Vēl šodien nav līdz galam izgaismotas tumšās aizkulišu spēles, kurās tika plānots un gatavots Otrais pasaules karš, kura "dvēseļu putenis" 1941. gada jūnijā līdz ar hitleriskās Vācijas uzbrukumu Padomju Savienībai sagriezās arī Latvijā.
PSRS – «siltumnīca» Otrajam pasaules karam (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Daudzas vēsturisko notikumu detaļas palikušas slepenos arhīvos, taču droši zināms, ka Vācija pēc Pirmā pasaules kara nebūtu spējusi radīt moderniem ieročiem apgādātu armiju jaunai agresijai, ja ne "brālīgais" PSRS atbalsts vēl kopš Ļeņina laikiem.
No Pirmā pasaules kara Vācija iznāca kā galvenā zaudētāja. Tai bija jāmaksā uzvarētājām rietumvalstīm ķeizara režīma parādi, jāpacieš ekonomiska un politiska rakstura pazemojumi. Arī revolūcijas un Pilsoņu kara izpostītā Krievija pēc Ļeņina komunistu nākšanas pie varas atradās savrupi no pārējās pasaules. Pilnīgi loģiski tas radīja priekšnoteikumus uzvarēto un nabadzīgo savienībai. Pirmais šīs savienības auglis bija Rapallo līgums, ko abi Eiropas "pabērni" noslēdza 1922. gada Lieldienu pirmajā dienā nelielajā itāliešu Rivjeras kūrortpilsētiņā Rapallo. Vācija un Padomju Krievija vienojās atjaunot diplomātiskās attiecības un uzskatīt viena otru par līdztiesīgiem partneriem ar vislielākās labvēlības statusu tirdzniecībā. Nekādas slepenas vienošanās militārā jomā līgums gan neparedzēja, bet tas radīja visas iespējas apiet Berlīnei pazemojošo Versaļas miera līgumu, kurā Rietumi Vācijai pēc kara bija atņēmuši tiesības uzturēt pilnvērtīgu armiju, ražot tankus, prettanku lielgabalus, smago un pašgājēja artilēriju, ķīmiskos ieročus. Vācijai to visu bija aizliegts ne tikai ražot, bet arī importēt.
Pret "kopējo ienaidnieku"
Pie pirmo kontaktu izveidošanas starp padomēm un ģenerālpulkvedi fon Sektu no vācu sauszemes karaspēka pavēlniecības ķērās Ļeņina gvardes intelektuālis Kārlis Radeks – boļševiks līdz kaulu smadzenēm, viens no Vācijas komunistu partijas izveidotājiem. Pirmā pasaules kara uzvarētājas rietumvalstis viņš uzskatīja par Padomju Krievijas un Vācijas "kopējo ienaidnieku". Lai cīnītos pret to, padomēm derēja iegūt vācu virsnieku pieredzi un ar vācu palīdzību izveidot modernu kara rūpniecību. Savukārt vācu armijai jeb reihsvēram bija nepieciešams bruņojums, kura ražošana Vācijai bija aizliegta, poligoni aizliegto ieroču izmēģināšanai un apgūšanai. Tas viss arī kļuva par pamatu daudzajiem slepenajiem līgumiem starp reihsvēru un sarkano ģenerālštābu.
Centrālā iestāde Vācijā, kas pārzināja militārās sadarbības jautājumus ar PSRS, bija "Īpašā grupa R" (R – "Russland"). Izpildorgāna lomā darbojās par tīri ekonomiska rakstura organizāciju maskētā "Gesellschaft zur Forderung gewerblicher Unternehmungen" (GEFU), tas ir, "Sabiedrība rūpnieciskās uzņēmējdarbības veicināšanai". No reihsvēra slepenā fonda finansētajai GEFU bija biroji Berlīnē un Maskavā. Tā slēdza līgumus ar padomju varas iestādēm, tai bija meitas uzņēmumi visdažādākajos Krievijas reģionos, tā veidoja vācu–krievu ražošanas apvienības tanku, lidmašīnu, ķīmisko kaujas vielu, aviācijas bumbu, zemūdeņu – vienu vārdu sakot, visa tā ražošanai, ko pati Vācija nedrīkstēja saskaņā ar Versaļas miera līguma noteikumiem.
