Šā gada 1. jūnijā no ASV Mičiganas štata lielākā cietuma Kinross tika atbrīvots ieslodzītais Nr. 284797, kurš par otrās pakāpes slepkavību tur bija pavadījis astoņus gadus. Šādi notikumi parasti neizraisa rezonansi, taču šoreiz tas izpelnījās plašu ievērību — brīvībā iznāca par Doktoru Nāvi dēvētais Džeks Kevorkjans.
Brīvprātīgās nāves kolīzijas (4)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Amerikāņu ārsts Džeks Kevorkjans iemantoja iesauku Doktors Nāve par atbalstu eitanāzijai un skaļiem paziņojumiem, ka cilvēkam ir tiesības pašam rīkoties ar savu dzīvību. Publisko nostāju Kevorkjans papildināja ar rīcību. Laikā no 1990. līdz 1998. gadam viņš palīdzēja aiziet no dzīves 130 cilvēkiem (skaitli minējis pats ārsts). Pirmais eitanāziju Kevorkjans nepiedāvāja, taču, ja kāds izteica vēlēšanos, sniedza palīdzīgu roku. Ārsts bija izgudrojis vienkāršu aparātu, kas sajauca nāvējošu medikamentu komponentus, taču mehānismu iedarbināja pacients, tāpēc Kevorkjanu apsūdzēt slepkavībās bija neiespējami līdz brīdim, kamēr viņš nenosūtīja videoierakstu ar kāda pacienta dzīves pēdējiem mirkļiem uz televīzijas sabiedrību CBS.
Par šo gadījumu Kevorkjanam beidzot bija jāstājas tiesas priekšā. Procesa laikā arī atklājās, ka ne visi 130 pacienti bijuši nāvējoši slimi. Kevorkjana advokāti apgalvoja, ka tā nav viņa klientu, bet gan diagnozi noteikušo ārstu kļūda, tomēr tiesa piesprieda Kevorkjanam no 10 līdz 25 gadiem ilgu cietumsodu. Kinross cietumā, kurā ir vietas 1200 ieslodzītajiem, "doktors" gan neatradās pat trešdaļu maksimālā termiņa. Pagājušā gada decembrī štata Apžēlošanas padome atzina, ka viņu iespējams atbrīvot, jo padzīvojušais ieslodzītais ir smagi slims ar C hepatītu un diabētu, tāpēc sabiedrībai vairs nav bīstams.
No juridiskā viedokļa Kevorkjans tiešām nav bīstams — dažus mēnešus pirms atbrīvošanas intervijā kādam no Detroitas telekanāliem viņš paziņoja, ka plāno apmesties kādā piepilsētā un pārtikt no valsts pabalsta, kā arī solīja, ka turpinās cīņu par eitanāzijas legalizēšanu, taču izmantos tikai likumīgas metodes. Vienlaikus Kevorkjana atbrīvošana aktualizējusi diskusijas par eitanāziju.
Kur atļauta eitanāzija?
Tulkojumā no grieķu valodas eu nozīmē "labs", bet thanatos — "nāve", tātad eitanāzija burtiski ir "laba nāve". Skaidrojošajās vārdnīcās to saprot kā darbību vai bezdarbību, kas ar nodomu izraisa nāvi, ar nolūku izbeigt smagas ciešanas. Reāli tas attiecas uz neārstējami slimiem cilvēkiem, kas lūdz palīdzēt pārtraukt viņu dzīvi.
Eitanāzijas jēdziens tā mūsdienu izpratnē parādījās 19. gadsimtā drīz pēc tam, kad medicīnā sāka izmantot anestēziju, taču līdz pat šai dienai attieksme pret eitanāziju ir tikpat atšķirīga kā pret nāvessodu. Vienīgās valstis pasaulē, kuras legalizējušas tiesības uz brīvprātīgu nāvi, gan stingrā mediķu uzraudzībā, ir Nīderlande un Beļģija (atbilstoši lēmumi tika pilnībā apstiprināti 2002. gadā). Ar saviem pārmērīgi demokrātiskajiem likumiem slavenajā Nīderlandē eitanāzija vienlaikus tiek stingri kontrolēta. Tā pēc pacienta lūguma tiek pieļauta gadījumos, kad slimnieks cieš neizturamas sāpes (ko grūti novērtēt objektīvi, jo sāpju slieksnis katram cilvēkam atšķiras). Tāpat nepieciešams ārsta slēdziens, ka eitanāzijas lūdzējam nav cerību izveseļoties, kas jāapstiprina vēl vienam, līdz tam ar viņa ārstēšanu nesaistītam mediķim. Eitanāzijas lūdzējs nedrīkst slimot ar psihiskām kaitēm, visas ārsta un pacienta sarunas jādokumentē, bet pēc tam ikvienā gadījumā tiek izvērtēta mediķa rīcības atbilstība likumam.
