Neiespējamais ir iespējams! Par to pārliecināts jauniešu izaugsmes treneris Dainis Zaltans, kurš regulāri mudina jauniešus atvērties uzņēmībai, savām vēlmēm, sapņiem un mērķiem. Viņš zina, ka dažkārt ir vajadzīgs pavisam mazs grūdiens vai solis, lai piedzīvotu kaut ko tādu, ko iepriekš dēvēja par brīnumu.
Sākumā, jautāts par cilvēku personisko izaugsmi, Dainis vienkāršoti skaidro: «Tas nozīmē dzīvot laimīgi un ar kaisli. No dzīves ir jāķer kaifs, lai no rīta varētu celties ar smaidu, bet vakarā varētu iet gulēt ar smaidu. Lai tas būtu, jāsakārto gan attiecības ar cilvēkiem, gan darba jautājums.» Darbā gan ar pieaugušajiem, gan bērniem gūta pārliecība, ka daudzi izvēlas darba vietas pēc sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, ka tajā profesijā varēs labāk nopelnīt naudu, vai vecāku un citu cilvēku spiediena rezultātā, nevis pēc tā, ko viņi paši vēlas darīt.
Ļoti maz cilvēku seko savām vēlmēm.
Vai Dainim pašam izdodas dzīvot laimīgi un ar kaisli? «Ja neizdotos, diez vai es to mācītu citiem. Var skaisti runāt par darāmo, bet cilvēki jūt, ka treneris pats to nedara. Protams, katra cilvēka dzīvē ir gan kāpums, gan kritums. Arī man ir brīži, kad smaids pazūd, bet, strādājot ar sevi (kas man liekas visgrūtāk), panāku laimes sajūtu.
Lai cilvēks justos apmierināts, vajadzīga patīkama darba vieta. «Ir teiciens, ka darbs var būt hobijs. Ja tā ir, rodas pozitīvas emocijas. Man personīgi patīk strādāt apmācību jomā.»
Redzot cilvēkos pozitīvas izmaiņas, gūstu milzīgi lielu gandarījumu.
Protams, tam jāizlieto arī ļoti daudz enerģijas. Dažkārt pēc vairāku dienu treniņiem šķiet, ka vairs nav spēka, bet, saņemot atgriezenisko saiti par viņu pozitīvajām izmaiņām, rodas ļoti daudz prieka. Sajūtas ir līdzīgas, it kā paceļoties spārnos.
Vēl apmierinātam cilvēkam vajadzīgas sakārtotas attiecības ar tuvākajiem cilvēkiem: draugiem, vecākiem, ģimeni. «Ja šīs attiecības ir sakārtotas, arī mājās rodas enerģija. Tiklīdz mājās nav kārtības, sākas dažādi uztraukumi, kas var pārnesties uz darbu, kur var sākt neveikties. Tā ir kā ķēdīte.»
Ja cilvēks nav sakārtojis kādu lietu savā dzīvē, no līdzsvara trūkuma cieš arī pārējās jomas. «Ir svarīgi atrast balansu, lai veiktos ne tikai darbā, kur atdod visus spēkus, bet arī citās jomās. Nevar būt tā, ka cilvēkam nav draugu, ģimenes un veselības.
Strādājot 24 stundas, var būtiski ciest veselība.
Tas neder! Svarīgi atrast balansu, lai visās jomās ir kārtība. Pēc tā es tiecos.»
Savu bērnību Dainis atceras pozitīvās krāsās gan attiecībās ar vecākiem un brāli, gan skolas biedriem. Taču vēlāk, lai uzlabotu un attīstītu savu dzīvi, viņš daudz mācījies, tāpēc pats sevi dēvē par mūžīgo studentu. «Es visu laiku mācos jaunas lietas,» Dainis saka un piebilst, ka šā gada sākumā pārbaudījis savas spējas, staigājot pa karstām oglēm.
Mūsdienās nevar apstāties, jo pasaule mainās ļoti strauji.
Pirms pieciem gadiem apgūtais šodien var nebūt aktuāls. Nepārtraukta mācīšanās un sevis attīstīšana Dainim sagādā daudz prieka. Lai iedvesmotos un gūtu jaunu enerģiju, vīrietis cenšas pavadīt laiku kopā ar patīkamiem un atbalstošiem cilvēkiem.
Dainis atgādina, ka vairums zīdaiņu ir mērķtiecīgi, smaidoši un pozitīvi, mīloši un ar citām labām emocijām apdāvināti, bet dzīves laikā nākas piedzīvot dažādas situācijas, kas var ierobežot cilvēku. Kādreiz apņēmīgais mazulis pēc laika var sākt domāt, ka viņam neizdodas, neveicas un viņš neko nevar izdarīt.
«Katram cilvēkam ir iespējams sasniegt ļoti daudz lietu. Jautājums – vai viņš to grib? Ja cilvēks nevēlas, viņu nevar piespiest attīstīties un mainīties.»
Dainis vērš uzmanību, ka izmaiņām vispirms jāsākas pašā cilvēkā. Ir grūti vienam cilvēkam izmainīt pasauli, valsti, pilsētu, ciemu un pat ģimeni.
Ja cilvēks mainās pats, arī apkārtējie ļaudis mainās.
