mežu saistītajiem jautājumiem runājām ar zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS). Arī viņš piekrita, ka dažkārt pašvaldības ceļš, pa kuru brauc lauksaimnieki, ir sliktāks nekā jauns meža ceļš.
Lūk, intervijas pirmā daļa:
Kā vērtējat to, ka ministrija atbild par «Latvijas Valsts mežiem» (LVM) kā uzņēmumu un vienlaikus arī pārrauga nozari? Varbūt LVM kapitāldaļu turētāja varētu būt arī Ekonomikas ministrija vai Vides un reģionālās attīstības ministrija?
Dūklavs: Kā jūs redzat, kāds labums no tā būtu?
Jums liekas, ka ir loģiski, ja viena ministrija gan saimnieko, gan pārrauga?
Dūklavs: Mans personīgais viedoklis ir tāds: ja kāda sistēma labi vai vismaz salīdzinoši labi darbojas, vai būtu nepieciešamība to postīt ārā tikai tāpēc, ka kāds domā – ir slikti, ja tas ir vienā resorā, bet būtu labi, ja būtu trīs resoros. Neredzu nekādu pamatojumu. Nevaru pateikt, ko Valsts meža dienests dara slikti un ko tas darītu labāk, ja būtu kādas citas ministrijas pakļautībā. Vai varētu neievērot likumdošanu, skatīties caur pirkstiem uz kaut ko?
Mūsu pakļautībā dienests var neievērot likumus? Tāpat jāievēro likumi.
Paskatīsimies uz akciju sabiedrību. Ko tā dara? Veic reālu saimniecisko darbību. Valstī ir noteikti visi peļņas jautājumi, piemēram, cik jāsamaksā valstij. Ko viņi varētu darīt citādi?
Kam aiziet LVM peļņa?
Dūklavs: Valstī, valsts budžetā.
Tā iekrīt kopējā katlā?
Dūklavs: 90% iekrīt kopējā katlā.
Cik liela ir LVM peļņa?
Ilggadējais Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors Arvīds Ozols, kurš uzaicināts piedalīties intervijā: Šogad dividendēs būs aptuveni 55 miljoni eiro.
Dūklavs: Tāpat maksā «Latvijas Dzelzceļš» un citi lielie valsts uzņēmumi. To maksājumi nonāk kopējā valsts budžetā. Tālāk valsts budžets lemj, kur to naudiņu likt.
Vai, jūsuprāt, vajadzētu noteikt konkrētus mērķus, kam šo naudu izlietot?
Dūklavs: Nedomāju, ka katra valsts sabiedrība varētu noteikt, kā izlietot savus maksājumus valsts budžetā. Domāju, ka nē.
LVM ir viens no lielākajiem valsts uzņēmumiem.
Dūklavs: Jā, viens no lielākajiem. Bet ja katrs noteiks, kur tā maksājumu izlietot, kāpēc veidot kopēju valsts budžetu. Ja katrs pateiks, kur tā iemaksāto naudu lietot un kam sadalīt, kāpēc vajadzīga Finanšu ministrija? Es domāju, ka tas nebūtu pareizi!
Cik daudz cilvēku pārrauga saimniekošanu Latvijas mežos?
Dūklavs: Runa ir par ministrijas Meža departamentu un Valsts mežu dienestu..
Ozols: Valsts meža dienestā ir nepilni 700 darbinieku. To skaits mainās atkarībā no sezonas – vai ir vai nav ugunsnedrošā sezona. Departamentā ir 17 darbinieku.
Cik cilvēku strādā LVM?
Dūklavs: Jāsaprot, ka LVM paši neveic visus darbus mežā. Tur darbojas arī tā saucamie kontraktori. Piemēram, ja jāstāda, to dara četras kompānijas.
Ozols: Jā, mežizstrādi veic vieni, bet ceļu būvniecību – citi, kas vinnē konkursā.
Dūklavs: Nevarēšu jums pateikt, cik LVM ir darbinieku. Tad man jāprasa Strīpnieka kungam [LVM vadītājam].
Pieminējāt ceļu būvniecību. Cilvēki TVNET akcijā pauda kritiku, ka šie ceļi ir pārāk plati, norobežojoši, labi, tie nesavieno mājas vai sabiedriskas ēkas.