Savukārt pasīvā eitanāzija (bezdarbība) ir atļauta Austrijā, ja neārstējami slims pacients ir izteicis tādu vēlēšanos testamentā, kā arī Francijā un Dānijā, kur 1992. gadā pieņemti likumi paredz, ka mediķiem ir jārespektē neārstējamu un avārijās smagi cietušu cilvēku tiesības atteikties no ārstēšanas. Kompromiss atrasts Šveicē, kur ārsts drīkst fiziski nedziedināmi slimam pacientam nodrošināt nāvējošu zāļu devu, bet pacients to sev injicē pats. Jāpiebilst, ka šā gada februārī Šveices Federālais tribunāls (augstākā tiesu instance) pieņēma lēmumu piešķirt tiesības uz eitanāziju arī garīgi slimām personām.
Ārpus Eiropas eitanāzija ar ārsta līdzdalību ir atļauta ASV Oregonas štatā (cilvēkiem, kuriem atlicis dzīvot ne vairāk par sešiem mēnešiem). Lēmumu štata likumdevēji pieņēma 1994. gadā, taču līdz pat 2001. gadam štats tiesājās ar federālo valdību par tiesībām atļaut eitanāziju un beigās arī uzvarēja. Savukārt pasīvā eitanāzija ir atļauta Teksasas štatā. Atsevišķos gadījumos eitanāziju pieļauj arī Japānas likumdošana — nedziedināmi fiziski slima pacienta tuvas un nenovēršamas nāves gadījumā, kad viņš skaidri un nepārprotami izteicis vēlmi atstāt dzīvi, ar nosacījumu, ka pirms tam veikti visi iespējamie pasākumi ciešanu atvieglošanai. Ja rodas šaubas par kaut vienu no nosacījumiem, mediķim draud vismaz divu gadu cietumsods. Japānas prakse gan balstās uz vietējo tiesu lēmumiem — valsts Augstākajā tiesā vai parlamentā eitanāzijas jautājums nekad nav apspriests. Vienlaikus tās gadījumi Japānā ir retums — japāņu filozofijā cienījama ir tikai pašnāvība.
Visbeidzot — 1995. gadā lēmumu par eitanāzijas legalizāciju pieņēma arī Austrālijas Ziemeļu teritoriju valdība, tomēr federālās varas iestādes bloķēja likuma stāšanos spēkā.
Šaubīga interese par nāvi
Būtisku lomu pieminētajos eitanāzijas legalizēšanas gadījumos netieši spēlēja arī Kevorkjana personība, kurš diemžēl ar savu interesi par nāvi bija zināms, vēl ilgi pirms kļuva par fanātisku eitanāzijas atbalstītāju. 1956. gadā nākamais Doktors Nāve kādā medicīnas žurnālā publicēja rakstu par saviem centieniem nofotografēt cilvēku acis viņu nāves brīdī, bet 1961. gadā — pētījumu par mēģinājumiem pārliet mirušu cilvēku asinis dzīviem pacientiem. Eitanāzijai Kevorkjans pievērsās pagājušā gadsimta 80. gados, kad publicēja virkni rakstu par šo tēmu. Ārsts arī vairākkārt vērsies Mičiganas štata varas iestādēs ar lūgumu atļaut veikt eksperimentus ar noziedzniekiem, kas notiesāti uz nāvi, nāvessoda izpildes laikā. Kad lūgumi tika noraidīti, 1987. gadā viņš Deitroitas plašsaziņas līdzekļos sāka publicēt sludinājumus, ka tiek meklēti brīvprātīgie, kuri vēlas aiziet no dzīves.