Amerikāņu vēsturnieks Džefrijs Beilijs grāmatā "Sazvērnieki Krievijā" par šīm aizkulišu spēlēm raksta: "1924. gadā Maskavas nomalē Fiļos firma "Junkerss" gadā uzbūvēja vairākus simtus lidmašīnu. Drīzumā Ļeņingradas, Tulas un Zlatoustas ieroču fabriku modernizētie cehi sāka izlaist pa 300 000 lielgabalu granātu gadā. Indīgās kaujas gāzes ražoja firma "Bersol". Zemūdenes un karakuģi tika projektēti un nolaisti ūdenī Ļeņingradas un Nikolajevas kuģubūvētavās. 1926. gadā PSRS par Vācijai pārdotiem ieročiem saņēma 150 miljonus reihsmarku, gandrīz trešdaļu no reihsvēra gada budžeta."
Visas šīs darbības centralizēto vadību Padomju Savienībā kūrēja noslēpumaina iestāde "C-MO" ("Centrs-Maskava"), ko sākotnēji vadīja pulkvedis fon Lits-Tomsens. "C-MO" bija visur, kur vajadzēja pārstāvēt reihsvēra intereses, un vienlaikus palika "aiz kadra".
Ieroču ražošana bija tikai viena no sadarbības jomām. Tā kā saražotā pārvešana lielākos daudzumos uz Vāciju pastiprinātās kontroles apstākļos draudētu ar atmaskošanu, aktualizējās jautājums par mācību centru un poligonu izveidošanu PSRS teritorijā, kur jaunos ieročus pārbaudīt un apgūt. Padomju Savienība kļuva par Vācijas armijas poligonu.
Starp 1922. un 1930. gadu izveidojās: vācu aviācijas centrs Ļipeckā; militārā ķīmiskā skola Saratovā; tankistu skola ar poligonu Kazaņā. PSRS aviācijas bāzēs, tankodromos un poligonos tika apmācīti vairāk nekā 20 tūkstoši nākamo vērmahta virsnieku. Savukārt talantīgākie sarkanarmijas štābu virsnieki, Pilsoņu kara veterāni un visām iespējamām goda zīmēm apbalvotie politkomisāri Vācijas kara akadēmijās sēdēja vienos solos kopā ar nākamajiem vācu ģenerālštābistiem.
Šajā slepenajā sadarbībā gadījās arī nejaušas kļūmes. Kāda no tām gandrīz visu "sabojāja". Vienā no 1925. gada aprīļa naktīm Štetīnas (mūsdienās Ščecina Polijā) brīvostā kāds tikko kā muitas pārvaldē darboties uzsācis inspektors apgaitā muitas noliktavā ieraudzīja vairākas aizdomīgas personas, kas mēģināja aizstiept no noliktavas pamatīga izmēra koka kasti. Pamanījuši inspektoru, svešie aizbēga, bet inspektors pasludināja trauksmi. Apskatot kasti, ierēdnis konstatēja, ka uz tās rakstīts "Mašīnu detaļas", kaut kāds teksts krievu valodā un norādīts kravas nosūtītājs "GEFU, Ļipecka, PSRS", kā arī saņēmējs "GEFU, Berlīne, Vācija". Kad inspektors jau grasījās noslēpumaino kasti atvērt, viņa pieredzējušākais kolēģis to paaicināja malā un atklāja, ka kastē atrodas cinka zārks ar Krievijā bojāgājuša vācu kara lidotāja, virsnieka mirstīgajām atliekām. "Jauniņais" muitnieks saprata situācijas kutelīgumu un "pievēra acis". Ja jaunais muitas inspektors izrādītos no "kreisajiem", nakts epizode varēja kļūt par prologu grandiozam politiskam skandālam.
Nacistu tankistu un lidotāju "kalve"
No Maskavas 400 km attālās Ļipeckas lidlauks, sākot ar 1924. gadu, izveidojās par modernu aviācijas bāzi, kur oficiāli izvietojās padomju aviācijas pulka 4. eskadriļa. Bet viss šīs eskadriļas personāls runāja vāciski. Krievi šeit bija tikai bāzi apsargājošie miliči, sakaru virsnieks un vēl daži izlūkdienesta virsnieki, kuri pastāvīgi slaistījās pie angāriem. Ļipeckas aviobāze katru gadu reihsvēram izmaksāja divus miljonus marku.
