Ceļš uz pilsonību Eiropā (1)

Kaimiņvalstīs: bargāk nekā Latvijā Igaunijā, tāpat kā mūsu valstī, pilsonību piešķir valdība. Uz to, tāpat kā Latvijā, var pretendēt personas, kas valstī pastāvīgi nodzīvojušas vismaz piecus gadus. Taču Igaunijā pēc pilsonības iesnieguma reģistrēšanas jāgaida vēl viens gads (tātad kopā jau seši gadi) un tad pretendentam jāapstiprina, ka viņš vēl joprojām vēlas iegūt pilsonību. Pēc tam, ja pilsonības kandidāts izpildījis visus pārējos nosacījumus, valdība pusgada laikā sniedz atbildi pilsonības saņemšanas lietā. Kandidātam jāapliecina igauņu valodas prasme ikdienas sarunas līmenī (klausīšanās, saruna, lasīšana, rakstīšana), jāpārzina valsts konstitūcija un pilsonības likuma normas, jāapliecina, ka viņam ir legāli ienākumi. Jaunajam pilsonim jādod zvērests. Būtiska prasība: pilsonības pretendentam jābūt uzticīgam valstij. Pati pilsonības piešķiršanas procedūra, ieskaitot gadu līdz pilsonības lūguma apstiprināšanai, ir 18 mēnešus ilga. Interesanti, ka Igaunijā ir prasība, lai nākamais pilsonis iesniegumu par naturalizāciju pašrocīgi uzrakstītu igauņu valodā. Tam jāpievieno igauņu valodā paša (!) rakstīta autobiogrāfija, kā arī apliecība par igauņu valodas un valsts konstitūcijas, un pilsonības likuma zināšanām. Uz Igaunijas pilsonību nevar pretendēt personas, kas par sevi sniegušas nepatiesu informāciju, neievēro Igaunijas valsts kārtību vai nepilda likumus, darbojušās pret Igaunijas valsti un tās drošību, izdarījuši kriminālnoziegumu, par kuru notiesāti uz brīvības atņemšanu ilgāk nekā gadu un kuru sodāmība nav dzēsta, vai atkārtoti notiesāti par kriminālnodarījumiem. Tāpat pilsonība nepienākas tiem, kas strādājuši vai strādā kādā ārvalsts izlūkdienestā vai drošības dienestā, bijuši ārvalsts bruņoto spēku kadru sastāvā vai ieskaitīti rezervē, vai atvaļinājušies, tāpat šīs personas laulātajam, kas ieradies Igaunijā sakarā ar militārpersonāla nosūtīšanu. Bet Igaunijas pilsonību piešķir personai, kas atvaļinājusies no ārvalsts bruņotajiem spēkiem, ja šī persona vismaz piecus gadus ir precējusies ar Igaunijas pilsoni (kam pilsonība kopš dzimšanas) un laulība nav šķirta. Lietuvā, kur tika pieņemts nulles pilsonības variants, vairākums iedzīvotāju līdz 1991. gada novembrim bija kļuvuši par pilsoņiem. Taču, lai tagad Lietuvā naturalizētos, valstī pastāvīgi jānodzīvo 10 gadi. Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas, kur pilsonības piešķiršana ir valdības uzdevums, Lietuvā pilsonību piešķir prezidents. Tāpat kā kaimiņvalstīs pretendentam jāapliecina valsts valodas, konstitūcijas un vēstures zināšanas, jādod zvērests. Pilsonības piešķiršanas ierobežojumi arī ir visai līdzīgi. Taču Lietuvā pilsonība papildus tiek liegta arī hroniskiem alkoholiķiem, narkomāniem, bīstamu infekciju slimniekiem. Pilsonību izdāļāt neļauj Eiropas valstīs pilsonības kārotājiem prasītais uzturēšanās ilgums ir vismaz pieci gadi, bet daudzās valstīs šis laiks ir ilgāks. Piemēram, Austrijā tas ir 6 gadi, Vācijā – 8 