Dūklavs: Ko nozīmē pārāk labi vai slikti? Mūsu tehnika ir tāda, kādu redzat to, braucot pa ceļiem. Pārspīlēti runājot, tur nevar iebērt trīs peļķēs pa kravai grants un uzskatīt to par ceļu. Pa to nevarēs izbraukt neviena mūslaiku tehnika. Ceļam ir jābūt ar tādu nestspēju, lai smagā tehnika var pa to pārvietoties.
Vai ceļš ir pārāk labs vai slikts? Nezinu, kurā gadā, bet kādreiz ir pieņemta stratēģija, ka meža ceļiem jāpievērš tāda uzmanība. Tā ir noticis. Atkal varu piekrist cilvēkiem, ka vienu otru reizi
pašvaldības ceļš, pa kuru brauc arī mūsu lauksaimnieki uz fermu, ir sliktāks nekā jauns meža ceļš.
Jā, tā tas izskatās un tā tas arī ir. Bet tur jau nav jāpārmet LVM, ja šo stratēģiju ir apstiprinājusi valdība. Tā jau arī ir valsts nevis privāta nauda. Ir ierēķināts zināms procents, cik gadā var būvēt. Viņi arī būvē. Ja valstī būtu kāda ļoti, ļoti sarežģīta situācija...
Piemēram, ekonomiskā krīze?
Dūklavs: Jā, ja, piemēram, būtu ekonomiskā krīze, varētu ceļu būvniecību mazliet piebremzēt, kā tas notika iepriekš. Varētu pateikt, ka ceļu būvniecībai šogad nebūs x miljoni, bet būs x-5 miljoni, un tāpēc nevarēsiet tik daudz uzbūvēt, jo mums ir cita svarīgāka lieta, kas mums valstī būtu jāpadara. Kopumā domāju, ka ceļu politika ir atbalstāma un pareiza. Tā paredzēta ne tikai kokmateriālu izvešanai. Tā vajadzīga arī mežu aizsardzībai no ugunsgrēkiem. Tas atkal saistīts ar ilglaicīgu, uzsveru, ilglaicīgu kalpošanu. Ceļi kalpos 10, 20, 30 un vairāk gadu. Ja tie būs uzbūvēti, ar tiem nekas nenotiks.
Bet vai tiešām vajadzīgs tik labs un plats ceļš, piemēram, ugunsgrēku gadījumā? Vai meža ceļu būvniecībā nevarētu ieguldīt mazāk līdzekļu?
Dūklavs: Man ir grūti atbildēt uz tādu tehnisku jautājumu. Ir cilvēki, kas ir to lēmuši, sprieduši, aprēķinājuši slodzes un visu pārējo. Varbūt tu zini pateikt ko labāku, jo es nebiju tuvumā ministrijai, kad būvēja ceļus.
Ozols: Latvijā meža ceļu blīvums ir aptuveni divreiz mazāks nekā vidēji Eiropā.
Dūklavs: Tas tā. Te jau ir runa par ceļu platumu.
Ozols: Ceļu platums atkarīgs no satiksmes drošības. Ir satiksmes drošības prasības kravas tehnikai par kravnesību, rādiusu u.tml, lai tur varētu droši braukt. Otrkārt, ugunsdzēsības tehnika ir mūsdienīga un nav vairs GAZ 66. Ja meža ugunsgrēka vietai nevar ātri tikt klāt, izdeg lielas platības. Tā ir gaužām elementāra lieta. Treškārt, meža ceļus ļoti labprāt izmanto cilvēki, kas brauc uz mežu atpūsties, ogot, sēņot, tādā veidā labāk tiekot klāt mežam. Turklāt novērojumi un prakse rāda, ka dzīvnieki ļoti labi tiek pāri šiem ceļiem.
Dūklavs: Par dzīvniekiem nerunāsim!
Jūs minējāt Eiropas vidējo rādītāju, bet kādi meža ceļi ir Lietuvā, Igaunijā?
Ozols: Tur ir aptuveni tāda pat situācija. Mums vēsturiski ir nedaudz mazāk. Lietuvā meža ceļu blīvums ir lielāks, bet kvalitāte nav tik laba.
Dūklavs: Kvalitāte viņu ceļiem ir laba!
Ozols: Es runāju par meža ceļiem.
