Līdz šim valdīja uzskats, ka pirmais karavīrs, kurš upurējis savu dzīvību par Igaunijas Republiku, bija igauņu ģimnāzists, taču fakti liecina gluži ko citu. Valstu rašanās, okupēšana un valstiskuma atjaunošana, vismaz 20. gadsimtā, ir krass un sabiedriski sāpīgs notikums.
Par Igaunijas brīvību pirmais krita... latvietis (15)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tas parasti līdzi nes simtiem, tūkstošiem vai vēl vairāk cilvēku upuru. Salīdzinoši atšķirīgs izrādījās 1991. gada 20. augusts, jo Igaunijai savu valstiskumu izdevās atjaunot bez cilvēku upuriem, pat bez neviena šāviena. Bet šāds notikumu pavērsiens vēsturē ir ļoti reti sastopams. Par savas valsts atjaunošanu asins cenu samaksāja mūsu dienvidu kaimiņi — latvieši un lietuvieši, nemaz nerunājot par karadarbību Moldovā, Aizkaukāzā un Vidusāzijā.
Taču arī Igaunijas Republikas pasludināšana 1918. gada 24. februārī Tallinā prasīja tikai vienu upuri, kaut gan 1918. gada 24. februāra notikumi nenorisinājās vakuumā — jau gadiem ilga Pirmais pasaules karš, 1917. gads atnesa divas revolūcijas, bet 24. februārī vēl arvien turpinājās astoņus mēnešus ilgusī vācu okupācija. Tomēr daudz upuru prasīja Igaunijas Brīvības karš, kurā par Igaunijas valsti krita vairāk nekā 4000 cīnītāju.
Kurš pirmais upurēja savu dzīvību par Igaunijas valsti? Atbilde jau gadu desmitiem bija zināma, un tā tika atkārtota no grāmatas uz grāmatu. Taču jaunākie pētījumi rāda, ka arī šajā ziņā daudz kas izrādījies kļūdains. Igaunijas valsts vispirms tika pasludināta Pērnavā 1918. gada 23. februārī situācijā, kad iebruka ķeizariskās Vācijas karaspēks un Sarkanā armija atkāpās no Igaunijas. Tad gan asinis netika izlietas. Tajā pašā dienā Tallinā sāka darboties Igaunijas Glābšanas komiteja, kā arī atsevišķas pašaizsardzības vienības, un tās dienas vakarā tika pārņemta vara. Vienīgi ostas apkaimi sarkangvardi paturēja savā kontrolē. Igaunijas Republikas varas institūcijas — Igaunijas pagaidu valdība — darbu sāka Tallinā 24. februārī. Tika nodrukāts un izplatīts Igaunijas Neatkarības manifests, un valdība izdeva pavēles. Notikumi Tallinā atnesa pirmo upuri.
Jau 1917. gada pavasarī Tallinas Pētera reālskolas vingrošanas skolotājs Antons Eunapū (Anton Õunapuu) izveidoja tā saukto Studējošās jaunatnes rotu (SJR), kurā bija vecāko klašu skolnieki gan no reālskolas, gan citām galvaspilsētas skolām. Starp citu, arī Rīgā darbojās Rīgas Pētera reālskola. 23. februāra vakarā SJR kopā ar pašaizsardzības vienībām sāka patrulēt galvaspilsētā.
24. februāra vakarā viena SJR grupa tika nosūtīta uz vecpilsētu, jo lieliniekiem nelojālie matroži paziņoja par sarkano plāniem — iebrukt ostai tuvējā galvaspilsētas elektrostacijā un pēc tam no jauna virzīties uz pilsētas centru. Tajā pašā pievakarē arī notika pirmās sadursmes ar sarkangvardiem, tā sauktā Elektrostacijas kauja.
Ap pulksten četriem pēcpusdienā sākās apšaude starp sabiedroto pašaizsardzības vienībām un matrožiem Tallinas Rātslaukuma tuvumā. Sarkangvardi zaudēja dažus vīrus, vēl daži guva ievainojumus, viņus sarkangvardi aizveda sev līdzi. Atkāpjoties matroži nokļuva vecpilsētas nomalē pie Resnās Margaritas* un no turienes turpināja atkāpties elektrostacijas virzienā. Arī uzbrucēju skaits bija samazinājies līdz astoņiem, jo acīmredzot pārējie patrulēja citur, bet daži vīri pēc iepriekšējās apšaudes bija atdalījušies no rotas. Pašaizsardzības vienības dalībnieki arī virzījās elektrostacijas virzienā, nokļūstot vēl stiprākā apšaudē. Šīs apšaudes sākumā pašaizsardzības vienības dalībnieks Johans Muižnieks (Johann Muischneek) guva ļoti smagu ievainojumu krūtīs. Vieglākus ievainojumus elektrostacijas apšaudē guva vēl divi pašaizsargi. Pašaizsardzības vienība atkāpās aiz Resnās Margaritas torņa, paņemot līdzi arī smagi ievainoto Johanu Muižnieku.