Kā tika noskaidrots tiesā, aparātu nāvējošu injekciju izdarīšanai, kuru iedarbina pacients, Kevorkjans izveidoja 1989. gadā, bet pirmoreiz sekmīgi izmēģināja 1990. gada 4. jūnijā. (1999. gadā Mičiganas štata tiesa Kevorkjana izveidoto Mersitronu, kā aparātu dēvēja tā radītājs, atzina par 30 ASV dolārus vērtu.) Vienlaikus viņa aktivitātes pašnāvnieku meklējumos un eitanāzijas slavināšanā noveda pie tā, ka 1991. gadā Mičiganas štats atņēma Kevorkjanam praktizējošā mediķa licenci. Tomēr pretsoļi padarīja bijušo ārstu atpazīstamu, tāpēc viņam radās aizvien vairāk klientu.
Mersitrona darbības principi bija ļoti vienkārši. Cilvēkam, kurš nespēja pārtraukt dzīvi, atlika vienīgi nesāpīgi iedurt sev vēnā adatu (ļoti bieži to darīja Doktors Nāve) un nospiest slēdzi. Šīs procedūras parasti notika vai nu Kevorkjana mājās, vai viņam piederošā mikroautobusā. Mirušos ārsts pēc tam nogādāja morgos, slimnīcu pieņemšanas telpās utt. (Finansiālos aspektus tiesa nenoskaidroja, jo Kevorkjans apgalvoja, ka eitanāziju veicis par velti, bet liecinieku vairs nav dzīvo vidū.) Atsevišķos gadījumos tikusi izmantota maska, caur kuru padota ogļskābā gāze, bet dažreiz Doktors Nāve pats injicējis medikamentus.
Procesa laikā Kevorkjana advokāti apgalvoja, ka viņš vienmēr sazinājies ar eitanāzijas lūdzēju ārstējošajiem ārstiem, lai iepazītos ar slimības vēsturēm. Tāpat atradās liecinieki, kas stāstīja, ka Kevorkjans atrunājis viņus no eitanāzijas, jo uzskatījis, ka slimības iespējams ārstēt, kas beigās izrādījusies taisnība. Vēl citi apgalvoja, ka vērsušies pie Doktora Nāves psiholoģisku krīžu laikā, taču ārsts atteicies ar viņiem runāt. Tomēr pārsvaru guva apsūdzības versija, kurā Kevorkjanu raksturoja kā maniaku, kas atradis veidu kā izvairīties no taisnīgas tiesas.
Maniaks vai moceklis
Taisnīguma labad jāatzīst, ka Doktors Nāve apzināti provocēja varas iestādes. Pēc licences atņemšanas Kevorkjans turpināja vētrainu eitanāzijas propagandu, tāpat Doktoru Nāvi nemulsināja centieni pārtraukt viņa darbību. Kevorkjans preses priekšā dedzināja tiesībsargu sūtītās pavēstes, kaut gan vairākkārt uzskatīja par nepieciešamu ierasties uz tiesas sēdēm, lai fotokameru zibšņu pavadībā teiktu kaismīgas runas par eitanāzijas legalizācijas nepieciešamību. Doktors atklāti piedāvāja — vai nu eitanāzija, vai likumīgi iemesli viņa apturēšanai.
Ilgus gadus varas iestāžu centieni šajā virzienā bija nesekmīgi. Kevorkjanam kopš 1990. gada tika izvirzītas kopumā piecas apsūdzības, taču visos gadījumos tiesa atzina, ka savākts nepietiekami pierādījumu, un izbijušais mediķis atstāja tiesas zāli vēl slavenāks nekā pirms procesa, kas nodrošināja viņam jaunu klientu pieplūdumu. Kevorkjana triumfa gājiens beidzās 1998. gada 23. novembrī, kad viņš nosūtīja telekompānijai CBS videoierakstu ar nedziedināmi slimā, 52 gadus vecā Tomasa Jūka dzīves pēdējiem mirkļiem. Tā kā ierakstā bija redzams, ka Doktors Nāve pašrocīgi pieslēdz Jūku pie nāvējošās sistēmas, iedurot vēnā adatu, viņš nekavējoties tika arestēts, apsūdzēts otrās pakāpes slepkavībā un 1999. gada martā arī notiesāts. (Viens no pirmajiem, kas sagaidīja Doktoru Nāvi pēc atbrīvošanas, bija Tomasa Jūka brālis Terijs, kurš pateicās ārstam ar asarām acīs.)
