Tikai tagad kāds agrākais kolēģis atklājis sabiedrībai, ar ko īsti nodarbojies Vladimirs Putins kā padomju spiegs un VDK virsnieks. Par to īsumā informē "New York Times". 1985. gada 10. martā VDK ēkā Drēzdenē telefona zvans informēja par to, ka Maskavā miris PSKP ģenerālsekretārs un padomju impērijas tā brīža vadītājs Konstantīns Čerņenko. "Cilvēks no Berlīnes" atgādināja, ka jāmobilizē visi darbinieki, lai noskaidrotu, kā uz sēru vēsti reaģē Austrumvācijā. Taču Drēzdenes birojā, kamēr priekšnieks bija aizbraucis uz Leipcigas gadatirgu, padotie izvilka no paslēptuves viņa Krimas šampanieša kasti. Pateicībā par to, ka Čerņenko atšķirībā no Brežņeva un Andropova nemocīja ar pārāk ilgām atvadām no dzīves. Kā apgalvo Vladimirs Usoļcevs, kurš tolaik bija Putina kolēģis, specdienestu jaunā paaudze bija visai ciniska, jo apzinājās padomju varas kraha tuvošanos. Šai pašā gadā Drēzdenē parādījās jauns KGB virsnieks Vladimirs Putins. Usoļcevam un Putinam Drēzdenes laikā bija viens kabinets, viņš labi iepazina savu kolēģi un grāmatu nolēma rakstīt, galvenokārt lai atspēkotu vairākas romantiskas fantāzijas, kas lasāmas pēdējā laikā izdotajās Putina biogrāfijās. Tā vācietis Aleksandrs Rars apgalvo, ka Putina galvu reibinošā karjera nebūt nav tik pārsteidzoša, jo patiesībā tikusi ilgstoši plānota. Drēzdene nebūt nav bijusi kārota vieta, turp nosūtīja tos, kurus „izbrāķēja” krietni prestižākajām vietām Bonnā un Hamburgā, tātad Rietumvācijā. Austrumos strādājošie padomju spiegi saņēma 1800 austrumvācu marku lielu mēnešalgu un vēl nelielas piemaksas rubļos, iespēju iepirkties Pirmās gvardes tanku divīzijas veikalā, kur pārdeva pat banānus, galu galā – šķirstīt biezos Rietumu katalogus, ko PSRS teritorijā izsniedza vien slēgtajos bibliotēku specfondos pret īpašu atļauju, vai reizēm kļūmes pēc padomju pilsoņi tos saņēma radinieku pasta sūtījumos. Vēlāk aģentiem sāka izmaksāt 100 dolāru lielas prēmijas, ko varēja iztērēt diplomātiem domātajā veikalā Berlīnē. Vācijā padomju spiegus interesēja galvenokārt Bavārijā izvietotās amerikāņu speciālās vienības, tā dēvētās zaļās beretes, kā arī poligoni Vildflekenē un Minsterē. Tiešā spiegošana netālu no poligoniem nebija iespējama, tāpēc informāciju ievāca, izmantojot austrumvāciešu ziņojumus pēc Rietumu radu un draugu viesošanās. Visveiksmīgāk savervēt varēja austrumvāciešus, kuri vēlējās emigrēt. Būdami Honekera pretinieki, viņi ne vienmēr iebilda arī pret Gorbačova politiku, jo jau bija sākta perestroika. Usoļcevs apgalvo, ka tolaik Rietumvācijā bija ne vairāk par 20 PSRS aģentu, kuri saņēma grašus, reizēm pat 50 markas. Reizēm tie bija VDK uzticīgi „Štazi” informatori, kuri pat nenojauta, kā labā īsti strādā. Jo vairāk ziņotājus VDK darbinieki savervēja, jo augstāk tie kāpa pa karjeras kāpnēm. Putina uzdevums bija potenciālo VDK aģentu meklēšana to ārzemnieku vidū, kuri studēja Tehniskajā universitātē. Viņš meklēja cilvēkus ar ietekmīgiem radiniekiem politiskajā elitē, kuri pēc atgriešanās dzimtenē kļūtu par lieliskiem ziņotājiem. Divi no VDK aģentiem Drēzdenē atbildēja par kontaktu dibināšanu un darbu ar ziņotājiem. Kaut skaitījās VDR policijas kriminālmeklēšanas darbinieki, īstenībā viņi strādāja tikai PSRS labā. Ar Putinu viņi tikās lauku apvidū netālu no Drēzdenes. Vienu no viņiem, Raineru M. ar Putinu vienoja