Eiropas Parlaments janvārī 11.jūliju pasludināja par Srebrenicas genocīda piemiņas dienu visā Eiropā, aicinot valstis visā kontinentā atbalstīt šo soli.

Desmitiem tūkstošu Bosnijas musulmaņu sestdien ieradās piemiņas ceremonijā Srebrenicā, kur tiks apglabāti 534 identificētie slaktiņa upuri.

Upuri, kuru vecums bija no 14 līdz 72 gadiem, tiks apbedīti memoriālā ārpus pilsētas. Viņu mirstīgās atliekas tika atrastas masu kapos pēc 1992.-1995.gada kara Bosnijā un identificētas ar DNS analīžu palīdzību.

Līdz šim šajā 2003.gadā celtajā memoriālā apglabāti 3200 Srebrenicas upuru. Tūkstošiem citu vēl jāizrok un jāidentificē šajā rajonā, kurā atrasti vairāk nekā 60 masu kapi.

Bosnijas kara beigās serbu spēki ieņēma ANO administrēto anklāvu un nogalināja aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu.

Starptautiskā tiesa un ANO kara noziegumu tribunāls Hāgā kvalificējuši Srebrenicas asinspirti kā genocīda formu.

Srebrenicas slaktiņa un Sarajevas aplenkuma plānotājs - Bosnijas serbu kara laika līderis Radovans Karadžičs tika aizturēts 2008.gada 22.jūlijā, bet otrs galvenais apsūdzētais, Bosnijas serbu armijas komandieris Ratko Mladičs - joprojām ir brīvībā.

Sarajevas aplenkums un Srebrenicas slaktiņš tiek uzskatīti par šausminošākajiem notikumiem Bosnijas kara laikā un par asiņainākajiem kara noziegumiem Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām.

Srebrenicas asinspirts mērķis Bosnijas kara pēdējā vasarā bija izbeigt musulmaņu pretestību šai apvidū un gādāt, lai neviens nevarētu atprasīt serbiem viņu ieņemto zemi un mājas.

Pirms kara Srebrenicā bija aptuveni 36 tūkstoši iedzīvotāju un 75% no viņiem bija musulmaņi. Serbu spēku ofensīvas dēļ pilsēta tika pilnīgi nodalīta no pārējās musulmaņu apdzīvotās teritorijas un palika dziļi serbu ieņemtajā Bosnijas daļā. Tur patvērās musulmaņi no plašas apkaimes, un iedzīvotāju skaits pilsētā pieauga līdz 60 tūkstošiem. Trūka pārtikas, ūdens un medikamentu.

1993.gada aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācija pasludināja Srebrenicu par "droša patvēruma joslu" un izvietoja tur ANO aizsardzības spēkus (UNPROFOR). Serbu spēku uzbrukumi pilsētai izbeidzās, tomēr turpmāko divu gadu laikā to izdevās sasniegt tikai nedaudzām kolonnām ar palīdzības sūtījumiem.

1995.gada pavasarī Bosnijas serbu prezidents Radovans Karadžičs pavēlēja pilnīgi bloķēt ceļus uz Srebrenicu, un palīdzību pilsētā vairs nevarēja saņemt.

9.jūlijā Karadžičs deva rīkojumu pilsētu ieņemt. Serbu spēki aplenca Srebrenicu, uzbruka nīderlandiešu miera uzturētāju posteņiem un saņēma gūstā aptuveni 30 viegli bruņotus ANO karavīrus. Dienu vēlāk serbi sāka pilsētu apšaudīt. Nīderlandes spēku vadība piedraudēja dot aplencējiem NATO aviācijas triecienus, ja viņi neatkāpsies.

11.jūlijā NATO lidmašīnas sāka bombardēt serbu tankus pie Srebrenicas, bet serbu pavēlniecība piedraudēja nogalināt gūstā saņemtos nīderlandiešus, un uzlidojumi tika pārtraukti. Vakarā Bosnijas serbu spēku pavēlnieks Ratko Mladičs iegāja pilsētā.

Tai naktī aptuveni 15 tūkstoši musulmaņu vīriešu - gan karavīri, gan civiliedzīvotāji - pameta pilsētu un devās pāri kalniem, cerot sasniegt musulmaņu teritoriju. Ceļā daudzi no viņiem tika nogalināti apšaudēs, citi krita gūstā un tika nošauti.

Tikmēr pašā pilsētā serbu spēki nošķīra sievietes un bērnus un autobusos un kravas mašīnās nosūtīja uz musulmaņu teritoriju. Vīrieši - galvenokārt vecumā no 16 līdz 70 gadiem, taču arī vecāki un jaunāki - tika paturēti "pārbaudei attiecībā uz dalību kara noziegumos". Viņus sadzina noliktavās, skolās un šķūņos ap Srebrenicu, apšāva un apraka masu kapos.

Serbi ilgu laiku centās savus noziegumus slēpt, tāpēc nereti cilvēku mirstīgās atliekas tika izraktas no masu kapiem un pārraktas citā vietā.

Pēc kara Srebrenica palika Serbu Republikā, kas līdz ar Musulmaņu un horvātu federāciju veido pēckara Bosniju.