Es aizbraucu uz Angliju 2005.gadā. Domāju - uz neatgriešanos, bet pēc kāda gada vai diviem sāku domāt par mājām. Nodzīvoju Lielbritānijā piecus gadus, bet uzskatu, ka šis laiks ir kā zaudēts no manas dzīves - iztērēts laiks, kuru es būtu varējis pavadīt Latvijā kopā ar savējiem (ģimene, paziņas, draugi).
Neskatoties uz zaudēto laiku, ir zaudēta arī daļa paziņu un draugu, kontraktu. Es labprāt vēlētos kaut nekad nebūtu aizbraucis no Latvijas uz to Angliju. Protams, bija finansiālie apsvērumi, kas ietekmēja lēmumus. Un ātrāk es nevarēju atgriezties Latvijā, kamēr finansiālā situācija nebija atrisināta. Es Lielbritānijā visu laiku domāju, kā varētu iegrozīties, lai varētu no UK atrauties finansiāli un atgriezties Latvijā uz visiem laikiem. Bet Latvijā darbu meklēt iet man ne prātā nenāca, jo par tiem grašiem neesmu gatavs strādāt.
Lielbritānijā dzīvojot, interesējos par tirgošanos ar valūtām FOREX naudas tirgū, izmantojot internetu un datoru. Ir vajadzīgs tikai internets, dators un brokeris. Veltīju visu savu laiku un pūles, lai iemācītos tirgoties FOREXā. Man tas prasīja nepilnus divus gadus, kamēr sasniedzu to līmeni, lai varētu pelnīt. Tagad man pat bijusī alga Anglijā liekas smieklīga.
Nesen 31.decembrī atlidoju mājās un vairs uz Angliju nekad nebraukšu. Un mēģinu vilkt mājās arī pārējos sev tuvos cilvēkus. Dzīve Anglijā nebija salda. Bija jāstrādā, un neko jēdzīgu jau par to nemaksāja. Kaut kādas 10 britu mārciņas stundā. Par to jau tu nevari Anglijā dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Auto apdrošināšana mēnesī vien bija 80 mārciņas, plus ceļa nodoklis un visi pārējie izdevumi, serviss. Un vēl tā trakā mājas nauda - 300 mārciņas mēnesī. Man no tās algas mēnesī nekas pāri nepalika, un nedēļu pirms algas es jau braucu overdraftā. Banka lika sodus visu laiku, katru mēnesi par pārtērētajiem overdraftiem. Citu mēnesi pat 175 mārciņas samaksāju bankai sodos, jo par katru transakciju, kas iet pāri overdraftam, banka iekasē no tevis 25 mārciņas - HSBC banka.
Protams, nevienu negribu mācīt, kā dzīvot - aizbraukt no Latvijas vai palikt. Tā ir katra cilvēka paša izvēle. Tikai gribēju pastāstīt, ka ne visi, kas aizbrauc, tur ārzemēs ir laimīgi un priecīgi. Debesu manna tur nav. Ir jāstrādā, un maksā kaut kādas kapeikas. Bet par algu jau neviens bagāts nepaliek. Kaut gan es tiešām nožēloju, ka savulaik 19 gadu vecumā no Latvijas aizbraucu. Bet nu man ir 24 gadi, un es atgriezos un šeit esmu priecīgs un laimīgs. Tomēr nekur nav tik labi kā mājās.
Mīļie aizbraucēji, var gadīties, ka arī jums var sanākt nožēlot, ka aizbraucāt. Varbūt, pirms aizbraucat pavisam un uz neatgriešanos, padomājiet divreiz. Jo, no turienes raugoties, viss izskatās pavisam savādāk - tās vērtības mainās. Tāda lieta kā patriotisms un tā tālāk - es kādreiz neko par to nezināju. Bet tagad gan zinu. Tas dažos dzimst, esot svešumā, un tad gribas mājās tā, ka acīs cērtas. Un tie daži desmiti labu, ko tai Anglijā maksāja algā - man tās ciešanas un skumjas pēc mājām tas neatmaksāja. Es, arī Latvijā dzīvojot, būtu izpētījis to FOREX un aizgājis šo ceļu. Bet Anglijas dēļ es izjaucu sev dzīvi, izrāvu sevi no saknēm Latvijā un attālinājos no visiem un visa, kas man bija tuvs un mīļš, tai skaitā no pašas Latvijas. Man nepatīk, kādā situācijā šobrīd ir Latvija, un visa tā krīze... Bet ceru, ka manis godīgi maksātie nodokļi (nu ienākuma nodokli es jau maksāju kā pašnodarbinātā persona) Latvijai kaut mazliet palīdzēs un kādam pensionāram sanāks pensija no manas naudas. Mani šī doma priecē, un es labprāt arī maksāju šo nodokli. Tādējādi arī iegūstu sirdsmieru, ka VID vienā jaukā dienā pie manis neatnāk un neiesaldē kontus. Es mīlu Latviju!
Trakais Rinalds