gadi, Dānijā, Norvēģijā, Islandē – 7 gadi, Portugālē, Spānijā – 10 gadi, Šveicē – pat 12 gadi. Kandidējot uz pilsonību Austrijā, jākārto valodas prasmes eksāmens, personai jāpierāda, ka tai ir legāli ienākumi, jāapliecina pozitīva attieksme pret valsti. Ierobežojums pilsonības saņemšanai ir personai piemērots cietumsods, kas ilgāks par trim mēnešiem. Vēl viens interesants ierobežojums: auto vadīšana dzērumā. Jaunie pilsoņi Austrijā zvērestu nedod. Pilsonību nepiešķir, ja pretendents neatsakās no kādas citas valsts pilsonības. Pilsonības ierobežojumi ir visai sarežģīti un, šķiet, pamatā vērsti uz to, lai novērstu mētāšanos ar pilsonību. Piemēram, nevar naturalizēt Austrijas pilsoņa laulāto, kas ir ārvalstnieks, ja tas pats laulātais pāris ir apprecējies otrreiz un ja otrs laulātais ir ieguvis Austrijas pilsonību iepriekšējā laulībā ar Austrijas pilsoni, no kura vēlāk šķīries. Tāpat pilsonība nepienākas ārvalstniekam, kurš zaudējis Austrijas pilsonību, iegūstot citas valsts pilsonību apprecoties, un kurš piesakās uz Austrijas pilsonību vēlāk nekā piecus gadus pēc laulības izjukšanas (šķiršanās vai laulātā nāve). Lielbritānijā, lai pretendētu uz pilsonību, pastāvīgi jānodzīvo vismaz 5 gadi un jāprot angļu, velsiešu vai skotu valoda. Persona, kas ir precējusies ar britu pilsoni, var naturalizēties, ja laulībā nodzīvoti 3 gadi, un šajā gadījumā valodas zināšanas nav obligātas. Tāpat likums pieļauj dubultpilsonību. Taču Lielbritānijā, kur pilsonību piešķir iekšlietu ministrs, viņš var brīvi atteikties izdot naturalizācijas apliecību, pat ja kandidāts visus naturalizācijas nosacījumus ir izpildījis. Nīderlandē pilsonību piešķir karaliene. Pretendentam minimālais uzturēšanās ilgums valstī arī ir 5 gadi; tāpat tiek pārbaudītas viņa valodas zināšanas, vai viņš integrējies sabiedrībā un ar savu rīcību nekaitēs iekšējai un ārējai valsts drošībai. Nākamajam pilsonim jāapliecina, ka viņš pieņēmis valstī pastāvošo dzīves stilu, pieradis pie procesiem valstī un spēj iekļauties valsts tiesiskajā sistēmā. Jaunajam pilsonim zvērests nav jādod. Pilsonības piešķiršana var ilgt no pusgada līdz gadam. Nīderlandē dubultpilsonība nepastāv. Tāpat tur nav noteiktas personu kategorijas, kas būtu pilnīgi izslēgtas no naturalizācijas. Vienīgais acīm redzamais ierobežojums: cilvēkam, kurš rada draudus valsts iekārtai vai drošībai, pilsonība vienmēr tiek atteikta. Tiem, kas grib kļūt par Vācijas pilsoņiem, jāapliecina, ka viņiem ir ne vien legāls iztikas avots, bet arī tas, ka viņi nesaņem sociālo vai bezdarbnieka pabalstu. Pilsonības kandidātam jāatzīst Vācijas konstitūcija, viņš nedrīkst būt veicis antikonstitucionālas darbības. Netiek pieļauta ekstrēmistiski noskaņotu ārzemnieku naturalizācija. Ja pretendents atbalsta (vai atbalstījis) centienus, kas vērsti pret brīvu, demokrātisku valsts iekārtu vai drošību, vai centies traucēt valsts vai federālās zemes konstitucionālo institūciju vai to darbinieku darbību, viņam naturalizācija tiek atteikta. Tāpat pilsonību atsaka