Katrs cilvēks izjūt vēlmi būt atalgotam par padarīto darbu. Es nebiju savādāka. Vēl pagājušo ziemu mācījos 12.klasē un cītīgi strādāju. Bija grūti savienot abas lietas, bet arī atteikties bija sarežģīti. Laimīgi pabeidzot skolu, izlaiduma dienā no māsas saņēmu dāvanu - biļeti uz Angliju.

Man Anglijā strādāja un dzīvoja brālēns - viņa panākumi mani ļoti ieintriģēja. Nolēmu, ka man ir jāuzdrošinās, ka nedrīkstu atteikties no iespējamās izdevības. Līdz tam angļu valodas zināšanas man bija tikai skolā apgūtas un nedaudz darbā. Biju nobijusies, bet saņēmos, jo bija cerības papildināt arī valodas zināšanas.

Lidojot prom, man galvā bija doma, ka es taču jebkurā brīdī varēšu atgriezties. Laimīgi aizlidoju, satiku brālēnu - viņš aizveda parādīt pilsētu, kurā dzīvošu, dzīvokli, cilvēkus, ar kuriem nāksies kontaktēties. Tā diena man bija notikumu pilna - tik daudz informācijas, jaunas vietas, ka brīžiem pat neapjēdzu, ka esmu tik tālu prom no savām mājām, neapjēdzu, ka nevarēšu tik vienkārši aizskriet mājās, apķert mammu un justies pasargāta. Man nācās tikt galā vienai pašai. 

Angļu valodu nezināju pietiekami labi

Kad man nācās runāt ar angliski runājošu cilvēku, godīgi sakot, sākās neliela panika. Likās, ka es neko nesaprotu. Ja vajadzēja kaut ko atbildēt, mans kauns mani apturēja, jo zināju, ka runāšu ar kļūdām. Likās, ka labāk tad ir paklusēt. Liels paldies brālēnam par viņa rūpību un iecietību pret mani, paldies maniem draugiem, kuri mani atbalstīja grūtā brīdī. Tieši pateicoties viņiem, es uzdrošinājos runāt, nebaidoties kļūdīties. Viņi man iemācīja dzīvot vieglāk. Un tā ir patiesība, ka no kļūdām taču mācās.

Labi pavadot nedēļas nogali, izskatīju apkārtējās vietas, pilsētas, pienāca pirmdiena - diena, kad sākās darba meklēšana. Man līdzi paņemtā naudiņa bija izsīkusi pirmajās dienās - darbs bija nepieciešams ļoti. Solījumus biju saņēmusi no vairākām aģentūrām, kuras apzvanīju, teica, lai es nākot noteiktā laikā. Tā bija cerīga diena, taču es pat nespēju saskaitīt, cik daudz papīru vienā dienā man nācās aizpildīt. Katrai aģentūrai ir sava veida anketas, ar aptaujām, jautājumiem, uzdevumiem un informāciju. Tā man nācās izstaigāt visas sarunātās aģentūras līdz ceturtdienai. Es sēdēju mājās, nogurusi no nemitīgās nezināšanas - būs vai nebūs.

Ceturtdienā brālēns zvanīja un teica, ka esot sarunājis darba pārrunas vēl vienā aģentūrā, kas bija pavisam netālu no mājām. Gāju uz turieni ar lielu laika rezervi. Tā kā bija aptuveni pusstunda brīva laika, nolēmu izmest kādu līkumu un apskatīt apkārtni.  Tikai tad sapratu, kāda veida cilvēki pastāv pasaulē - man neskaitāmas reizes izteica nepiedienīgus uzaicinājumus, centās pieskarties un pat piedāvāja naudu, izbāžot to caur mašīnas logu. Es jutos nepatīkami. Pilsētā, kurā dzīvoju, bija pilns ar pakistāniešiem, kurdiem, uzbekiem un sazin vēl kādiem. Lai kur es gāju, jutu, ka to cilvēku acu skatieni mani izseko un pavada.

Nejutos droši uz lielām

Nolēmu, ka došos ātrāk "ar rezervi" uz darba pārrunām. Arī tur mani sagaidīja anketu un dokumentu kaudze. Uzņemšanas darbiniece paņēma manu pases kopiju, nobildēja, sakot, ka tas domāts aģentūras arhīvam. Nākamais solis bija intervija mazā kabinetā - aci pret aci ar aģentu, pie tam angliski runājošu. Saņēmos un runāju, kā varēju, kaut arī sapratu, ka mana valoda bija neprecīza, bet domu viņš saprata. Viņš atzina, ka manas valodas zināšanas esot pietiekamas - lai tikai es nebaidoties tās lietot. Intervija ilga vien 10 minūtes, un norunājām, ka nākamajā dienā ieradīšos atkal un man tiks izklāstītas iespējamās darba iespējas.

Sešas stundas ilga pārbaude, lai darbu dabūtu

Ar platu smaidu uz lūpām devos mājās, lai pavēstītu brālēnam un savējiem Latvijā, ka darbu, iespējams, dabūšu. Nākamajā dienā pie aģentūras sastapu 50 cilvēkus. Noskaidrojās, ka tikai puse kāroto darbu dabūs - ja izpildīs testu. Aizveda mūs visus uz kādu noliktavu - tur strādājošie bija laipni, saprotams, ka viņi ne pirmo reizi tikās ar cilvēkiem, kuri angļu valodu brīvi nesaprot. Mums nācās skatīties video par darba drošību, darba izpildi, tehniku un citām lietām, vēlāk pildījām testu. Tas aizņēma sešas stundas.

Atbildi saņēmu tikai otrdienas rītā. Testu biju nokārtojusi. Tiku otrajā maiņā - no diviem dienā līdz desmitiem vakarā. Darbs bija ļoti viegls - drēbes, aksesuāri. Darbā veicās ļoti labi, un nesen firma man piedāvāja slēgt kontraktu nevis caur aģentūru, bet viņiem pašiem.

Kā redzams, labu darbu Anglijā iegūt nav viegli. Bet uzskatu, ka manas māsas dāvana man bija liktenīga - esmu šeit atradusi cilvēku, kurš mani ne tikai ciena, bet arī mīl, kas man ir ļoti svarīgi. Savu rīcību aizbraucot es nenožēloju, tikai priecājos. Valoda? Tā ārzemēs bieži ir jāmācās gluži vai no jauna. Vienmēr ir jāprot uzdrošināties, bet arī jābūt piesardzīgiem un jāļauj sev justies laimīgiem. Saka jau cilvēki, ka Latvijā mūs neviens atpakaļ negaidīs, bet, ja tā padomā, vai tad kādam īpaši rūp, ka tu esi Latvijā?

Nātālija