Pirmie simts iznīcinātāji, uz kuriem trenējās vācu lidotāji, bija Holandē iepirktie "Fokker" lidaparāti. Ļipeckā vienlaikus apmācības kursu varēja iziet divsimt līdz trīssimt lidotāju. Te izmēģināja arī pirmos vācu iznīcinātājus – bumbvedējus. Kopumā Ļipeckā vācieši izmēģināja divdesmit dažādu tipu lidmašīnas. Šeit pirmo reizi notika vingrināšanās radiosakaru nodibināšanā starp lidmašīnām un ar radiostaciju uz zemes. Šeit vācieši apguva bumbu triecienu pļaujošā lidojumā, kas lika pamatus vēlāk tik efektīvajai pikējošo bumbvedēju "Ju-87" jeb "štukasu" taktikai. Ja nebūtu Ļipeckas, Hitleram laikmeta prasībām atbilstošu gaisa spēku izveidošanai vajadzētu desmit gadu vairāk. Ļipecka bija avantūra, kuru šodien pat grūti iedomāties. Kamēr rietumvalstu kontrolieru modrā acs un vācu pacifistiski noskaņotie kreisie Vācijā visur uzcītīgi meklēja mazākās Versaļas miera līgumu noteikumu pārkāpšanas pazīmes, vācu marksistu apjūsmotajā "paraugzemē" vācu lidmašīnas meta mācību bumbas uz mērķu imitācijām, izmēģināja tēmēšanas ierīces, braši lidinājās debesīs virs padomju sādžām un reizēm pietuvojās pašai Maskavai. Vācu lidotāji piedalījās sarkanarmijas manevros un Voroņežas poligonā sadarbojās ar sarkano sauszemes karaspēku, realizējot atbalstu no gaisa.
Visi aviācijas bāzes iekārtošanai un uzturēšanai nepieciešamie materiāli nāca no Vācijas. Tie virzījās caur Štetīnas brīvostu un tālāk uz Ļeņingradu. Slepenām un bīstamām kravām, kā arī tām, kuras pēc gabarītiem un formas būtu neiespējami uzdot par civilajām, tomēr izvēlējās citus ceļus. Tādos gadījumos Baltijas jūras šķērsošanai izmantoja nelielus burukuģus ar militāristu komandām.
Visi virsnieki, kuri devās uz PSRS, atvaļinājās no dienesta un tika izsvītroti no oficiālajiem sarakstiem. Lai gan viņiem tika apsolīta iespēja atgriezties reihsvērā, nekādi likuma panti viņu tiesības nenoteica. Citādi visa konspirācija būtu vējā...
Kas Ļipecka bija vācu lidotājiem, tas tankistiem Kazaņa. Tur, Volgas krastos, lika pamatus topošajām ģenerāļu Guderiāna, Hepnera, Gota un Kleista tanku divīzijām.
Ilgus gadus PSRS lielā slepenībā glabāja faktu par 1926. gada 2. oktobra slepeno vienošanos ar Vāciju par kopējās tankistu skolas izveidošanu. Versaļas miera līgums liedza Vācijai veidot tanku karaspēku, ražot tankus. Saprotot, ka atpalikšana šajā jomā draud ar liktenīgām sekām, Berlīne vērsa skatienu uz Maskavu, kura bija ne mazāk ieinteresēta iegūt un apgūt modernu kaujas tehniku.