tiem, kas nespēj apliecināt pietiekamas vācu valodas zināšanas. Vācijā jaunajiem pilsoņiem ir jādod zvērests. Naturalizācija tur var ilgt no 6 līdz pat 36 mēnešiem. Ziemeļvalstu klubā Ziemeļvalstīs pilsonības iegūšanas noteikumi ir visumā līdzīgi. Piecu gadu minimālais uzturēšanās laiks valstī ir tikai Zviedrijā un Somijā, citur – 7 gadi. (Dānijā un Zviedrijā citu ziemeļvalstu pilsoņiem prasītais pastāvīgās uzturēšanās laiks ir 2 gadi.) Dānijā pilsonību piešķir folketings (parlaments) ar īpašu likumprojektu, kur ieraksta pretendentu vārdus. Šādus likumus par naturalizāciju pieņem trīsreiz gadā, un katrā tiek iekļauti simti personu. Taču vispirms pretendentam jāvēršas policijā. Intervija ar pretendentu ir arī valodas pārbaude. Pretendentam bez grūtībām jāspēj sarunāties valsts valodā, nedrīkst būt parādi valstij. Pilsonības piešķiršanas ilgums: 18 līdz 21 mēnesis. Dānijas pilsonību nevar iegūt apprecoties. Uz to nevar pretendēt cilvēki, kam piespriesta izraidīšana vai kas notiesāti ar divu vai vairāku gadu apcietinājumu. Tiesa, var iesniegt lūgumu par lietas izskatīšanu pēc šā termiņa beigām. Pilsonību zaudē ārvalstīs dzimis Dānijas pilsonis, kas līdz 22 gadu vecumam nav nekad uzturējies Dānijā. Līdzīga norma ir spēkā Zviedrijā un Somijā. Norvēģijas pilsonību piešķir karalis. Valodas prasme netiek pārbaudīta. Kandidātam nedrīkst būt parādi, kas saistīti ar uzturēšanos valstī. Likums principā nepieļauj dubultpilsonību, taču ir izņēmumi. Ja viens no bērna vecākiem ir norvēģis, otrs – citas valsts pilsonis, tad bērns var iegūt dubultpilsonību. Zviedrijas pilsonību piešķir Migrācijas pārvalde. Valodas prasme netiek pārbaudīta. Jābūt samaksātiem nodokļiem, citiem maksājumiem, piemēram, alimentiem. Arī parādi privātajām sabiedrībām var būt par ieganstu pilsonības nepiešķiršanai. Pretendēt uz Zviedrijas pilsonību var pēc 3 laulības gadiem ar šīs valsts pilsoni. Dubultpilsonība nepastāv. Viens no kritērijiem pilsonības piešķiršanā ir kandidāta laba uzvedība. Somijas pilsonību piešķir prezidents. Pretendentam jāapliecina somu vai zviedru valodas prasme, lai spētu orientēties ikdienas situācijās, jāpierāda, ka ir legāli iztikas līdzekļi. Pieteikuma anketa jāiesniedz vietējā policijas nodaļā, pievienojot izziņu par īpašumiem un pēdējo trīs gadu ienākumiem, par samaksātiem nodokļiem; valodas prasmes sertifikāts. Islandē pilsonības pretendentam jāiesniedz arī divu uzticamu personu galvojums par viņa darbaspējām un reputāciju. Pilsonības kandidātam jābūt ar labu reputāciju tajā rajonā, kur apmeties uz dzīvi. Tiek prasīts, lai viņš būtu spējīgs sev nodrošināt iztikas līdzekļus; pēdējo divu gadu laikā viņš nedrīkst būt saņēmis pabalstus no pašvaldības. Pilsonības likumā nav minēti gadījumi, kad persona nedrīkstētu iegūt pilsonību, bet pretendents, kurš notiesāts par ļoti smagu pārkāpumu, pilsonību, visticamāk, nekad neiegūs. Pilsonība kā valsts labvēlība Šveice pasaulē pazīstama ar to, ka tur ir viens no stingrākajiem pilsonības likumiem