Pasaules slavenākais nacistu noziedznieku vajātājs Simons Vīzentāls bijis melis un vairākkārtīgi pārspīlējis savus sasniegumus nacistu notveršanā, raksta jaunākās grāmatas "Hunting Evil" autors Gajs Volterss.
Rakstnieks: Nacistu vajātājs Simons Vīzentāls bija melis (43)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai arī Vīzentālam tiek piedēvēta 1100 nacistu noziedznieku notveršana un visupirms jau Ādolfa Eihmana atrašana, tā nav taisnība, avīzē "The Sunday Times" raksta Volterss.
Vīzentāls nav bijis saistīts ar Eihmana notveršanu, kurš tika no Argentīnas nogādāts Izraēlā un 1961.gadā sodīts ar nāvi.
Vīzentāls notvēris daudz mazāk nacistu, nekā apgalvojis, turklāt sacerējis stāstus par savu dzīvi Otrā pasaules kara laikā, un tieši tāpēc viņa trīs memuāru grāmatās ir milzums neatbilstību, turklāt tajās ir redzamas nesaskaņas ar tā laika dokumentiem.
Volterss uzsver, ka nav nedz neonacists, nedz holokausta noliedzējs. "Ir pilnībā iespējams, ka apmāns, kuru lietoja Vīzentāls, bija labu nodomu diktēts," raksta Volterss. Politiķi pēc kara nevēlējās meklēt nacistus un tam nedeva naudu, bet Vīzentāls rūpīgi kopa holokausta piemiņu un tiešām panāca daudzu nacistu sodīšanu par viņu noziegumiem.
Volterss apskata vairākas zināmākās Vīzentāla biogrāfijas epizodes pirms Otrā pasaules kara un tā laikā un secina, ka tās ir pretrunu pārpilnas.
Vīzentāls dzimis 1908.gadā Bučačas pilsētā Galīcijas reģionā, mācījies Prāgā arhitektūras fakultātē, taču pretēji saviem apgalvojumiem diplomu tur nav ieguvis. Pēc Vīzentāla apgalvojumiem, 1941.gada jūlijā viņu arestēja vācieši okupētajā Ļvovā. "Katru reizi, kad Vīzentāls sniedz tik sīkas detaļas, viņš parasti melo," norāda Volterss.
Kā stāstījis Vīzentāls, viņu ar draugu Grosu veduši uz nošaušanu, taču ukraiņu šucmaņi pārtraukuši eksekūcijas, lai dotos uz vakara dievkalpojumu. Pēc tam viņu draugs, kurš strādājis palīgpolicijā, ieteicis Vīzentālam un Grosam uzdoties par padomju spiegiem. Nopratināšanā viņi tikuši piekauti un pēc tam palaisti. "Visticamāk, šis stāsts ir pilnībā safabricēts," apgalvo Volterss.
Pēc kara Vīzentāls amerikāņu izmeklētājiem stāstījis, ka ticis arestēts 13.jūlijā un pēc tam ar kukuļa palīdzību izbēdzis no cietuma. Vēlāk viņš šo datumu nomanīja uz 6.jūliju, kad Ukrainā notika ebreju grautiņi.
1941.gada nogalē Vīzentāls nonācis Janovskas koncentrācijas nometnē pie Ļvovas, kur iedraudzējies ar nometnes darbnīcas inspektoru vācieti Ādolfu Kolraucu, kurš viņu esot vairākkārt glābis no nāves, turklāt viņam ar draugu sarīkojis bēgšanu 1943.gada oktobrī. Taču par šo stāstu zināms no paša Vīzentāla, bet par Kolrauca likteni ir zināms maz, turklāt pirmajos gados pēc kara Vīzentāls vispār nav minējis, ka Kolraucs viņu izglābis.
1944.gada novembrī Vīzentāls nonācis Grosrozenes nometnē pie Vroclavas, kur atkal brīnumainā kārtā izglābies, pateicoties Sarkanā Krusta inspekcijai. "Manam bendem bija mana galva jāsašķaida ar akmeni," rakstījis Vīzentāls. "Es pagriezos, un viņš no pārsteiguma nometa akmeni. Tas sašķaidīja manu kājas īkšķi."
Pateicoties Sarkanajam Krustam, viņam esot sniegta medicīniskā palīdzība un pirkstu nācies amputēt. Taču stāsts ir maz ticams, jo Sarkanā Krusta inspekcijas laikā ieslodzīto eksekūcijas būtu apturētas un, otrkārt, tajā laikā Sarkano Krustu koncentrācijas nometnēs vispār neielaida.
Vīzentāls apgalvo, ka pēc pirksta amputācijas viņam sākusies gangrēna, taču viņš spējis kājām noiet teju 300 kilometru līdz citai nometnei Mauthauzenai Austrijā. Tur viņam gangrēna izplatījusies līdz celim, taču, kad nometne tika atbrīvota, viņš spējis piecelties un iziet no barakas. Izārstēt gangrēnu bez kājas amputācijas bija iespējams tikai ar antibiotikām, kas ir ļoti mazticama iespēja.
Vīzentāls atlabis pārsteidzoši ātri - jau pēc 20 dienām viņš pieteicies amerikāņiem palīdzēt izmeklēt kara noziegumus. "Apgalvojot, ka viņš bijis 13 koncentrācijas nometnēs, lai gan patiesībā viņš bija ne vairāk kā sešās, Vīzentāls sniedza sarakstu ar 91 cilvēka vārdu, kuri vainojami "neskaitāmās ciešanās"," raksta Volterss.
Vēlāk Vīzentāls rakstīja, ka dažās nedēļās kopīgi ar amerikāņiem notvēris daudzus nacistu noziedzniekus. Taču savā CV, kuru viņš sarakstīja pēc kara, Vīzentāls nepiemin sadarbību ar amerikāņiem, bet gan sevi norādījis kā Ebreju centrālās komitejas priekšsēdētāja vietnieku ASV okupācijas zonā Austrijā.
1947.gada februārī Vīzentāls dibināja Ebreju dokumentācijas centru Lincā. "Pēc Vīzentāla teiktā, viņš izdzirdējis kāda amerikāņu virsnieka antisemītisku frāzi un sapratis, ka sabiedrotie nekad pienācīgā mērogā nemedīs nacistus," raksta Volterss. Vīzentāla grupa savākusi 3289 bijušo ieslodzīto liecības - ievērojami vairāk, nekā spējuši angļu un amerikāņu spēki.
"Savā būtībā Vīzentāls bija šovmenis, un, atrodot sev vadošā nacistu mednieka lomu, viņš to spēlēja labi," raksta Volterss, norādot, ka Vīzentāla meli galu galā kalpojuši labai lietai.
Vīzentāls mira 2005.gadā 96 gadu vecumā.