Tankistu skolu izvietoja pie Kazaņas, Kargopoles kara pilsētiņā, kas bija būvēta 1910. gadā 5. Kargopoles dragūnu pulka izvietošanai. Jaunās mācību iestādes rīcībā nodeva plašus poligonus. Vācija uzņēmās remontu, telpu pārkārtošanu un aprīkojuma piegādāšanu, kā arī izdevumu segšanu, kuri radīsies mācību procesā un vācu personālsastāva uzturēšanā. Padomju puse nozīmēja darbnīcu tehnisko personālu, strādniekus, apsardzi, kā arī finansēja savu kursantu uzturēšanu, apmaksāja degvielas un munīcijas iegādi, tehnikas remontu. Skolas iekārtošanai vajadzēja gandrīz divus gadus. Oficiāli Kargopoles kara pilsētiņā notika "Osoaviahima tehniskie kursi", bet padomju atskaites dokumentos figurēja arī "objekts Kama", "Kazaņa", "KA" vai "TEKO kursi". Vācu dokumentos figurē "draugi", "WIKO kursi" u. c.). 1929. gada pavasarī vācieši, maskējot par traktoriem, nogādāja Kazaņā desmit tankus – trīs smagos, piecus vieglos un divus vidējos, ko slepeni izgatavoja koncernos "Rheinmetall", "Daimler-Benz" un "Krupp". Nodarbības varēja sākties.
Skolas priekšnieki bija vācu pulkveži, bet viņu palīgus nozīmēja padomju puse. Viss vācu personāls skaitījās "Osoaviahim" tehniķu un pasniedzēju amatos. Viņu kontakti ar padomju pilsoņiem bija ierobežoti līdz minimumam. Jāatzīmē, ka 1932. gada augustā inspicēt skolu ieradās reihsvēra automobiļu karaspēka štāba priekšnieks pulkvedis Heincs Guderiāns, nākamais Vācijas bruņutanku varenības veidotājs un tanku operāciju teorētiķis.
Līdz pat trīsdesmito gadu sākumam neviens ievērojams krievu vai vācu militārs darbinieks neuzskatīja par iespējamu Vācijas–PSRS karu, nerunājot jau par konkrētiem šāda kara plāniem. Pirmajā pasaules karā sagrautās vācu armijas atjaunotājs ģenerālpulkvedis fon Sekts vēlējās savienībā ar Krieviju novērst Versaļas miera līguma sekas un atjaunot reiha iepriekšējās rietumu un austrumu robežas, vispirms iznīcinot Poliju. 1922. gada 11. septembrī fon Sekts rakstīja: "Polijas eksistence savos pamatos ir pretrunā ar Vācijas izdzīvošanas interesēm. Tai jāpazūd un tā pazudīs sava iekšējā vājuma dēļ un Krievijas dēļ ar mūsu palīdzību. Polija Krievijai ir vēl vairāk nepanesama nekā mums un ar Poliju nevarēs samierināties nekāda Krievija. Kopā ar Poliju sagrūs viens no pamatīgākajiem Versaļas miera balstiem – Francijas dominējošais stāvoklis."
Bet kas savienība ar prūšu ģenerāļiem bija padomēm? Sarkanarmijas nostiprināšanai, tās gatavošanai "pēdējai izšķirošajai kaujai" bija labi visi līdzekļi. Turklāt boļševiku prātos Vācijas savienība ar citām rietumvalstīm nozīmēja katastrofu, jo asociējās ar jaunu intervenci.
Berlīnes un Maskavas politiskās nesaskaņas pēc Hitlera nākšanas pie varas 1933. gadā nozīmēja vācu militāro objektu PSRS teritorijā likvidēšanu. Pienākot tankistu skolas slēgšanas brīdim, apmācību bija izgājuši 30 vācu un 65 padomju virsnieki un liels skaits tankistu. Vairākums no viņiem vēlāk cīnījās Otrā pasaules kara frontēs. Piemēram, Viktors Linarts ģenerālleitnanta pakāpē komandēja 26. tanku divīziju, Johans Hārde arī uzdienēja līdz ģenerālleitnantam un komandēja 25. tanku divīziju. Visspožākā karjera izveidojās bijušajam skolas priekšniekam Jozefam Harpem – kara beigās viņš kļuva par armiju grupas pavēlnieku, ģenerālpulkvedi.
Noslēgumā jāteic, ka abu potenciālo agresoru militārā sadarbība bija visaptveroša. Bruņojuma un kaujas tehnikas ražošana tika izvērsta daudzos PSRS jau esošajos un no jauna speciāli radītos kara rūpniecības centros. "Vispasaules proletariāta vadonis" Staļins pielika ne mazums pūļu, lai savā teritorijā darinātu vācu kara vāli, kuras belzienus PSRS visā pilnībā izbaudīja uz savas ādas 1941. gada vasarā.