Dūklavs: Jā, meža ceļu kvalitāte viņiem ir laba. Es pagājušajā gadā biju, mani veda diezgan tālu pa meža ceļu, mēs braucām uz medībām. Lietuvā meža ceļu kvalitāte ir ļoti laba. Nevaru apgalvot par visurieni, bet tur, kur mani veda vairākus desmitus kilometru, ceļu kvalitāte bija ļoti laba. Nevaru teikt, ka Lietuvā ceļi būtu sliktāki nekā Latvijā. Gar malām bija dziļi grāvji un viss pārējais vajadzīgais. Bija ļoti labs meža ceļš. Nevaru neko sliktu pateikt, salīdzinājumā ar mūsu ceļiem.
Ozols: Ceļu blīvums Lietuvā ir lielāks, bet Igaunijā standarti ir aptuveni tādi paši.
Vai ir vēl kāda lieta, ko gribat akcentēt saistībā ar mežiem?
Dūklavs: Gribētu jums teikt kaut ko par biotipiem. Tā kā tas vienmēr ir kutelīgs jautājums un tiek izteikts daudz pārmetumu, man te ir neliela informācija par aizsargājamajiem biotopiem. Ja to saliek kopā. Cipari ir diezgan iespaidīgi. Piemēram, kopumā valstī ir 580 tūkstoši hektāru aizsargājamā meža.
No cik kopumā?
Dūklavs: Ja rēķinām kopējos, tie ir 3,2 miljoni hektāru meža. Tātad aizsargājamie meži ir gandrīz sestā daļa. Man tas liekas ļoti labs rādītājs. 60% no šiem aizsargājamiem mežiem atrodas tieši valsts mežā. Manuprāt, arī vērā ņemams cipars. Mūsu lielākais mežu apsaimniekotājs un izmantotājs tomēr veic arī ievērojamu darbu, lai atjaunotu mežu. Man liekas, ja viņi būtu savādāk domājoši cilvēki un to neatbalstītu, viņi varētu to nedarīt. Mežu atjaunošana nav obligāts LVM pienākums.
Pētījums par biotopiem uzrādīja diezgan sliktus rezultātus par situāciju mežos.
Dūklavs: Par to pētījumu nerunājiet! Tas nebija korekts.
Kāpēc?
Ozols: Mēs esam palūguši par šo pētījumu vairāku Latvijas universitāšu un zinātnisko institūtu atzinumu. Tie visi norāda uz vairākām būtiskām metodiskām nepilnībām.
Pētījumā? Vai nepilnības ietekmē rezultātus?
Ozols: Jā, pētījumā, kura nepilnības ietekmē rezultātus. Redziet, ir ļoti īpatnēji. Ja paskatāmies iepriekšējo pētījumu un to, kas šajā laikā ir noticis, tostarp mežu likumdošanā (Ņemot vērā arī tos priekšlikumus, ko sniegušas nevalstiskās dabas aizsardzības organizācijas. Liela daļa no priekšlikumiem iestrādāta likumdošanā. Varu apgalvot, ka tā tiek ievērota, jo mums ir ļoti precīza pārkāpumu statistika), ir loti dīvaini, ka nākošajā pētījumā apgalvots, ka lietas kļūst sliktākas. Mēs esam ņēmuši vērā nevalstisko vides organizāciju priekšlikumus, bet tiek paziņots, ka situācija kļūst sliktāka. Kaut kur īsti neiet loģika kopā.
Viņi kļūdās?
Ozols: Pieņemu, ka mums būtu nepieciešams šo pētījumu pārbaudīt uz absolūti neitrālas bāzes.
Latvijā to var izdarīt?
Ozols: Var. Piemēram, ir tāda lieta kā statistiskā mežu inventarizācija, ko veic zinātniskais institūts. Ne mežu apsaimniekotājs, ne uzraudzītāji, par kuriem varētu teikt, ka viņi ir iesaistīti un tāpēc kaut ko nesaka. Bet tie ir neatkarīgi zinātnieki, kam nav nekāda sakara ar kaut ko. Šie dati dod izmērāmas datu rindas – mēs varam izmērīt lietas, nevis teikt, ka man šķiet, ir tā vai šitā. Piemēram, mirušās koksnes daudzums, par ko ir ļoti daudz diskusiju, tur ir precīzi izmērīts. Mums tās nav mazāk. Vēl viens jautājums par to, ka biotopi aizsargājamās teritorijās ir kļuvuši sliktāki. Vai aizsargājamās teritorijas nepareizi izveidotas vai tām ir nepareizi noteikumi? Apsaimniekotāji visus noteikumus ievēro. Līdz ar to rodas divi jautājumi – vai pētījums nav veikts korekti atbilstoši metodikai, vai arī tas nav veikts salīdzinoši ar iepriekšējo.