gandrīz vai radniecīgas saites. Pēc VDR likvidēšanas šo cilvēku arestēja par spiegošanu. Rainera specializācija bija no Latīņamerikas iebraukušo studentu vervēšana un informācija par Fidelu Kastro. Usoļcevs apgalvo, ka Putins piedalījās slepenajā operācijā „Luč”, kad VDK izsekoja savus austrumvācu kolēģus no VDR vadības. Tomēr viņa uzdevums nebija Ērika Honekera gāšana, drīzāk viņš bija viens no nepieciešamās informācijas vācējiem. Trešajā pārvaldē, kur strādāja arī Putins, izgatavoja arī viltotus dokumentus, kā arī zaga zinātniskus darbus. VDR zinātniekiem no rietumiem sūtītās disertācijas muita konfiscēja un nosūtīja uz "Štazi" un VDK. Pēc Usoļceva vārdiem, „visu, kas attiecās uz datoru vai lāzeru tehnoloģijām, kopēja un sūtīja uz Maskavu, kur tas nonāca krievu zinātnieku rokās. Nereti tie jau iekļāva nozagto savās disertācijās.” Putinu Usoļcevs raksturo kā pragmatiķi, „kurš domāja vienu, bet sacīja ko citu”. Putins arī esot tēlojis pārliecinātu komunistu. Kādu kolēģi viņš nosaucis par idiotu par „provinciālu atklātību” un ieteicis nekritizēt apstākļus PSRS, bet gan padomāt par savu ģimeni. Draudzīgos pirts apmeklējumos Putins pārsteidzis ar saviem uzskatiem. No vienas puses, viņš esot atteicies ticēt tam, ka Staļina laikos VDK bez pārbaudes nogalināja cilvēkus pēc Maskavas pavēles. No otras puses, jurists Putins esot bijis norūpējies par likumpārkāpumiem PSRS, viņš esot simpatizējis tādiem Kremļa kritiķiem kā Andrejs Saharovs. Vēl lielāku izbrīnu izraisījusi Putina iecietība pret ebrejiem, jo VDK bija antisemītisma caurstrāvota organizācija. Viņš Usoļcevam esot teicis, ka uzskata ebrejus par „pilnīgi normāliem cilvēkiem”. Usoļceva grāmatā tiek atspēkoti vairāki mīti, arī tas, ka Putins lieliski protot vācu valodu un par pieprotot vairākus dialektus, Putins runājot tekoši, bet ne brīvi. Neatbilstot patiesībai arī uzskats, ka jau Vācijas laikos esot bijis manāms tas, ka Putins tālu tikšot. Gluži otrādi – viņa intelektuālās spējas nav bijušas izcilas, tas pats attiecas arī uz viņa oratora spējām. Toties Putins jau astoņdesmitajos gados izrādīja vadītāja talantu, centās visu padarīt līdz galam pat gadījumos, kad uzdevuma bezjēdzība bija skaidri redzama. Viens no Putina sasniegumiem bija VDK kontaktu dosjē glābšana. Šī dosjē kopija atradās "Štazi" Drēzdenes filiālē, un Putins to pēdējā brīdī savācis, kad Berlīnes mūris jau bija gāzts. Pēc Usoļceva domām Putins esot slēpis enerģiskumu aiz laipnības maskas. Kontaktos ar priekšniecību viņš radīja paklausīga, pat atkarīga cilvēka iespaidu, tieši tas esot padarījis viņu par Drēzdenes biroja favorītu un, iespējams, arī licis vēlāk Jeļcinam par savu pēcteci izvēlēties tieši Putinu. Usoļcevs apgalvo, ka Drēzdenes kolēģiem pat prātā nav nācis, ka Putinā būtu vērojamas valstiskas amatpersonas iezīmes. Savas misijas beigās viņš pat esot pavisam distancējies no VDK un 1990. gadā aizgājis no darba un strādājis Ļeņingradā par taksistu. Tad pēkšņi kļuvis par pilsētas mēra Sobčaka „labo roku”. Usoļcevs ir pārliecināts, ka viņš pildījis īpašus uzdevumus. Visvairāk bijušo kolēģi izbrīna tas, ka tagad, jau prezidents būdams, Putins uzticējis lielu Kremļa pilnvaru daļu specdienestiem. Usoļcevs uzskata, ka tajā slēpjas Putina traģēdija. 56 gadus vecā Usoļceva grāmata „Kolēģis” pavisam drīz iznāks krievu valodā.