Apšaude Rannamē un elektrostacijas rajonā ar mainīgu intensitāti turpinājās līdz 25. februāra rītam, sarkanie matroži nespēja izlauzties cauri pašaizsardzības vienībai. Šajā kaujā pie Tallinas vecā lielgabaltorņa jeb Resnās Margaritas (tagad tūristu iecienīta apskates objekta) nāvīgu ievainojumu guvušais Johans Muižnieks arī ir pasludinātās Igaunijas Republikas pirmais kara upuris. Tas Igaunijas vēsturē ir vispārzināms fakts. Tallinā pie Resnās Margaritas torņa sienas 1936. gada pavasarī tika atklāta Muižniekam veltīta piemiņas plāksne. Šīs piemiņas plāksnes liktenis tagad nav zināms. 1991. gada septembrī Tallinas reālskolas 110. gadadienas pasākumu laikā Muižniekam tika atklāta jauna piemiņas plāksne, šoreiz ēkas iekšpusē — Igaunijas Jūrniecības muzeja telpās.
Uz piemiņas plāksnes ir rakstīts: “1918. gada 24. februārī pie Resnās Margaritas pirmajā kaujā par Igaunijas Republiku krita Tallinas Pētera reālskolas skolnieks pašaizsargs JOHANS MUIŽNIEKS.”
Muižnieks patiešām bija pašaizsargs, bet viņš Tallinas Pētera reālskolā nav mācījies. Arī pēc sava vecuma 1917. gadā viņš vairs nevarēja būt reālskolas skolnieks. Tāpat jāprecizē, ka viņš nenomira 24. februārī, kā tas rakstīts vairākās grāmatās, bet gan nedaudz vēlāk. Muižnieks arī nebija igaunis.
Kā Muižnieks kļuva par “reālistu”?
1936. gada laikrakstos Johans Muižnieks tika dēvēts vienkārši par pašaizsargu. Vēlāk viņš kļūst par Tallinas Pētera reālskolas (tagad Tallinas reālskola) skolnieku un reālistu. Tā vienkārša pārpratuma dēļ viņš kļuva par vienu no tiem drosmīgajiem igauņu ģimnāzistiem, kas atbalstīja jauno Igauniju, kā arī par vienu no pirmajiem brīvprātīgajiem, kas Igaunijas Brīvības kara sākumā nonāca frontē.
Droši vien Johanu Muižnieku pirmo reizi nodēvēja par skolēnu 1938. gadā publicētajā rakstā, kurā bija aplūkota Tallinas skolnieku loma Igaunijas neatkarības cīņās. Aptuveni trīsdesmit gadu vēlāk nenoteiktais skolēns kļuva par konkrētāko reālistu. Šķiet, ka Muižnieku pirmoreiz nodēvēja par reālistu reālskolas vēsturi apcerošajā rakstu krājumā Vīri no Brīvības bulvāra, kas iznāca 1972. gadā Zviedrijā.
Šajā grāmatā trīs atmiņu rakstu autori apstiprina, ka Muižnieks bijis reālskolas skolēns. Atmiņu rakstos teikts, ka “saules staru reflekss no ostas fabrikas loga kritis uz Muižnieku, tāpēc viņš krieviem bija skaidri saredzams mērķis” (128. lpp.). Tas neatbilst patiesībai, jo sadursme notika februāra vakara tumsā.
Un tā šī kļūda no Igaunijas trimdas avotiem 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās ieviesās Igaunijas vēstures literatūrā. Par reālistu Muižnieku nodēvē arī kara vēsturnieks Hanness Valteri (Hannes Walteri) hrestomātiskajā rakstā 24. februāris 1918 (Looming, 2, nr., 1989, 231. lpp.). Kļūda tiek atkārtota jaunos rakstos un svētku runās — kādā radio raidījumā viņš tiek nosaukts par reālskolas filistru, līdz galu galā šī kļūda 1991. gadā tiek iecirsta Igaunijas Jūrniecības muzeja sienā. Vēl 2005. gadā izdotajā par Igaunijas brīvību kritušajiem veltītajā grāmatā Muižnieks tiek dēvēts par reālistu.
