Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera "pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti, teikts Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā.
Raksts izraisījis Polijas dusmas, kura pieprasījusi Krievijas paskaidrojumus.
Polijas Ārlietu ministrijas preses pārstāvis Pjotrs Paškovskis paziņoja, ka reizēm Krievijā parādās eksotiskas vēstures interpretācijas, "taču šoreiz tas ir parādījies Krievijas Aizsardzības ministrijas oficiālajā mājaslapā, un mēs prasīsim Krievijas vēstnieka Polijā paskaidrojumus".
"Mēs saprotam, ka šādi viedokļi nekādi nepārstāv Krievijas vēsturiskās domāšanas galveno līniju," viņš piebilda.
Materiāls "Izdomājumi un falsifikācijas vērtējumos par PSRS lomu īsi pirms Otrā pasaules kara un tā sākumā", kurā izklāstīts šis pārsteidzošais apgalvojums, pirms dažām dienām parādījies ministrijas mājaslapā sadaļā "Vēsture pret meliem un falsifikāciju".
Krievijas Aizsardzības ministrijas pārstāvis Aleksandrs Drobiševskis paziņoja, ka šo materiālu nevajadzētu uzskatīt par ministrijas oficiālo viedokli, taču pats raksts esot "diskutējams".
Materiāla autors ir Aizsardzības ministrijas Kara vēstures institūta līdzstrādnieks pulkvedis Sergejs Kovaļovs.
"Visi, kas objektīvi pētījuši Otrā pasaules kara vēsturi, zina, ka tas sākās tādēļ, ka Polija atteicās apmierināt vācu pretenzijas," raksta Kovaļovs. "Tostarp Vācijas prasības bija visai mērenas - iekļaut Dancigas brīvpilsētu Trešā reiha sastāvā, atļaut būvēt eksteritoriālas šosejas un dzelzceļu, kas Austrumprūsiju savienotu ar Vācijas pamatteritoriju. Pirmās divas prasības grūti nosaukt par nepamatotām."
Krievijas pulkvedis faktiski atkārto pirms kara sākuma izplatīto vācu propagandu.
"Saskaņā ar Versaļas līgumu no Vācijas atrautajā Dancigā lielum lielais vairums iedzīvotāju bija vācieši, kas no sirds vēlējās apvienošanos ar vēsturisko dzimteni (..). Starp citu, atšķirībā no rietumu robežām Vācija nekad brīvprātīgi nebija atzinusi Versaļas līgumā ietvertās teritoriālās izmaiņas austrumos," norāda pulkvedis.
1938.gada 24.oktobrī Vācija piedāvājusi "problēmu noregulēt", tomēr saņēmusi noteiktu Varšavas atteikumu. Kā skaidro Kovaļovs, šādi Polija rīkojusies, "cenšoties iegūt lielvaras statusu", bet Varšavas "nepamatotās ilūzijas" atbalstījušas valstis, kas uzvarēja Pirmajā pasaules karā.
Tālāk autors izklāsta jau par tradicionālu kļuvušo versiju, ka Staļinam neesot atlicis nekas cits kā noslēgt paktu ar Hitleru, lai kaut nedaudz atvirzītu kara sākumu.
Kovaļovs norāda, ka, pamatojoties uz tā saukto Molotova-Rībentropa paktu, PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju "pasaules sabiedrība toreiz uztvēra ar izpratni kā objektīvi uzspiestu pasākumu, nevis kā ekspansijas plānus".
Centieni attaisnot Hitlera-Staļina paktu labi sasaucas ar mēģinājumiem pasludināt padomju līderi par "efektīvu pārvaldītāju". Tagad Aizsardzības ministrija, kā šķiet, gatava par efektīvu menedžeri izsludināt arī Ādolfu Hitleru - viņa iekarotās Austrumeiropas valstis taču pašas bija vainīgas, ka gadījušās viņam ceļā.
