Sniega nav, bet svētku rosība kūsā itin visur. Cilvēki iepērkas, rotā gan eglītes, gan māju, meklē skaistākās dāvanas, un fonā ausis silda Ziemassvētku dziesmas. Vai esi kādreiz aizdomājies, ko no tā visa atcerēsies tavs bērns? Pasēdi un aizdomājies, ko no visa Ziemassvētku jampadrača atceries tu pats?
Nesen noklausīta saruna sabiedriskajā transportā lika par šo visu padomāt. Dzirdēju, ka trīs māmiņas runājās, ko darīs Ziemassvētkos.
Mandarīni un piparkūkas esot gana sapirktas, egli nopirks «Depo», pīrāgus un rasolu «rimčikā», paķers «Dimdiņu» štovētos kāpostus, uzsildīs, bet, ja ļoti gribēsies ēst, tad varot jau pasūtīt arī picu.
Brīnums, ka neieteica paņemt aukli, kura varētu bērnus pieskatīt Ziemassvētku vakarā, lai aizietu uz vietējo lokālu un pacilātu glāzes laimīgajā stundā.
Nezinu par citiem, bet es neatceros nevienu egli, praktiski nevienu dāvanu un ļoti retu karbonādes šķēli uz šķīvja. Tas, ko spilgti atceros, ir smarža, piedzīvojumi un noskaņa.
Atceros, kā ceļā pēc egles noplīsa žigulis un pie ugunskura sildījāmies, kamēr sagaidījām palīdzību. Atceros to, kā štovējās kāposti, arī to smaržu, kad, piemirstot tos apmaisīt, tie piedega. Atceros to, cik nesmukas piparkūkas man sanāca izrullēt un kā piedega pīrāgi, bet toreiz tā likās pat garšīgāk. Atceros, ka bija egles lampiņas, kuras tajā laikā nestrādāja, ja bija izdegusi viena spuldzīte, un reizēm pusi dienas pavadījām, kamēr atradām īsto vaininieci, un tad bija gandarījums par paveikto. Atceros, ka vienreiz teju nodega egle, jo kupla bija ļoti un likt svecītes tajā nebija prātīgākais, ko darīt. Jā, atceros arī sāpīgas atmiņas no bērnības, kad tētis ar mammu saķīvējās par sīkumiem tik īpašā dienā, bet man tas bija sāpīgi, jo likās skaistākā diena gadā.
Padomā par savām atmiņām un mēģini tās radīt savam bērnam. Ļauj bērnam vārtīties glutēnā, palīdzot izmīcīt mīklu, un lai palīdz to izrullēt, nekas, ja pīrāgi piedegs. Kopā pasmiesieties. Ļauj savam bērnam taisīt piparkūkas, dodieties pēc egles uz mežu, nav svarīgi, cik «kārna» vai grezna atradīsies, bērnam būs atmiņas un tā būs pašu gādāta. Mežā uzsildiet dzērienu, pabaudiet svaigo gaisu kopā vai izpušķojiet kādu eglīti turpat dabā, lai bērnam prieks un dzīvniekiem mielasts. Iesaistiet mazos ķiparus visā un gatavojiet visu paši. Šī smarža, noskaņa un rosība radīs atmiņas, pēc kurām, izaudzis liels, šis cilvēks nodos tradīcijas saviem bērniem.
Noslēgumā - ja tavam bērnam ir pirmais Ziemassvētku koncerts vai eglīte, paskaties to, nevis filmē ar telefonu. Padomā, kādu tevi redz tavs bērns. Satraukuma pilns pie sevis atkārto dzejolīti un dejas soļus, satraukums un prieks, bet, paskatoties uz mīļoto mammīti, viņš redz daļu no frizūras, plecus un lielu telefonu sejas vietā. Pabaudiet, nevis filmējiet, var atrast bērnudārza grupā kādu, kurš noliek normālu kameru un pēc tam koncertu ielādē Youtube. Neticēsi, bet nav raķešu zinātne.