Kas ir zināms par Johana Muižnieka agrāko dzīvi?
Latvietis Johans Muižnieks dzimis 1883. gada 21. oktobrī Latvijā, tā laika Vidzemē, Raunas (Ronneburgi) draudzes kalpu ģimenē. Par viņa turpmāko likteni ir maz zināms, jo ģimene no šīs vietas pārcēlās, pārtraucot darba līgumu. Viņš nav cīnījies Latvijas strēlnieku bataljonos, kas liek domāt, ka Muižnieks izvēlējies parastu karavīra karjeru, beidzot kādu kara skolu Krievijā un dienot Krievijas armijā līdz Pirmajam pasaules karam. 1917. gadā viņš bija uzdienējis līdz Krievijas armijas kapteiņa pakāpei. Tā kā 1917. gadā vācieši bija ieņēmuši Ziemeļlatvijas teritoriju, viņš nespēja vairs atgriezties mājās. Tallinas pilsētas arhīvā 1917. gada 13. decembrī parādās ziņa, ka Tallinā nonācis 35 gadus vecais štāba kapteinis Ivans Ivana dēls Musnek.
20. gadsimta trīsdesmito gadu vidū tas tiek apstiprināts arī laikrakstos: Muižnieks dienējis Krievijas karaspēkā un vāciešu okupētajā Rīgā nav varējis atgriezties. Tā viņš nonāca Tallinā un iestājās pilsētas pašaizsardzības spēkos. Elektrostacijas kaujā Muižnieks bija reālskolas skolēnu grupas “vadītājs un rīkotājs”. Diemžēl pilsētas arhīvā nav saglabājusies viņa uzturēšanās adrese.
No dažiem ziņu avotiem izriet, ka Tallinā dzīvojis viņa onkulis un ka viņam te bijuši arī citi radinieki, jo Igaunijas galvaspilsētā dzīvojuši vairāki Muižnieki; no 1917. līdz 1929. gadam atrastas ziņas par 17 Muižniekiem. Četri no viņiem beiguši Tallinas reālskolu, taču viņiem bijuši citi vārdi. Tallinā atrasts viens Johan Muischneek, kas dzimis 1865. gadā, bet viņš 1928. gadā izbraucis no Tallinas.
Acīmredzot kritušais Muižnieks kļuva par reālistu, pateicoties šiem daudzajiem uzvārda brāļiem, kas patiešām mācījās Tallinas reālskolā, un no Igaunijas kara laikā Zviedrijā nonākušie bēgļi atcerējās šo uzvārdu 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Un, kā jau tas parasti vēstures zinātnē notiek, viens raksta, un citi vienkārši atkārto.
Kad mira Johans Muižnieks?
Ļoti būtiski ir atrastie Tallinas Olevistes baznīcas draudzes dati: tur mirušo sarakstā ir arī Jahn Muischneek, kas miris neprecējies Tallinā 1918. gada 25. februārī pulksten 9.30 no rīta un izvadīts 3. marta pēcpusdienā no Nigulistes baznīcas. Kā nāves cēlonis minēts ievainojums no rikošeta lodes pie Ranna vārtiem kaujā pret matrožiem un sarkangvardiem (Tallina, Pilsētas arhīvs, fonds 236, n. 1, s. 32e, 1.6).
Dažādos avotos vērojot vārda rakstības izmaiņu — Johann, Ivan, Jahn —, var spriest, ka runa ir par vienu un to pašu latviešu karavīru. Pirmā par Igaunijas valsti dzīvību atdevušā Johana Muižnieka kaps brīnumainā veidā ir saglabājies līdz mūsdienām, un tas ir labā kārtībā. Viņa kaps atrodas Tallinā, Rahumē kapsētā, tūlīt aiz galvenajiem vārtiem pa labi, latviešu kvartālā, precīzāk: C kvartāls, 6. rinda, 3. laukums. Līdz ar to ir skaidrs, ka par Igaunijas Republiku savu dzīvību upurējušais pirmais karavīrs bija 35 gadus vecs latviešu virsnieks, nevis igauņu ģimnāzists, kā līdz šim Igaunijā uzskatīja.
Ja kādam ir papildu ziņas par Johana Muižnieka dzīvi, lūdzu sūtīt:
Küllo Arjakas Riigikogu Lossi plats I A, 15165 Tallinn, Estonia kyllo.arjakas@riigikogu.ee
No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš