Latvijas tagadējā situācija ar atkritumu šķirošanu uz Eiropas fona izskatās diezgan slikti. Esam ceturtie sliktākie atkritumu šķirotāji Eiropā. Vides apsaimniekošanas uzņēmumu grupas Eco Baltia grupa valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs intervijā TVNET skaidro, ko, viņaprāt, vajadzētu darīt, lai situāciju uzlabotu.
ES ir noteikusi, ka tuvāko gadu laikā Latvijai būtiski jāsamazina poligonā noglabājamo atkritumu daudzums. Kā to plānojat panākt?
Jā, līdz 2020.gadam saskaņā ar EK noteikto mērķi Latvijai ir jāsamazina poligonos noglabājamo mājsaimniecību atkritumu daudzums par 50%. Pie esošās situācijas, kad pārstrādē nonāk tikai 15,8%, un Eiropas Savienības fondu naudas plānošanas tas tiešām ir liels izaicinājums. Valdībai būtu ar steigu jādomā par praktiskiem pasākumiem pārstrādes veicināšanai, atbalstot investīciju piesaisti industriālās šķirošanas un pārstrādes jaudu attīstībai. Citādi šo mērķi nesasniegsim.
Piemēram, līdz šim Eiropas naudas tikušas novirzītas poligonu sakārtošanai, tiek īstenoti milzīgu poligonu projekti, vecās izgāztuves tiek aizvērtas, jauni poligoni atvērti.
It kā esam beiguši piesārņot vidi tik dramatiski, kā mēs to darījām, bet esam par maz investējuši pārstrādes jaudās.
Neviena apjomīga pārstrādes rūpnīca ar nozīmīgu ES fondu finansējuma īpatsvaru nav uzbūvēta. Tās, kas ir uzbūvētas, ir maziņas, un tās ir atkritumu šķirošanas rūpnīcas, bet no šķirošanas iegūst otrreizējās izejvielas, kas ir jāpārstrādā. Atkritumi savā ziņā ir resurss valstij, kurā tie veidojas. Protams, tās valstis, kuras sāk pārstrādāt un iegūt tālāk izmantojamas izejvielas, tās atraujas. Atkritumu pārstrāde Latvijā netiek uzskatīta par atsevišķu nozari.
Mūsuprāt, daudz straujāk jāvirzās ar jauno ES fondu programmu izstrādi, lai nozarē īstenotu jaunus projektus. Šobrīd VARAM ir paredzēta programma, kurā ir vairāk nekā 40 miljoni eiro, un vēl ir virkne miljonu eiro dažādiem neskaidriem projektiem. Vajadzētu ministrijai beidzot pieņemt lēmumu, kam šī nauda paredzēta un kādā laika grafikā tā tiks tērēta. Jaunais Eiropas naudas sadales periods ir no 2014. līdz 2020. gadam, tas faktiski jau ir sācies, taču neviena jauna ES fondu apguves programma nozarē nav izsludināta.
Kuluāros dzirdam, ka nauda būs pieejama tikai 2016.gadā.
Ja mums ir jābūvē jauna moderna rūpnīca, kurā šķirot atkritumus, ir nepieciešami vismaz 2,5 gadi, lai piesaistītu ES fondu finansējumu, saņemtu visas atļaujas un uzbūvētu. Tas nozīmē, ka pie esošās valsts politikas plānošanas ātrākais rūpnīca varētu sākt darbu 2020.gadā. Tas ir daudz par vēlu.
Tālākais valstiskais jautājums ir - ko tālāk darīt ar to, kas tiks sašķirots? Otrreizējās polimēru izejvielas pārstrādāsim, jo Latvijā rūpnīcu jaudas ir. Ar pašu attīstītajām tehnoloģijām varam pārstrādāt visus populārākos polimērus – PET pudeles, šampūnu paciņas un pudelītes, plēves, bigbagus, izņemot vienīgi polistirola vienreizlietojamos traukus. Tomēr atkritumu šķirošanas un pārstrādes sistēma ir jāattīsta kopumā, jo ir materiāli, par kuru pārstrādi Latvijā politikas līmenī nav domāts, piemēram, bioloģisko atkritumu, stikla, plastmasas pārtikas iepakojuma u.c.
Tas pats attiecas uz RDF, tas ir alternatīvais kurināmais, kas rodas no atkritumiem. Šī frakcija pēc dažādiem šķirošanas paņēmieniem veido ļoti lielu daļu - ap 20-35% no kopējās masas.
Normālās pasaules valstīs to izmanto kā energoresursu un iegūst enerģiju.