Viņš iesaka pamēģināt kādu vienkāršu eksperimentu: uzsmaidīt noskumušajiem un rūpēs iegrimušajiem garāmgājējiem. Daļa nodomā, ka satikuši dīvaini, kurš muļķīgi smaida, bet citi atsmaida atpakaļ. «Jo mēs paši dosim apkārtējiem pozitīvās lietas, jo apkārtne vairāk mainīsies.»
Viņš kā mūžīgais optimists cenšas smaidīt, arī atgriežoties no ārzemēm Latvijā. Ārvalstīs novērots, ka cilvēki vairāk smaida, bet Latvijā vairāk noslēdzas un nesveicinās ar svešiem ļaudīm. Viņš vēlas, lai arī Latvijā būtu vairāk pozitīvi noskaņotu un smaidīgu cilvēku. «Ir jāsāk darīt! Kamēr mēs tikai vērosim un teiksim, ka pie mums viss ir slikti, nekas nemainīsies.» Daudz derīgāk, ja katrs mēģinātu mainīt savu pasauli un vairāk smaidītu.
Mācot jauniešus, Dainis pārliecinājies, ka daudz cilvēku nedara to, kas viņiem patīk. Ir ļoti svarīgi, lai jauniešiem būtu savas dzīves mērķis, ko viņi censtos īstenot, nevis pavadītu laiku sociālajos tīklos vai citādāk izniekotu laiku. Apzinoties savus mērķus, mainās arī cilvēku dzīve.
Vairums cilvēku nezina, kāds ir viņu mērķis.
Turklāt skumji, ka daudzi vispār nav aizdomājušies par savu dzīves mērķi.
«Man liekas, ka daļa cilvēku atrodas pārāk lielā skrējienā un steigā. Vajadzētu atrast laiku, lai apsēstos un stundu padomātu, ko īsti es vēlos no šīs dzīves. Tāda iespēja ir katram. Bet daļai nav pat vēlmes to darīt,» viņš saka un norāda uz prioritātēm – ja ir kāds svarīgs darbs, cilvēks tam atradīs laiku. Par neaizstājamību liek aizdomāties arī saslimšana – nokļūstot slimības gultā, cilvēks pārliecinās, ka pārējās lietas turpina savu virzību arī bez viņa.
Arī pats Dainis savā dzīvē saskārās ar situāciju, kad saprata, ka nedara vēlamo un iznieko savu laiku daudzās garās un neefektīvās sapulcēs. Toreiz viņš pieņēma lēmumu mainīt nodarbošanos. «Vienā no manām iepriekšējām darba vietām katru pirmdienu bija 1,5-2 stundu garas sapulces, kurās runāja tikai sliktas lietas. Izejot no sapulces, zināju, ka jāstrādā ar daudziem darbiniekiem, bet jutos tik demotivēts, ka nezināju, ko darīt. Tad jāatrod spēks un jāizdomā, vai vēlos darīt šo darbu. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu mainīties pats, jo darba vietas procesus nevarēju izmainīt.»
Arī, mācot citus cilvēkus, Dainis pārliecinājies, ka līdz ar cilvēka iekšējām izmaiņām mainās arī viņu apkārtējā pasaule, pat ja iepriekš izmaiņas šķita neiespējamas dažādu iemeslu pēc, piemēram, naudas, laika vai citu resursu trūkuma dēļ.
Lūdzu Daini pastāstīt arī par neseno pieredzi, staigājot pa karstām oglēm. To izdarot, viņš guvis pārliecību par saviem spēkiem, iespējām un dzīves mērķiem. Tā bija iespēja pabūt ar sevi, savām domām un koncentrēties uz sasniedzamo mērķi, lai to sasniegtu.
Pirms tam viņam likās, ka, uzliekot kāju uz oglēm, noteikti apdedzināsies un dabūs čūlas. Bet, ejot pa oglēm, viņš pilnībā koncentrējās uz savu dzīves mērķi, nejūtot, ka pēdas pieskaras karstajām oglēm. «Tajā brīdī bija sajūta, ka eju nevis pa oglēm, bet gan uz konkrētu mērķi. Tas palīdz sasniegt šo mērķi,» viņš saka un piebilst, ka ar pēdām viss bija kārtībā.
Ejot pa karstām oglēm, es pārvarēju sevi un paplašināju savus rāmīšus, ko es varu.
Izstaigājoties pa karstajām oglēm, Dainis sajuta apstiprinājumu un šaubu mazināšanos par saviem dzīves mērķiem. Viņā radās lielāka ticība saviem spēkiem.
Arī jauniešiem vajadzīgs pamudinājums savu mērķu īstenošanā. Svarīgi par to runāt, bet arī darīt praktiskas lietas, lai virzītos mērķu virzienā. Tā iespējams panākt, ka agrāk par neiespējamo uzskatītais tagad šķiet iespējams.
«Brīnumi notiek! Dažkārt ir vajadzīgs pavisam mazs grūdiens vai darbs, lai kādreiz par brīnumu dēvētu notikumu piedzīvotu. Dažreiz jāpasper pavisam mazs solītis tā virzienā, bet pārējais sāk notikt pats no sevis,» Dainis saka un norāda – ja cilvēks patiešām ļoti vēlas kādu lietu un dara visu iespējamo, lai to iegūtu, atrodas gan laiks, gan nauda, gan visi citi vajadzīgie resursi.