pasaulē. Un bieži vien kamielim ir vieglāk izlīst caur adatas aci, nekā valstī dzimušam, lojālam iedzīvotājam tikt pie Šveices pilsonības. Pilsonības likumā ietverta nostāja: Šveices pilsonība ir dāvana, nevis tiesības. (Ar detalizētāku aprakstu var iepazīties "LA" 5.10.2004. numurā.) Šveicē pastāv trīspakāpju pilsonība: konfederācijas, kantona, pašvaldības. Dažādām pašvaldībām un kantoniem naturalizācijas kritēriji ir atšķirīgi un pilsonības kandidātam pieprasītais uzturēšanās ilgums var svārstīties no 2 līdz 12 gadiem. Pretendentam jābūt integrētam sabiedrībā, jāpieņem valstī ierastais dzīves stils, jāapņemas nekaitēt iekšējai un ārējai valsts drošībai. No pilsonības pretendenta puses visi nosacījumi var tikt izpildīti, taču vietējā komūna tik un tā var lemt par pilsonības nepiešķiršanu. Francijā pilsonības kandidātam tiek prasīta vismaz 5 gadu pastāvīga uzturēšanās valstī (ja laulība ar Francijas pilsoni, tad 1 gads). Jāprot franču valoda, jābūt legālam iztikas avotam. Prasībās iekļauts arī tāds kritērijs kā "laba uzvedība". Francijā naturalizācija tiek uzskatīta par valsts labvēlību. Pilsonības piešķiršanas procedūra var ilgt līdz 24 mēnešiem. Ja persona sodīta par noziegumu, kas vērsts pret citu cilvēku, tad iegūt Francijas pilsonību ir praktiski neiespējami. Intervijā ar pretendentu tiek novērtētas viņa franču valodas zināšanas, attieksme pret sabiedrību. No pilsonības ierobežojumiem interesanta ir norma, ka nedrīkst naturalizēt personu, kas nepierāda, ka ir asimilējusies franču sabiedrībā. Jo īpaši tas attiecas uz franču valodas zināšanu līmeni, kā arī jāorientējas tiesībās un pienākumos, ko uzliek Francijas pilsonība. Francijas pilsonību var nepiešķirt pat Francijas pilsoņa laulātajam, ja tas izrādījis necieņu pret asimilēšanos vai nav asimilējies citādi, kā vien lingvistiski. Tātad ar valodas zināšanām vien ir par maz. Francijā pilsonību piešķir Darba un solidaritātes ministrija. Pat ja visi naturalizācijas nosacījumi ir ievēroti, ministram naturalizācijas jautājumos ir liela rīcības brīvība un viņš, ja atzīst par vajadzīgu, var noraidīt pretendenta iesniegumu. Arī tādās saules zemēs kā Portugāle un Spānija tikt pie pilsonības nemaz nav tik viegli. Valstī jābūt pastāvīgi nodzīvotiem 10 gadiem (Portugālē personām no portugāļu valodā runājošām zemēm – 6 gadi). Portugālē pilsonību piešķir iekšlietu ministrs. Kandidātam jādemonstrē labas portugāļu valodas zināšanas, jāapliecina, ka viņam ir legāli iztikas līdzekļi. Pilsonības pretendentam tiek izvirzīta arī prasība izrādīt spēju būt par pilsoni, izjust saikni ar sabiedrību. Spānijā pilsonību piešķir tieslietu ministrs. Tur pretendentam izvirza tādas prasības kā labs raksturojums, jāiesniedz divu pilsoņu apliecinājums par viņa integrāciju sabiedrībā un labs raksturojums. Izmantoti Sabiedrības integrācijas sekretariāta un Naturalizācijas pārvaldes materiāli Sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu. Fonds nav atbildīgs par rakstu saturu, viedokļiem un priekšlikumiem.