Latvijā šobrīd to izmanto tikai cementa rūpnīcā Brocēnus, bet Brocēni šo materiālu importē no ārzemēm, kur viņiem par to vēl piemaksā, līdz ar to viņiem nav nekādas īpašas motivācijas iepirkt šo materiālu no Latvijas ražotājiem. Tāpēc par risinājumiem ir jāsāk domāt gan ministrijai, gan likumdevējam, jo ir nepieciešams regulējums – kvalitātes prasības, izmantošanas principi. Tāpat ir vajadzīgs arī valsts atbalsta mehānisms, lai RDF izmantotu kā energoresursu. Kā mēs zinām, zaļajai elektroenerģijai nekāds atbalsts vairs nav iespējams, jo savulaik viss ir izsmelts. Līdz ar to šāda tipa investīcijām pagaidām nav skaidrs ekonomiskais pamatojums un valsts politika. Tikko būs uzbūvētas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, RDF dedzināšanas rūpnīca, lai iegūtu siltumu un elektroenerģiju, būs nepieciešama.
Vispirms Latvijai vajag izstrādāt normatīvā regulējuma rāmi - kas ir RDF, ko ar to darīt un kādas ir prasības. Pašlaik atkritumu apsaimniekošanas likumā par RDF vispār nav ne vārda, nav skaidrs, kā to transportēt, kādas atļaujas vajag, lai to ražotu, pārstrādātu. Var jau salasīt no jau esošajiem saistošajiem aktiem un to rāmi uzbūvēt. Daudz vienkāršāk būtu likumā noteikt, ka ir RDF, ka tas ir svarīgs resurss Latvijai un ko mēs ar to darām. Tas būtu pirmais solis. Tad vajag Ministru kabineta noteikumus, kas nosaka konkrētas prasības iekārtām utt. Daudzus gadus Latvijā esam gājuši pēc modeļa, ka Latvijā atkritumus nededzina. Tomēr tehnoloģijas un laiki mainās, tāpēc tagad ir jāatzīst, ka šāda lieta Latvijā ir, ka tā ir nevis problēma, bet reāla iespēja. Šo jomu vajag sakārtot.
Speciālisti prognozējuši, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošanas tarifi nākotnē pieaugs. Vai jūs tam piekrītat? Ar ko tas saistīts?
Novados, kur atkritumu apsaimniekošanai rīkoti publiskie iepirkumi, pēdējos gados apsaimniekošanas izmaksas iedzīvotājiem ir samazinājušās vai nav būtiski augušas.
Visus šos gadus bijusi ļoti liela konkurence, kas piespieda strādāt ar ļoti zemiem atkritumu apsaimniekošanas tarifiem.
Atkritumu savākšanas autoparks un atkritumu savākšanas infrastruktūra zemo cenu dēļ ir nolietota. Neredzam pilsētā daudz jaunu mašīnu - pārsvarā ir vecas mašīnas un nolietoti konteineri. Tas arī nav iedzīvotāju interesēs, un ir nepieciešamas investīcijas tehniskajā nodrošinājumā un pakalpojumu attīstībā.
Šobrīd tarifi kāpj, jo palielinās dabas resursu nodoklis un izmaksas par atkritumu apglabāšanu poligonā. Tā ir valsts politika, palielinot šo nodokli, sadārdzinot atkritumu apsaimniekošanu, motivēt iedzīvotājus un uzņēmumus šķirot atkritumus. Tas ir dabīgs veids, kā motivēt šķirot.
Kā vērtējat tagadējo situāciju ar atkritumu šķirošanu Latvijā?
Latvija uz visas Eiropas fona izskatās diezgan slikti. Ja nemaldos, esam ceturtie sliktākie atkritumu šķirotāji Eiropā, šo gadu laikā Latvijā nav uzbūvētas normālas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, pirmās mazās rūpnīcas ir izbūvētas, dažas vēl tiek būvētas.
Iedzīvotāju dalība atkritumu šķirošanā pieaug, bet joprojām ir niecīga,
lai arī konteineru mums ir salīdzinoši daudz, izņemot Rīgu. Līdz ar to no Rīgas izejmateriālu apjoms, kas varētu nākt kā otrreizējie materiāli, šobrīd ir niecīgs, lai gan potenciāls ir milzīgs.
Vai atkritumu šķirošanai ir iespējams piesaistīt ES līdzekļus? Vai esat to jau darījuši? Ja jā, lūdzu, miniet piemērus.
Veiksmīgi sanācis, ka «Eco Baltia grupa» Latvijā ir izveidojusi trīs lielas polimēru pārstrādes rūpnīcas, kur plastmasas pudeles, plēves un cietās plastmasas iepakojumu pārstrādājam par eksportspējīgu produktu, bet Eiropas finansējuma klātbūtne, lai arī iespēju robežās ir izmantota, kopumā bijusi minimāla. Visas vides programmas ir bijušas ar vides piesārņojumu mazināšanu, savukārt ekonomikas programmas ir bijušas saistītas ar citu rūpniecību. Tur Eiropas nauda ir piesaistīta, bet tie līdzekļi veido salīdzinoši niecīgu daļu no rūpnīcām nepieciešamajām investīcijām.
