Ja vajadzētu izrakstīt vienas zāles pret visām pasaules slimībām, iespējams, tas būtu klusums. Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis intervijā portālam TVNET aicina Ziemassvētku laikā cilvēkus būt godīgākiem, nolikt malā izrādīšanos un tēlošanu, lai saprastu, vai viņi dzīvo īstenībā vai iedomu pasaulē. Arī atbildība ir viens no atslēgas jēdzieniem, lai sakārtotu dzīvi.
Sarunu ar TVNET Sproģis sāk ar pārdomām par labu vadītāju nozīmi mūsdienu sabiedrībā, jo sastopu viņu parakstām dokumentus par jauno mācītāju pabeigto apmācību. Viņš pauž gandarījumu par salīdzinoši lielo jauno mācītāju skaitu, kas ir ļoti svarīgi katras konfesijas attīstībai.
Apciemojot draudzes, redzu – tur, kur nav vadītāja, cilvēki saskata pārsvarā tikai problēmas. Vadītājs tajā pašā situācijā ierauga iespējas. Tas pats arī valstiskā mērogā. Ir jau labi uz valdību skatīties un atgādināt tās atbildības, bet no tā rodas blakusefekts, kas ir padomju laiku domāšana – cilvēki gaida, ka valdība visu izdarīs viņu vietā. Politika ir svarīga, bet, reiz uz dzīvi atskatoties, diez vai to skaidrosim ar vēlēšanu rezultātiem un Saeimas sastāvu. Ir svarīgi uzņemties personīgu iniciatīvu un atbildību!
Tie, kas aizbrauc pastrādāt uz Angliju vai citviet, diezgan ātri beidz kaut ko gaidīt no valdības, ja vien ir aizbraukuši strādāt, nevis meklēt sociālos pabalstus.
Jūs ieteiktu cilvēkiem nedaudz iziet no savas ierastās komfortablās vides?
Tas nav tik viennozīmīgi, bet tikko iedomājos, ka savā ziņā arī Ziemassvētku stāstā ir runa par atbildību. Stāsts ir ļoti daudzšķautņains, un ir jāuzmanās, lai mēs tajā neredzētu to, ko mēs gribam saskatīt, bet gan to, kas tajā patiešām ir..
Starp daudzām citām skaistām lietām, par ko Ziemassvētki vēstī, ir arī šis vēstījums: «Uzņemies atbildību!» Kas ir Ziemassvētku būtība? Viens no vēstījumiem ir tāds: Dievs nāk atpakaļ un uzņemas atbildību par pasauli, kuru Viņš ir radījis un kurā ir problēmas.
Ko parasti mūsdienu cilvēks ierauga Ziemassvētku stāstā? Man šķiet, ka tā parasti nav atbildība.
Notikums ir tik dziļš un plašs, ka tas runā visdažādākajām situācijām. Cilvēkam kara apstākļos Ziemassvētku vēsts, visticamāk, pateiks kaut ko citu nekā kādam citam, kas tajā brīdī bauda dzīves labklājību.
Bet gribu norādīt uz atbildības uzņemšanos, ko arī redzam Ziemassvētku vēstī. Dievs radīja pasauli, kurā cilvēka brīvās gribas (to devis pats Dievs) dēļ ir ienācis grēks. Tas rada problēmas. Dievs no šīm problēmām nevis noslēpjas vai vaino tajās kādus citus, bet gan viņš ienāk sevis radītajā pasaulē un uzņemas atbildību par to. Viņš nāk kā glābējs.
Jūsu minēto atbildības prizmu saskatu arī Jāzepā.
Jāzepā kā Jēzus audžutēvā?
Jā, viņš uzņēmās atbildību par savu līgavu un viņas bērnu.
Protams, arī sievietes, kas ir stāvoklī, nepamešana ir atbildības uzņemšanās. Jāzeps neglāba tikai savu reputāciju. Viņš būtu varējis vienkārši pamest Mariju un «notīties», kā to šodien daudz vīriešu dara. Tieši tāpēc mums ir ļoti daudz problēmu sabiedrībā, piemēram, ir sarežģījumi ar tēva lomu – tā netiek praktizēta.
Bet arī paša Kristus personā mēs redzam atbildību – Dievs ienāk pasaulē un uzņemas atbildību par to.
Viena no Ziemassvētku vēstīm ir: uzņemies atbildību pats par savu dzīvi kopā ar Dievu! Beidz vainot citus!
Beidz vainot valdību, laika apstākļus, sievu, mazturīgus vecākus! Uzņemies atbildību par savu dzīvi kopā ar Dievu!
Kāpēc, jūsuprāt, ir tik daudz cilvēku, it īpaši vīriešu, kuri neuzņemas atbildību? Vai viņi nesadzird šo vēsti? Vai viņi neprot uzņemties atbildību?
Domāju, ka uz šo jautājumu nebūs vienas atbildes. Tiklīdz mēs pretendēsim uz kaut kādām skaidrām un viennozīmīgām atbildēm, vesels bars cilvēku uzreiz «sacepsies» un sacīs: «Nav jau tā, ir šādi. Mans gadījums ir atšķirīgs.» Bet es domāju, ka varam saskatīt arī kopīgas tendences.
Atbildības neuzņemšanos mūsu sabiedrībā veicina vairāki faktori. Tāpat kā skaistu simfoniju veido daudz labi noskaņotu instrumentu, tā arī paralizējošu un destruktīvu troksni veido ļoti daudz dažādu skaņu. Atbildības neuzņemšanās savā ziņā ir troksnis, ko veido ļoti daudz mazu trokšņu.
Ko jūs uzskatāt par galvenajiem iemesliem?
Patīk mums vai nepatīk, bet viens no galvenajiem iemesliem ir padomju laiku mantojums. Tas joprojām ir aktuāli, jo mēs esam vai nu padomju laikos auguši, vai šajā laikā augušo cilvēku bērni.
Aizsūtīt raidījumam īsziņu par 10 santīmiem, lai pavēstītu, ka pie visa ir vainīga valdība, ir bezmaz vai labais tonis.
Protams, valdībai ir jāstrādā, ministri ir tautas kalpi. Par to pat nav runa. Bet padomju laiku mantojuma dēļ daļa cilvēku joprojām domā: gaidīsim visu no valdības, lai valdība visu izdara. Vienlaikus cilvēki paši mēdz neko nedarīt.
Vai varat minēt vēl kādu iemeslu?
Otrs iemesls ir lielā mērā saistīts ar pirmo.. Labu gribēdami, mēs esam arī kultivējuši valdības gānīšanu. Protams, politiķiem tajā ir savs nopelns, un man bieži vien sirds ir pilna, jo liekas, ka lietas tiek darītas nepareizi. Bet jāatceras, ka ar gānīšanos cilvēks neko nepanāk. Viņš vienkārši iztērē enerģiju, bet vienlaikus nav neko atrisinājis. Viņš ir tikai sabojājis garastāvokli sev un citiem. Šajā ziņā man šķiet, ka mēs pēdējo 20 gadu laikā esam kaut kur nepareizi aizgājuši.
Kad sākās lielā ekonomiskā krīze, visi slaisti varēja justies ļoti labi, jo tad pēkšņi bija labais tonis pateikt, ka man nav darba, neko nevaru izdarīt, viss ir slikti.
Pēkšņi visi ar savu nevarēšanu varēja iznākt no skapja.
Man šķiet, ka nav labi, ja mēs kultivējam un radām piemērotus apstākļus, ka sūdzēties ir ikdienišķas sarunas neatņemama sastāvdaļa.
Vēl viens faktors, kāpēc vīrieši neuzņemas atbildību, ir saistīts ar neatklāto vīrieša identitāti. Iespējams, Ričarda Rora grāmatas «Ādama atgriešanās» iespaidā pēdējā laikā vairāk runājam par to, ka nenotiek tā sauktā vīriešu iniciācija – ka vīrieši nekļūst par vīriešiem. Savā ziņā tas rodas no tā, ka sabiedrībā nav vai ir pārāk maza tēva loma. Ja viens vīrietis neuzņemas atbildību, bieži vien viņš rada aiz sevis tādus pašus cilvēkus. Rodas ķēdes reakcija. Šim vīrietim izaug bērni, it īpaši dēli, kuri arī bieži vien neprot uzņemties atbildību. Dzīves sākumā dēls ir atkarīgs no mammas, bet vēlāk viņš ir atkarīgs un dzīvo no citu sieviešu atzinības. Dēls nekļūst patstāvīgs, atbildīgs, pieaudzis un rīcībspējīgs cilvēks.
Kur saskatāt risinājumu? Ja vīriešu atbildības neuzņemšanās ir vairāku paaudžu problēma, to nevar atrisināt viena gada laikā.
Ir lietas, ko var izmainīt ātri, bet citām vajadzīgs ilgāks laiks. Piemēram, lai apgrieztu okeānā lielu kuģi, reizēm apgriešanās rādiuss ir vairāki kilometri. Ir jautājums, vai mēs kursu mainām pamazām vai arī pavisam radikāli. Ir divu veidu attīstība – koriģējošā, kad mēs kursu regulāri pielabojam par pāris grādiem, un, ja mēs to sistemātiski darām, pēc laika beidzot esam uz pareizā kursa. Arī no tādas izaugsmes nevajag atteikties, jo mums visiem ir vajadzīgas korekcijas. Reizēm tās palīdz īstenot laba grāmata, filma vai saruna.
Bet reizēm ir vajadzīgi radikāli pavērsieni, krīzes, kas mudina mainīt kursu daudz straujāk.
Dažreiz ievainojumi ir tik dziļi, ka ar nelielu koriģēšanu ir par maz.
Drīzāk vajadzīga lēcienveida attīstība. Te var palīdzēt pilnīgi negaidīti pavērsieni dzīvē, kas ir kā Dieva iejaukšanās cilvēka dzīvē. Pēkšņi viss dzīves kurss var tikt koriģēts nevis par trīs, četriem vai pieciem grādiem, bet gan pagriezts par visiem 180 grādiem, ja tas ir bijis nepieciešams.
