Protams, Bžezinska publikāciju var arī uzskatīt par diplomātisko reveransu un vēlmi pateikt ko nebūt patīkamu Pekinai, jo īpaši tāpēc, ka 12. janvārī Ķīnā noritēja svinīgā ceremonija par godu trīsdesmitajai gadadienai, kopš starp abām valstīm pastāv diplomātiskās attiecības, un šā iemesla dēļ tika teikts daudz svinīgu runu.

Tomēr Bžežinska paziņojums sniedzas ievērojami tālāk par diplomātisko laipnību robežām un atspoguļo vienu no virzieniem Savienoto Valstu ārpolitisko ideju evolūcijā jautājumā, kā tālāk jāattīsta Vašingtonas un Pekinas attiecības. Ja stingrās līnijas piekritēji ir spiesti atzīt, ka ar diplomātiskām metodēm iekļaut Ķīnu amerikāņu pasaules kārtības rāmjos nav iespējams, bet piedāvāt atklātas konfrontācijas scenāriju neuzdrošinās, ir tikai loģiski, ka savu teoriju beidzot prezentē arī "vanagu" oponenti. Atbilstoši Bžezinska un viņa domubiedru iecerēm ASV un Ķīnai paveras plašas, abpusēji izdevīgas sadarbības perspektīvas ļoti daudzās jomās, un šai sadarbībai, ņemot vērā abu valstu potenciālu, jānoslēdzas ar ekskluzīva politiskā kluba, kura lēmumiem būs izšķiroša nozīme pasaules turpmākajā attīstībā, izveidi.

Piedāvājums sadalīt ietekmi

Gadījumā, ja šāda neformālā savienība tiktu izveidota, Bžezinskis piedāvā abām valstīm plašu iespējamo kopdarbību. Vašingtona un Pekina varētu kopīgi piedalīties Tuvo Austrumu krīzes noregulēšanā, Irānas un Ziemeļkorejas kodolproblēmu risināšanā, samierināt Indiju un Pakistānu, zem ANO karoga sūtīt kopīgu militāro kontingentu uz "starptautiski neatzītajām valstīm". Pēdējais jautājums, par kuru Bžezinskis izsakās visai izvairīgi, ir īpaši interesants. Sabiedrotie no Eiropas valstīm, kuri īpaši neilgojas iesaistīties militārajos konfliktos Afganistānā un Irākā, Vašingtonai daudz palīdzēt nevar, un šeit Ķīna, kur iedzīvotāju viedoklis nevienu neinteresē, var būt ļoti noderīgs partneris – atliek tikai vienoties ar valsts vadību. Ņemot vērā, ka abu valstu vadībai jau tāpat bieži jātiekas visdažādāko jautājumu apspriešanai, tas nemaz nešķiet tik nereāli.

Bžezinskis arī atgādina, ka pašlaik aizvien lielāku atbalstu gūst ideja par G8 paplašināšanu, iekļaujot tajā jaunas valstis un pārvēršot pasākumu par G14 vai G16. Tādējādi, pēc politologa domām, šis valstu klubs zaudēs ekskluzivitāti un pazeminās tajā ietilpstošo valstu ietekmi. Procesu līdzsvarotu abu lielvalstu, ASV un Ķīnas, pavisam ekskluzīva kluba izveide.

No kurienes radusies ideja, ka Vašingtonai nepieciešams veidot kādas īpašas attiecības ar Pekinu, daloties ar Ķīnu ietekmē uz globālās politikas procesiem? Milzu nozīme, dabiski, ir Ķīnas ekonomikas straujajai izaugsmei un no tā izrietošajām sekām – aizvien augošajam Pekinas militārajam budžetam. Ja izdevumus armijas vajadzībām papildina ar 1,3 miljardiem cilvēku, skaidrs, ka vairs ne Krievija, bet tieši Ķīna ir pats nopietnākais šķērslis ASV ceļā uz vienpersonisku dominēšanu globālā mērogā. Padebešu impērija jau ir pacēlusies uz otro vietu pasaulē pēc IKP apjoma un kļuvusi par Savienoto Valstu lielāko ārējo kreditoru, norāda Bžezinskis, piebilstot, ka ap 2015. gadu Pekina arī plāno uzbūvēt savus divus pirmos aviācijas bāzes kuģus.

PSRS kļūdas ir labi apgūtas

Kā uzsver politologs, par pamatu abu valstu savienībai jākļūst faktam, ka Ķīna nemitīgi uzsver savas globālās ietekmes palielināšanai izvēlēto metožu miermīlīgo raksturu. Ķīna pašlaik (vismaz oficiāli) nav iesaistījusies nevienā pasaules reģionā karā, tāpat nekur neatrodas Ķīnas "miera uzturētāji" vai "ierobežotais militārais kontingents" (Tibeta Bžezinska vērtējumā, pēc visa spriežot, ir pašsaprotama Ķīnas daļa), nekur nenotiek apvērsumi, aiz kuriem stāvētu Pekina, Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētājs nedauza ar kurpi pa ANO tribīni, solot "apglabāt" Rietumus un tuvāk iepazīstināt viņus ar visu ķīniešu māti utt. Kopumā Ķīna ir ņēmusi vērā PSRS, kuras galvenais sabrukuma iemesls bija nebeidzamā konfrontācija ar Rietumiem, kļūdas. Šī nostāja, nemaz nerunājot par Ķīnas ekonomikas raksturu, radikāli un amerikāņiem patīkami atšķiras no bijušās "vienotās un nedalāmās" pozīcijas.

Iegrožošanas politika, kas palīdzēja ASV iznīcināt Padomju Savienību, Ķīnas gadījumā vienkārši nav izmantojama, jo tās pamatā bija ideja – ja izdosies nepieļaut, ka PSRS pastāvīgi turpina paplašināt savas ietekmes zonu, ekstensīvi attīstoties uz arvien jaunu valstu "sovjetizācijas" rēķina, padomju režīms sabruks savas kroplīgās ekonomiskās sistēmas un citu iekšējo pretrunu dēļ. Ķīnas ekonomiskā sistēma ir spēcīgāka nekā pašās ASV, tāpēc šis variants ir velta laika un līdzekļu tērēšana.

Turklāt starp Ķīnu un ASV būtībā nav atklātu ideoloģisko pretrunu. Pieļaujot privātā biznesa attīstību, Ķīna praksē ir atteikusies no komunistiskās ideoloģijas viena no pašiem būtiskākajiem stūrakmeņiem, bet paziņot par to atklāti Pekina neuzskata par nepieciešamu. Pat vēl vairāk – privātās uzņēmējdarbības ideja, uz kuras bāzes izauga Amerika, Ķīnā pašlaik ir attīstīta krietni spēcīgāk nekā mūsdienu Savienotajās Valstīs. Ne velti amerikāņu bizness bēg uz Ķīnu no saviem sociālajiem nodokļiem, no amerikāņu Medicare un Medicaid, no arodbiedrībām un bezdarbnieku pabalstiem, kā arī no politiķiem, kuri 70 gadu pēc kārtas uzvar vēlēšanās, tikai pateicoties aizvien jauniem solījumiem uzlabot "vienkāršo amerikāņu" stāvokli, turklāt uz biznesa rēķina. (Pēc daudzu ekspertu domām, šāda politika lielā mērā ir iemesls tam, kāpēc ASV faktiski ir izputējušas un tikai valdības ārējais parāds pārsniedzis 10 triljonus ASV dolāru.) Līdz ar to pasaules uzskati amerikāņiem un ķīniešiem ir šķietami līdzīgi un potenciālā savienība nepavisam neizskatās pēc mākslīga politiskā veidojuma. Savukārt – kas attiecas uz cilvēktiesībām – socioloģiskās aptaujas uzskatāmi liecina, ka nomācošs amerikāņu vairākums Rietumu brīvības uzskata par absurdām un pārmērīgām, tā ka arī šajā ziņā īpašām problēmām rasties nevajadzētu.

Iedot velnam mazo pirkstiņu

Vēsture zina precedentus, kad spēcīgas lielvalstis ir devušas priekšroku sadarbībai, nevis konfrontācijai. 20. gadsimta pirmajā pusē Britu impērija, kuras ietekme globālā mērogā bija vienkārši kolosāla, nesāka pretoties ASV ietekmes straujam pieauguma, bet gluži pretēji – kopīgi ar Savienotajām Valstīm guva uzvaras abos pasaules karos. Britu politiķi tobrīd jau ilgu laiku centās rast atbildi uz jautājumu – kā var neliela salu nācija vienatnē pārvaldīt lielāko daļu pasaules? Atbilde nebija pārāk optimistiska – mūžīgi tas nav iespējams, tāpēc arī Londonā tika pieņemts lēmums nepretoties ASV ietekmes pieaugumam.

Tamlīdzīgu jautājumu šobrīd sev uzdod arī amerikāņu stratēģi – kā var 5% zemes iedzīvotāju, kas mitinātās Amerikas Savienotajās Valstīs, vienatnē kontrolēt visas planētas politiskos procesus? Bžezinskis ir devis atbildi uz šo jautājumu. Savās pēdējās grāmatās politologs vēstī, ka ASV nevar valdīt pār visu pasauli, bet gan tikai kādu laiks pildīt globālā līdera funkcijas, lai pēc tam vienalga dalītos globālajā ietekmē ar citām lielvalstīm, kuru varenība nemitīgi pieaug. Bžezinska pamatideja ir, ka Savienotajām Valstīm nav jēgas tērēt triljoniem dolāru konfrontācijai ar Ķīnu, ja pastāv iespēja ieinteresēt Pekinu globālās kārtības pakāpeniskā reformēšanā, kura tāpat ir neizbēgama un kuras laikā Vašingtonai tāpat neizdosies saglabāt savas šābrīža pozīcijas.

Interesanta vēsturiskā nianse Lielbritānijas un ASV attiecību sakarā. Apvienotajā Karalistē ir liels skaits cilvēku, kuri valsts kara laika premjeru Vinstonu Čērčilu uzskata gandrīz vai par dzimtenes nodevēju, lai arī Čērčils aizveda Lielbritāniju līdz uzvarai Otrajā pasaules karā. Ja atceramies, 1945. gada jūlija vēlēšanās konservatīvie ar Čērčilu priekšgalā cieta graujošu sakāvi, un par valsts premjerministru kļuvu leiborists Klements Ričards Etlijs. Iemesls šādai attieksmei pret Čērčilu bija viņa vienošanās ar Savienotajām Valstīm, kas tika noslēgta vēl kara sākumā.

Proti, Lielbritānija kara sākumā atradās katastrofālā stāvoklī un nebija tālu no padošanās. Nacistu aviācija sistemātiski bombardēja Londonu, bet vācu zemūdenes bija faktiski atslēgušas Albionu no ārpasaules, un britu rūpniecība nespēja funkcionēt bez piegādēm no kolonijām. Čērčils, dabiski, vērsās ar lūgumu pēc palīdzības pie britu tuvākajiem sabiedrotajiem – Savienotajām Valstīm, taču ASV prezidents Rūzvelts izvirzīja savu cenu: Lielbritānijai pēc kara beigām ir jāatsakās no koloniālās impērijas, kurā "nekad nenoriet saule". Rūzvelts skaisti runāja par tautu brīvībām, pašnoteikšanās tiesībām utt., taču zemteksts bija skaidrs abām pusēm – draugi amerikāņi vienkārši vēlas koloniju pārdali par labu sev. (Par PSRS esamību šā tirgus laikā abiem pasaules dalītājiem bija kaut kā piemirsies.) Čērčilam nebija izejas, tāpēc viņš izvēlējās mazāko no diviem ļaunumiem. Sarunu gaita un visas aizkulises ir sīki aprakstītas Rūzvelta dēla – visu notikumu aculiecinieka – memuāros, tikai tētuks tajos, dabiski, tiek uzrādīts kā cīnītājs par apspiesto koloniju iedzīvotāju saulaino nākotni. Tieši šī vienošanās, kas bija jāpilda jau Etlija valdībai, nevis kādas nebūt masu kustības vai vēl kas līdzīgs arī bija galvenais iemesls Britu impērijas sabrukumam. Bijušie sabiedrotie izmantoja kādreiz tik vareno britu vājuma brīdi un pārdalīja pasauli par labu sev.

Atceroties šo epizodi, kā arī Viktora Suvorova darbos detalizēti izklāstīto staļiniskās Padomju Savienības politiku – uzkrāt spēkus, lai dotu ātru un izšķirīgu triecienu Rietumiem, Bžezinska kritiķi uzskata Vašingtonas mešanos Ķīnas apskāvienos par pārsteidzīgu. Visai prātīgi tiek norādīts, ka nevienam nav īsti zināms, kādi ir Ķīnas komunistiskās partijas vadības ilgtermiņa stratēģiskie plāni, kas tiek glabāti aiz septiņām atslēgām. Tieši tāpat tiek atgādināts, ka spēku samērs tikai turpinās mainīties un nepavisam ne par labu Savienotajām Valstīm, tāpēc Vašingtona attiecībās ar Pekinu pārdesmit gadu laikā var nonākt jaunākā brāļa lomā, līdzīgi kā tas bija pašas Vašingtonas un Londonas gadījumā.

Hantingtons, Berdjajevs un citi

Ka Savienotajām Valstīm neizdosies saglabāt savu vienpersonisko dominēšanu globālajā arēnā, kļūst aizvien redzamāks arī amerikāņu ekspertiem, kurus nosacīti var iedalīt panikas cēlējos un bezrūpīgajos. Pie pirmajiem var pieskaitīt tādas slavenības kā nupat aizsaulē aizgājušo Hantingtonu un Bjukenenu, kuri akcentē ASV draudošo sabrukumu galvenokārt etnisku iemeslu dēļ, tāpēc ASV vadībai būs jāaizmirst par globālo ietekmi. Savukārt cits ne mazāk zināms politologs Farids Zakarija vēl nesen izdevumā Foreign Affairs publicēja plašu rakstu, kurā vēstīja, ka viss ir lieliski un uztraukties nav par ko. Zakarija apgalvoja, ka ASV piemīt svarīga atšķirība no Britu "iepuvušās" impērijas – vesela ekonomika, uz kuras balstās "Štatu" varenība. Tiesa, publikācijas parādīšanās laiks bija izvēlēts pagalam neveiksmīgi – 2008. gada pavasaris, kad ASV ekonomikā sākās vienas problēmas pēc citām.

Interesanti, ka tieši Bžezinska ieteikto notikumu attīstību vēl 20. gadsimta sākumā paredzēja krievu ģeopolitikas ikona Nikolajs Berdjajevs, kas uzreiz pēc 1917. gada valsts apvērsuma Krievijā rakstīja, ka pēc Eiropas un Krievijas sabrukuma pār pasauli valdīs "ķīnisms" un amerikānisms, divi spēki, kuri atradīs savstarpējās tuvināšanās punktus, piebilstot, ka šādas sistēmas izveides gadījumā nevienam citam spēkam pacelties vairs nebūs iespējams.

Nedaudz citās domās ir jau pieminētais Hantingtons, kas savos darbos apskatīja arī dažādus iespējamos nākotnes karu scenārijus. Vēl ilgi pirms Ķīnas uzplaukuma viņš paredzēja šīs valsts nostiprināšanos, kā arī prognozēja tās stratēģisko sadarbību ar virkni Austrumu valstu, kas rezultātā novedīs pie Ķīnas un Krievijas bruņota konflikta. Tieši šo scenāriju pats Hantingtons uzskatīja par visticamāko.

"Ķīnas pārliecība pieaugs, un tā paziņos par pilnīgas kontroles uzstādīšanu pār Dienvidķīnas jūru, – rakstīja Hantingtons. – Vjetnama izrādīs pretestību, sāksies kaujas darbības. Vjetnamieši vērsīsies pēc palīdzības pie ASV, kuras nosūtīs vienu no savām aviācijas bāzes kuģu trieciengrupām uz Dienvidķīnas jūru. Ķīna pasludinās to par savu teritoriālo ūdeņu pārkāpumu un dod masīvus gaisa triecienus ASV flotei." Pēc Hantingtona domām, sākotnējie Ķīnas panākumi karadarbībās pret ASV stimulēs plašas pretrietumnieciskas kustības musulmaņu valstīs. Nedaudzās valdības, kuras vēl būs palikušas prorietumnieciskas, arābu valstīs un Turcijā citu pēc citas gāzīs islāmistu kustības. Rietumu vājuma izprovocētais pretrietumnieciskā noskaņojuma vilnis izsauks arī masīvu arābu uzbrukumu Izraēlai.

Tā kā kara gaitā arābu valstis sāks nonākt islāma kaujinieku kontrolē, naftas piegādes no Persijas līča pakāpeniski apsīks, un Rietumi nokļūs atkarībā no Krievijas, Kaukāza un Centrālāzijas naftas avotiem. Tas piespiedīs Rietumus pielikt papildu pūles, lai piesaistītu Krieviju savā pusē un atbalstītu tās centienus paplašināt kontroli pār musulmaņu valstīm, kas atrodas uz dienvidiem no Krievijas un ir bagātas ar naftu," pareģoja politologs. Saskaņā ar viņa prognozēm, kamēr turpināsies Ķīnas militārie panākumi, tai sāks pieslieties arī Japāna, evolucionējot no formālas neitralitātes uz pozitīvu, proķīnisku neitralitāti, bet pēc tam, piekāpjoties Ķīnas lūgumiem, kļūs par tās sabiedroto. Savukārt uz Krieviju ķīniešu panākumi atstās iespaidu, kas būs tieši pretējs tam, kādu tie atstāja uz japāņiem.

"Ķīna un tās pilnīgas kundzības perspektīva Austrumāzijā Maskavai būs absolūti nepieņemama, un Krievija sāks evolucionēt pret Ķīnu vērstā virzienā. Šā iemesla dēļ Ķīna sāks militāru intervenci un okupēs Vladivostoku, Amūras ieleju un citus stratēģiski nozīmīgus Austrumsibīrijas rajonus," vēstīja Hantingtons. "Karadarbība starp Krieviju un Ķīnu pamudinās NATO sekmēt Krievijas iestāšanos tās rindās. Pie tam NATO atbalstīs Krievijas kontroli pār Centrālās Āzijas musulmaņu valstīm, kas apveltītas ar naftu un gāzi, kā arī stimulēs tibetiešu, uiguru un mongoļu sacelšanos pret Ķīnas varu, pakāpeniski mobilizējot un izvēršot Rietumu un Krievijas spēkus Sibīrijas austrumos izšķirošajam uzbrukumam – pāri Lielajam Ķīnas mūrim uz Pekinu, Mandžūriju, uz haņu (ķīniešu) "hartlendu"," rakstīja Hantingtons. Kara rezultātā Rietumi, Krievija, Ķīna un Japāna tiks dažādās pakāpēs nopostītas, uzskatīja politologs. Rezultātā iespējas kļūt par pasaules vadošo valsti pavērsies Indijai.