Mēs gribētu, lai pieņemtu lēmumus nevis uz tā pamata, kā man liekas, bet uz izmērāmām lietām,
ko var noteikt ik pa brīdim, piemēram, ik pa pieciem gadiem.
Vai kaut ko darīsiet, lai pētītu vēlreiz?
Dūklavs: Vienkārši mums jau tie rezultāti ir, mums nemaz nekas papildus nav jādara. Mums «Silavai» pētījumi nepārtraukti desmitiem gadu notiek.
Vai «Silavu» var saukt par neatkarīgu institūciju, ņemot vērā, ka tā saņem naudu saistībā ar uzņēmumu?
Dūklavs: Personīgi es uzskatu, ka jautājumos, kas skar zinātni (esmu ar to saskāries gan jautājumos par zivīm, gan runājis ar ornitologiem), tā ir korekta, profesionāla, neatkarīga institūcija, kur jautājumi ir tieši par šādiem zinātniskiem pētījumiem. Viņi ļoti labi saprot, uz ko tas viss atstāj tālāku iespaidu.
Kas jums vispār ir mežs?
Dūklavs: Mežs man ir mežs.
Ko jums nozīmē mežs?
Dūklavs: Tie ir tādi jautājumi, uz kuriem man nepatīk atbildēt. Man kādreiz paprasa, ko tev nozīmē tas vai tas, piemēram, ko tev nozīmē Latvija vai māte Latvija. Es saku, ka tie ir tādi jocīgi jautājumi. Kas tev ir mežs? Mežs ir daudz kas atkarībā no tā, kā mēs uz to sāksim skatīties, vai tas ir mans īpašums. Es jau arī varētu atbildēt: mežs ir mūsu plaušas utt., kā to parasti pastāsta. Kas no tā paliktu pāri, kad jūs gribētu kaut ko rakstīt presē? Vienkārši man liekas, ka mežs ir mūsu valsts bagātība. Daudz bagātību mums valstī nav.
Mežs varētu būt mūsu lielākā valsts bagātība.
Bez tam, ja mēs sākam dziļāk analizēt jautājuma risinājumus, ir ļoti daudz ekonomisko aspektu – daudziem cilvēkiem tas ir darbs, iztika un viss pārējais. Daudziem cilvēkiem tā varētu būt atpūta, prieks. Citiem tās būs medības. Es varētu teikt, ka mežs ir viss kopā no iepriekš minētā.
Jūs pats esat meža saimnieks?
Dūklavs: Esmu zināmas teritorijas meža saimnieks.
Cik lielas?
Dūklavs: Padsmit hektāru.
Ko tur darāt?
Dūklavs: Kopju.
Kā tas izpaužas?
Dūklavs: Tas izpaužas tā: kad redzu, ka kaut kas kalst nost, izzāģēju. Es varētu to visu nocirst, ja mēs skatāmies pēc likumdošanas. Jau pirms desmit gadiem tur bija iespējama kailcirte. Es neko neesmu nocirtis.
Kāpēc?
Dūklavs: Man tas patīk! Nav arī ekonomiskas nepieciešamības to nocirst. Man tas pamazām veidojas par parku, kaut arī tas nav nekāds parks. Tur blakus ir ūdens. Katru gadu bebri nograuž kādus pārdesmit kubikmetrus. Tie ir jāizvāc ārā. Nodarbojos!
Daudz tur uzturaties?
Dūklavs: No septiņām nedēļas dienās esmu tur divas. Katru sestdienu, svētdienu braucu uz saviem laukiem, kur ir arī mežs.
Kurā pusē ir jūsu lauki?
Dūklavs: Jaunpiebalgā.
Lūk, intervijas pirmā daļa:
