Vācijas vēsturē 8., 9. un 10. novembris ir īpašas dienas. 1918. gadā šajā laikā Vācijā sākās revolūcija un no troņa atteicās ķeizars Vilhelms II, 1923. gadā nacisti rīkoja savu Alus puču, 1938. gadā notika bēdīgi slavenā Kristāla nakts, bet 1989. gadā krita Berlīnes mūris. Pat Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) Valsts drošības ministrija (Ministerium fur Staatssicherheit) jeb Stasi, kas oficiāli dibināta 1950. gada 8. februārī pēc PSRS VDK parauga, tagad papildinājusi šo sarakstu 2006. gada 9. novembrī, jo tad mira cilvēks, kas Stasi ārējās izlūkošanas nodaļu padarīja par aukstā kara gadu labāko izlūkdienestu, — Markuss Volfs. Par viņa izcilajām spējām liecina kaut vai tas, ka viens no Rietumu prestižākajiem izdevumiem — The Times — Volfa nāvei veltīja ievadrakstu, kura pirmajā teikumā nodēvēja viņu par mūsdienu vēstures izcilāko izlūku.

Aviācijas inženieris ar Kominternes izglītību

VDR Valsts drošības ministrijas ģenerālpulkvedis Markuss Volfs piedzima 1923. gada 19. janvārī Heningenā, Vintembergas zemē. Nākamās izlūkošanas leģendas tēvs Fridrihs Volfs bija pazīstams psihiatrs un rakstnieks, kā arī ilggadējs Vācijas Komunistiskās partijas biedrs. 1934. gadā pēc Hitlera nākšanas pie varas Volfu ģimene caur Šveici pārcēlās uz PSRS — gan savu komunistisko uzskatu dēļ, gan tāpēc, ka šīs dzimtas senčos bija arī pa kādam ebrejam.

Padomju Savienībā Volfi dzīvoja līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Tikai mūža novakarē Volfs atzīsies, ka jaunībā nav vēlējies kļūt nedz par komunistu, nedz neredzamās frontes cīnītāju. Viņu saistīja aviācija, un pēc skolas beigšanas jaunietis iestājās Maskavas aviācijas institūtā, lai kļūtu par aviācijas inženieri. Taču, kad sākās karš starp Vāciju un PSRS, Volfu ar citiem vienaudžiem no vācu emigrantu vidus nosūtīja uz Kominternes skolu, kurā mācīja izlūkus darbam ienaidnieka aizmugurē.

Tomēr pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem iefiltrēt šajā skolā mācītos aģentus Reihā PSRS tika nolemts neriskēt ar atlikušajiem kursantiem, bet gan gatavot viņus nākotnes darbam jau sociālistiskajā Vācijā. Iespējams, šis lēmums izglāba Volfa dzīvību. Par aviācijas inženieri viņš tomēr nekļuva, jo liktenis PSRS un Vācijas Komunistiskās partijas izskatā pieņēma citu lēmumu.

"Iesildīšanās": izlūks—žurnālists 1945. gada maijā Volfs tika iekļauts vācu komunistu vadoņa Valtera Ulbrihta komandā, kuras sastāvā atgriezās Vācijā. Kā PSRS okupācijas zonas plašsaziņas līdzekļu — Berlīnes radio un laikraksta Berliner Zeitung — korespondents viņš vispirms atspoguļoja Nirnbergas prāvu pret nacistu vadoņiem, tad turpināja darbu kā žurnālists. 1949. gadā Volfs mainīja profesiju, 26 gadu vecumā kļūstot par Vācijas Demokrātiskās Republikas vēstniecības Maskavā sūtņa vietnieku. Tiesa, diplomāta statusā izlūks—žurnālists nepalika ilgi, jo jau pēc diviem gadiem tika atsaukts atpakaļ uz Berlīni.

Dzimtenē Volfu nozīmēja par Zinātniski ekonomisko pētījumu institūta līdzstrādnieku. Zem šīs maskas slēpās topošais Austrumvācijas ārējās izlūkošanas dienests. Oficiāli līdz pat 1953. gadam Stasi ar ārējo izlūkošanu nenodarbojās — VDR nebija starptautiski atzīta valsts un tai rietumos nebija vēstniecību, kuras izmantot kā aizsegu izlūkošanas darbībai. Tajā pašā laikā Vācijas unikālā situācija — divās daļās sašķelta viena tauta — padarīja VDR par komunistiskās pasaules priekšposteni izlūkdienestu cīņā ar rietumiem un ārējās izlūkošanas izveide bija tikai laika jautājums.

Par pirmo Volfa priekšnieku kļuva Antons Akermans, viņa bijušais šefs vēl kopš Berlīnes radio laikiem. Sākotnēji nekas neliecināja, ka Volfu gaida spoža karjera. Institūtā viņš ieņēma necilos informācijas nodaļas priekšnieka vietnieka un pēc tam pretizlūkošanas nodaļas priekšnieka vietnieka amatus. Taču, kad 1952. gada decembrī Stasi oficiāli sāka darbu pie ārējās izlūkošanas nodaļas veidošanas un "zinātnieki" pārkvalificējās par Stasi štata darbiniekiem, par aiziešanu pensijā veselības stāvokļa dēļ paziņoja Akermans, kam bija liela ietekme gan Vācijas kompartijā, gan ar to saistītajās PSRS struktūrās. Viņš arī nosauca tā cilvēka vārdu, kuru vēlētos redzēt Stasi ārējās izlūkošanas nodaļas priekšgalā, — tikai 29 gadus veco Markusu Volfu.

Šampūnu tirgotāja Fēliksa panākumi Volfa iecelšanai bija pamatots iemesls — pats būdams ļoti pievilcīgs vīrietis, viņš 1952. gadā izplānoja un īstenoja pirmo Romeo akciju: kāds inženierzinātņu students un Stasi aģents ar segvārdu Fēlikss, uzdodoties par ceļojošu šampūnu tirgotāju, Bonnā spēja iepazīties ar Rietumvācijas tā laika kanclera Konrāda Adenauera biroja sekretāri un pārliecināt viņu piegādāt Stasi augstākās slepenības pakāpes dokumentus. Klīda leģendas, ka Fēlikss ir bijis pats Volfs, taču šai versijai nav īsta pamatojuma.

Kad izšķīrās jautājums par nākamo ārējās izlūkošanas nodaļas vadītāju, operācija jau bija devusi pirmos rezultātus, tāpēc arī Akermana izvēle apstājās pie Volfa. Stasi un iemīlējušās sekretāres sadarbība ilga vairākus gadus. Diemžēl, kad Berlīnē kļuva zināms, ka aģente ir atklāta, viņa tika pamesta likteņa varā, taču tas tā arī palika kā viens no nedaudzajiem šādiem gadījumiem. Turpmāk Volfs savus aģentus centās neatstāt un pat 1997. gadā, prezentējot grāmatu Spiegu skolotāja atmiņas, atzina, ka tolaik rīkojies nepareizi. Volfs arī neslēpa, ka tieši šā gadījuma dēļ Stasi ārējā izlūkošana (pareizāk — tās šefs) vēlāk daudz darījusi, lai glābtu kreisos aktīvistus, piemēram, Čīlē, no kurienes pēc 1973. gada Pinočeta puča Volfa tiešā vadībā tika evakuēti simtiem komunistu.

Vienlaikus ar pirmā Romeo panākumu maisam gals bija vaļā, un Stasi aģenti Bonnā masveidā paveda vientuļas ministriju darbinieces, kas pēc tam piegādāja slepenu informāciju VDR. Par Volfa darbības vērienu liecina fakts, ka viņa karjeras laikā Rietumvācijā iefiltrējās aptuveni 4000 Stasi aģentu, kas nereti, pārkāpjot visus nerakstītos izlūkdienestu likumus, darbojās tiešā šefa kontrolē un ar kuru palīdzību NATO noslēpumi nokļuva vispirms Stasi centrālajā mītnē, bet pēc tam arī Maskavā. Par to, cik augstā līmenī bija Stasi darbība, liecina kaut vai tas, ka VFR izlūkdienestu slepenais iknedēļas ziņojums uz Austrumvācijas līdera Ērika Honekera galda nonāca ātrāk nekā Rietumvācijas kancleram.

Pats Volfs tolaik dzīvoja tik noslēpumainu dzīvi, ka rietumu izlūkdienestiem pat vairāk nekā divdesmit gadu nebija sava bīstamākā pretinieka fotogrāfijas, tāpēc viņš rietumos tika dēvēts par Vilku ēnā vai Cilvēku bez sejas. Tikai 1978. gadā Rietumu slepenie dienesti, pateicoties pārbēdzējam no Austrumvācijas, kādā Zviedrijā uzņemtā fotogrāfijā spēja identificēt Volfu, un tikai 1982. gadā viņa fotogrāfijas kļuva publiski pieejamas.

Gijoma lieta jeb Ideoloģiskie resursi Bez Romeo aģentiem Volfs plaši izmantoja arī tā dēvēto ideoloģisko resursu. Tieši ideoloģijas dēļ spiegot VDR labā brīvprātīgi un bez atlīdzības piekrita virkne turīgu un ietekmīgu rietumvāciešu. Pats skandalozākais Volfa aģents (turklāt personiski savervēts) gan bija uz Vācijas Federatīvo Republiku (VFR) nelegāli nosūtītais Ginters Gijoms, kas spēja uzkalpoties līdz VFR kanclera Villija Branta privātsekretāra postenim. Pēc vairākus gadus ilgas darbības Gijoms tika atklāts, un šā iemesla dēļ 1974. gadā Brants bija spiests atkāpties no amata.

Ņemot vērā Gijoma nozīmīgumu, pat izcēlās skandāls starp VDK un Stasi. PSRS puse, ar kuru Stasi dalījās nebūt ne visos noslēpumos, apgalvoja, ka par aģentam draudošo atmaskošanu laikus brīdināta Stasi, taču vācieši neko neesot darījuši viņa glābšanai. Savukārt Volfs vienmēr uzsvēris, ka glābt Gijomu no aresta nav bijis nekādu iespēju. Atmaskotais Gijoms saņēma 30, bet viņa sieva — astoņus gadus ilgu cietumsodu. Tomēr 1981. gadā pāris tika izdots VDR, kur Gijomu sveica kā varoni. Izlūks mira 1995. gadā. Volfs gan vēlāk "Gijoma lietu" nodēvēja par vienu no lielākajām neveiksmēm Stasi vēsturē, jo sociāldemokrātu kanclera Branta atkāpšanās nesaskanēja ar VDR plāniem.

Sistēmas sabrukums

1986. gadā Volfs paziņoja par aiziešanu pensijā, kā oficiālo lēmuma iemeslu minot vēlmi pabeigt brāļa sākto darbu pie atmiņu grāmatas par 30. gadu notikumiem Maskavā. Viņa divus gadus jaunākais brālis Konrāds, kas mira 1982. gadā, bija viens no zināmākajiem VDR kinostudijas DEFA režisoriem un ilggadējs VDR Mākslas akadēmijas prezidents. Grāmata Troika (cits nosaukums — Trīs no trīsdesmitajiem) vēl pirms Berlīnes mūra krišanas pārdošanā parādījās vienā dienā gan austrumos, gan rietumos, kļūstot par sava veida Vācijas atkalapvienošanās priekšvēstnesi.

Pēc aiziešanas pensijā Volfs veltīja milzums pūļu, lai pārliecinātu PSRS līderi Mihailu Gorbačovu iekļaut gaidāmajā Vācijas apvienošanas līgumā punktu, kas liegtu pakļaut kriminālvajāšanai Stasi ārējās izlūkošanas nodaļas darbiniekus. Spiegošanas lielmeistars savos memuāros arī noliedza kopību starp Stasi darbību pašā Austrumvācijā, kur tās aģents bija katrs 15 (!) valsts iedzīvotājs, un ārējo izlūkošanu. Tomēr PSRS atstāja savus sabiedrotos likteņa varā.

Sistēmas bojāejas priekšnojautās Volfs 1990. gadā devās uz Maskavu. Īsi pirms tam viņu apmeklēja ļoti augsta ranga ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģenti, kas apmaiņā pret informāciju un sadarbību piedāvāja ar septiņām nullēm rakstāmu naudas summu, jaunu identitāti un dzīvesvietu Kalifornijā. Tomēr Volfs atteicās no piedāvājuma — it kā nevēloties nodot tikai sev zināmos Stasi aģentus.

Pēc 1991. gada augusta puča viņš nesekmīgi meklēja politisko patvērumu Austrijā un pēc tam izlēma atgriezties dzimtenē — kā pats paziņoja, nevēloties mirt svešatnē. Ņemot vērā, cik postoša Rietumvācijai daudzus gadu desmitus bija Stasi darbība, ar žēlastību Volfs rēķināties nevarēja. Kā jau bija gaidāms, viņš tika arestēts brīdī, kad šķērsoja Vācijas robežu, un pret Volfu gandrīz nekavējoties tika sākta tiesas prāva.

Cietums un memuāri

Pirmās instances tiesa viņam piesprieda sešu gadu cietumsodu par valsts nodevību. Taču 1995. gadā apelācijas tiesā Volfam izdevās pierādīt, ka viņš rīkojies suverēnas valsts — Vācijas Demokrātiskās Republikas — interesēs, tāpēc nevar tikt notiesāts par Vācijas Federatīvās Republikas nodevību. 1997. gadā citā tiesā Volfam gan tika piespriests divu gadu nosacīts cietumsods par četrām cilvēku nolaupīšanām, kuras viņam pakļautie aģenti bija veikuši aukstā kara gados.

Mūža pēdējos gadus Volfs pavadīja Berlīnē, nodevies memuāru rakstīšanai. Vienīgā valsts, kuru viņš vairākkārt apmeklēja, bija Krievija. Maskavā Volfs tikās ar bijušajiem dzelzs priekškara laiku kolēģiem, kā arī prezentēja savas atmiņu grāmatas ar simboliskiem nosaukumiem: Draugi nemirst, Pēc paša uzdevuma, Spēle svešā laukumā u.c. No piedāvājumiem pārcelties uz dzīvi Maskavā Volfs atteicās.