Tāds stāsts ir par apustuli Pāvilu. Pirms tam viņš nodarbojās ar pirmo kristiešu vajāšanu, jo bija pilnīgi pārliecināts, ka dara pareizi. Viss mainījās, kad, ejot savā kārtējā misijā, viņš sastapa Dievu. Redzot spožu gaismu, viņš nokrita pie zemes un kļuva uz vairākām dienam akls. Dievs viņu uzrunāja ļoti personīgā veidā.
Vai arī mūsdienās kaut kas tāds ir iespējams?
Domāju, ka jā. Tas ne tikai ir iespējams, bet arī reāli notiek. Būtiskais šajā stāstā nav notikuma ārējās izpausmes, kas var būt dažādas, bet notiekošo izmaiņu saturs un būtība.
Piemēram, cilvēks, kurš iepriekš ir strauji gājis uz mērķi - vadījis savu uzņēmumu, partiju vai ģimeni un bija atradis dažādus iemeslus, lai visā vainotu citus, bet pats justos labi. Gadās, ka vienā brīdī pēkšņi šāds cilvēks sastopas ar savu aicinājumu un dramatisku realitāti, kas liek burtiski apstāties, jo tālāk vairs nespēj iet. Tādā brīdī mēs saprotam, ka gandrīz viss iepriekš redzētais bijuši māņi. Cilvēkam šķiet, ka viņš redzējis, bet patiesībā bijis akls, jo redzējis tikai to, ko gribēja redzēt. Ļoti bieži mēs domājam, ka dzirdam, bet patiesībā mēs dzirdam tikai to, ko gribējām dzirdēt.
Kāda ir atšķirība starp šķietamu un īstu dzirdēšanu un redzēšanu? Kā zināt, ka es dzirdu un redzu tikai to, ko gribu, nevis patieso ainu?
Tas ir ļoti labs jautājums. Ir iespējams, ka cilvēks no vienas iedomātas atbildes pārslēdzas uz otru iedomātu atbildi. Kāds pazīstams rakstnieks reiz teica –
ja vajadzētu izrakstīt vienas zāles pret visām pasaules slimībām, viņš izrakstītu klusumu.
Lielā troksnī pat vislabākais Dieva vārds var tikt nesadzirdēts vai pārprasts. Pat vispilnīgākā atklāsme lielā troksnī var tikt pārprasta. Domāju – ja mēs esam godīgi un noliekam malā izrādīšanos, savas pieņemtās un spēlētās lomas, apkārtējo cilvēku dalīšanu pareizajos un nepareizajos, savu pasaules konstrukciju, lai justos tajā labi un pareizi, apklustot katrs cilvēks sāk just, saprast un piedzīvot, vai viņš dzīvo īstenībā vai iedomu pasaulē. Protams, ja vien šis cilvēks nav galīgi pazaudējis saikni ar realitāti. Tāds bija arī Svētā Pāvila dzīves ceļš.
Ziemassvētku vēsts mums atgādina, ka dzīvē ir iespējami brīnumaini pavērsieni, nevis tikai korekcijas par dažiem grādiem. Visbiežāk izaugsme dzīvē nenotiek Jaunā gada apņemšanās lēmumos, piemēram, būšu labāks vai čaklāks. Mums ir vajadzīgi arī kvalitatīvie lēcieni.
Man dažreiz ir tāda sajūta, ka, tiklīdz apņemos darīt kaut ko labu, sajūtu tādu kā pretestību no otras puses. Visiem labi pazīstamais Nezinītis no grāmatas «Nezinītis Saules pilsētā» apņēmās veikt trīs labus darbus pēc kārtas, bet ilgu laiku to nevarēja izdarīt, jo kaut kas to iztraucēja.
..No vienas puses, dažādas apņemšanās ir vajadzīgas. Īpaši ir vajadzīgas apņemšanās kaut ko sākt tieši TAGAD. Bieži vien problēmas rodas no tā, ka apņemamies kaut ko jaunu darīt nevis tagad, bet gan rīt vai parīt.
Bet no otras puses, daudz apņemšanos cieš neveiksmes, jo tās nenāk no centra, sirds, motivācijas, vērtībām. Izmaiņām ir jāsākas tieši tur. Tāpēc Bībele saka, ka par visu vairāk cilvēkam jāsargā sava sirds, jo no tās nāk dzīvība. Sirds ir cilvēka centrs, un, ja centrā nav izmaiņu, visas apņemšanās cietīs neveiksmi. Protams, ja cilvēkam ir ļoti stiprs raksturs, viņš kādu laiku var noturēties, bet ne visu laiku. Savā ziņā sirds ir kā ieprogrammēts GPS. Tu kā autovadītājs vari teikt, ka vēlies braukt citur, bet sirds kā GPS nemitīgi pārrēķinās maršrutu, lai dabūtu tevi atpakaļ uz ieprogrammētā ceļa. Piemēram, tā ik pa brīdim ieteiks doties pa kreisi vai griezties apkārt.
Ja sirds mērķis netiek pārprogrammēts, būs ļoti grūti izmaiņas īstenot.
Portāls TVNET vēl saviem lasītājiem priecīgus Ziemassvētkus!