Pats Kevorkjans skaidrojumus, kādēļ nosūtījis televīzijai ierakstu, kas viņam garantēja apsūdzību otrās pakāpes slepkavībā, nav sniedzis, tāpēc par šo jautājumu pastāv dažādi viedokļi. Vieni uzskata, ka Doktors Nāve ir sērijveida slepkava, kam, tāpat kā jebkuram citam maniakam, radusies vēlme beidzot tikt arestētam. Savukārt Kevorkjana atbalstītāji uzskata, ka ārsts nolēmis spert šo soli vēl lielākas problēmas publicitātes dēļ, jo visas iepriekšējās aktivitātes nebija vainagojušās panākumiem, par kādiem tiktu uzskatīta tikai un vienīgi eitanāzijas legalizācija Savienotajās Valstīs.
Līdz risinājumam — bezgalība?
Eitanāzijas atbalstītāju galvenais arguments skan, ka liberālā sabiedrībā ikvienam tās loceklim ir tiesības izvēlēties arī savu nāves laiku, it īpaši, ja viņš cieš nepanesamas sāpes un kļuvis par apgrūtinājumu tuviniekiem. Pragmatiķi vēl piebilst, ka jāņem vērā cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, kas tiek tērēti uz nāvi slimā uzturēšanai. Tāpat retorisks ir jautājums — vai ir humāni likt dzīvot cilvēkam, kurš, būdams pie pilna prāta un skaidras apziņas (šāds termins tiek lietots juridiskos dokumentos), vēlas šo dzīvi atstāt?
Taču arī pretējai pusei netrūkst savu argumentu. Vispirms jau eitanāzija nav pieņemama ticīgajiem, kuri uzskata, ka cilvēka dzīvība pieder Dievam, tāpat diskutabls ir jautājums par ārstu lomu. Ikviens mediķis ir devis zvērestu glābt dzīvību, tāpēc tās atņemšana, lai kādu motīvu vadīta, ir pretrunā ar ārsta būtību. Tāpat mūsdienu apstākļos, it īpaši ekonomiski attīstītās valstīs, ir visas iespējas nodrošināt fiziski smagi slimiem cilvēkiem visaugstākā līmeņa paliatīvo (kad ārstniecības iespējas ir izsmeltas, pacientiem tiek garantēta augsta dzīves kvalitāte, sāpju un citu traucējošu simptomu noņemšana, kā arī psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšana) aprūpi. Ņemot vērā tehnoloģiju progresu, pastāv arī iespējas, ka atradīsies medicīniski risinājumi. Turklāt lielākā daļa tuvinieku uzskata par pienākumu un goda lietu rūpēties par smagi slimiem radiniekiem, jo īpaši gadījumos, kad šie cilvēki ir nozīmīgi viņiem personiski.
Jebkurā gadījumā katras puses viedoklī ir daudz patiesības, tāpēc diskusijas turpināsies vēl ilgi. Ņemot vērā Rietumu sabiedrības (kuras sastāvdaļa ir arī Latvija) liberālo virzību, ticamāk tomēr šķiet, ka virsroku gūs eitanāzijas atbalstītāji.
Savdabīgs fakts — Kevorkjans no cietuma tika atbrīvots, vispirms jau pateicoties ārstu slēdzienam, ka viņam dzīvot atlicis ne vairāk par gadu. Paša radīto Mersitronu lietot viņš gan nesteidzas, jo pagaidām spējot sadzīvot ar sāpēm. Taču, ja Doktors Nāve izšķirsies par eitanāziju, viņš kļūs par tās atbalstītāju svēto mocekli, bet Kevorkjana dzīvesstāsts kalpos kā vērā ņemams arguments, lai "labā nāve" kļūtu pašsaprotamu mūsu civilizācijas dzīves sastāvdaļa.