Kāpēc daudzviet, piemēram, Rīgas centrā, iedzīvotājiem joprojām ir ļoti ierobežotas iespējas šķirot atkritumus?
Rīgā, kur dzīvo puse Latvijas iedzīvotāju, ir ļoti grūti izvietot konteinerus, zeme ir ļoti dārga, un pašvaldība līdz šim nav bijusi ieinteresēta šajā procesā. Tāpēc arī Rīgā ir tikai viens atkritumu šķirošanas laukums, ko nodrošina SIA «Eco Baltia Vide».
Rīgā situāciju sarežģī arī neskaidrība par atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, ko tagad Rīgas dome nolēmusi sākt risināt.
Pēdējos mēnešus portāls TVNET daudz rakstīja par atkritumu šķirošanas nepieciešamību, mudinot iedzīvotājus šķirot. Lūdzu, atgādiniet galvenos iemeslus, kāpēc cilvēkiem vajadzētu šķirot atkritumus, nevis sabērt visu nevajadzīgo sadzīves atkritumu konteinerā?
Pirmkārt, mēs ietaupām dabas resursus, otrkārt, samazinām dabas piesārņojumu, jo atkritumi nenonāk poligonos vai apkārtējā vidē, treškārt, attīstām paši savu ekonomiku un nodrošinām darbavietas saviem kaimiņiem, radiem vai paziņām.
Ceturtkārt, tas, ko redzam no savas un arī citu valstu pieredzes, ka
iedzīvotājam motivācija šķirot nostiprinās, pieaugot atkritumu apsaimniekošanas izmaksām.
Ja iedzīvotājs sašķiro PET pudeles, saplacina, saliek maisiņā un izmet šķirošanas konteinerā, tad var panākt, ka atkritumu konteiners ir jāizved retāk un jāmaksā mazāk, jo par katru nešķiroto atkritumu izvešanas reizi ir jāmaksā. Ja agrāk 240 litru konteiners bija jāizved katru nedēļu, tad, pareizi šķirojot, izvešanas reižu skaitu var samazināt līdz reizei mēnesī un ieguvums būs vismaz 2 eiro nedēļā. Ne ar kādām pudeļu nešanām uz automātu to ieguvumu nevar sasniegt.
Daudzdzīvokļu namos gan šo ietaupījumu tik tieši iedzīvotāji nejūt, jo atkritumi ir «anonīmāki». Pat ja ir šķirošanas konteineri un visi šķiro, tad atnāk viens un iemet tur visus sadzīves atkritumus. Tā ir kolektīva sociālā atbildība - visiem ir jāsāk šķirot. Ja visi sāk pamazām šķirot, tad arī rezultāts parādās.
Esam veikuši arī pētījumu - daudzi grib šķirot. Pārsvarā iemesli, kas tiek minēti, kāpēc negrib vai nevar šķirot, ir – nav vietas virtuvē, vieglāk visu izmest vienā urnā vai nav tuvumā šķirošanas konteinera. Kā šo problēmu Latvijā risināt?
Visvienkāršākais un efektīvākais veids ir atkritumu automātiskā šķirošana, kas kopā ar dalīto atkritumu savākšanu izpilda Eiropas prasības.
Tā mēs samazinām apglabājamo atkritumu apjomu un paralēli varam turpināt attīstīt konteineru tīklu, lai iedzīvotājiem būtu iespēja mājas apstākļos sašķirot atkritumus un tādējādi samazināt atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.
Lūdzu, raksturojiet cilvēkus, kas ir čaklākie atkritumu šķirotāji. Kāda parasti ir viņu motivācija?
Vienlīdz aktīvi šķiro gan sievietes, gan vīrieši, taču izteiktākas atšķirības vērojamas pēc vecuma un izglītības. Visvairāk šķiro vidējās paaudzes iedzīvotāji – vecumā no 35 līdz 54 gadiem, kā arī iedzīvotāji ar augstāko izglītību. Atkritumu šķirošanai lielāku vērību pievērš mājsaimniecības un dažādu algotu darbu veicēji, bet mazāk – pensionāri un vadītāji. Vērtējot pēc reģioniem,
visčaklākie ir zemgalieši un vidzemnieki, bet viskūtrākie – lielajās pilsētās dzīvojošie.
Kāda ir motivācija? Visticamāk, katram sava – vienam būs svarīgi vides jautājumi, citam tā būs iespēja ietaupīt, bet vēl cits, varbūt dzīvojot ārzemēs, to pieņēmis kā savu ieradumu un īpaša motivācija nemaz nav nepieciešama.
