Gadu desmits - terorisma ēnā

Terorisma jautājums starptautiski un skaļi sevi pieteica liktenīgajā 2001.gada 11.septembrī. "Likās, ka pa televizoru rāda kārtējo ASV kino grāvēju, nevis tas viss notiek realitātē," tā par lidmašīnu ietriekšanos "Dvīņu torņos" un to sagrūšanu izteicies ne viens vien Latvijas iedzīvotājs. Turpmāko gadu gaitā teroristu uzbrukumi prasījuši simtiem un pat tūkstošiem dzīvību visā pasaulē. Kāds no Latvijas mācībspēkiem pirms kāda laika pat zīmīgi izteicās, ka terorisms ir jaunais modes kliedziens - savā ziņā tam var piekrist, ne viens vien teroristisks ekstrēmistu grupējums par savu goda lietu uzskata asiņainas vēsts nodošanu pasaulei. Šo desmit gadu laikā notikušo terora aktu saraksts vienam rakstam iznāktu krietni par garu. Taču jāpiebilst, ka terora ķetnu uz savas ādas izbaudījuši arī eiropieši - 2004.gada martā teroristi ievietoja spridzekļus Madrides vilcienos, bojā gāja gandrīz 200 cilvēku, savukārt 2005.gada jūlijā sprādzieni nogranda Londonas sabiedriskajā transportā - dzīvību zaudēja vairāk nekā 50 cilvēku.

Foto: AFP/LETA

Amerikai pirmais melnādainais prezidents

Tālajā 1992.gadā ierakstītā dziesmā slavenais, traģiski mūžībā aizgājušais ASV reperis 2Pac jeb Tupaks Šakurs ierakstīja dziesmu ar nosaukumu "Pārmaiņas" (Changes). Tajā mūziķis skarbi runā par problēmām Amerikas sabiedrībā, tostarp joprojām visās dzīves jomās valdošo rasismu. Lai vai cik runātu par melnādaino amerikāņu tiesībām, "mēs neesam gatavi redzēt melnādainu prezidentu", dziesmā pauž 2Pac. Gandrīz 20 gadus vēlāk, 2009.gadā, tas uzskatāmi mainījās, un ASV valsts vadītāja krēslā sēdās Baraks Obama - pirmais melnādainais prezidents valsts vēsturē.

Foto: LETA

Kas ir Krievija bez Putina, kas Putins - bez Krievijas?

Kurš gan mūsdienās maz var iedomāties Krieviju, nepadomājot arī par tās ilggadējo, kolorīto vadītāju Vladimiru Putinu. Taču viņš par Krievijas politiskās skatuves uzlecošo zvaigzni kļuvis nebūt ne tik senā vēsturē. Kad 1999.gada augustā līdz šim mazpazīstamais bijušais spiegs Vladimirs Putins kļuva par valsts premjeru, daudzi viņam neprognozēja ilgu un kur nu vēl spožu politisko karjeru. Taču viss mainījās 2000.gadā, kad Putins tika ievēlēts par valsts prezidentu. Nokalpojis divus prezidentūras termiņus pēc kārtas, Putins 2008.gadā amatā piekāpās tagadējam valsts vadītājam Dmitrijam Medvedevam, kurš daudziem bija zināms kā Gazprom vadītājs. Taču no politiskās skatuves Putins nebūt nav nozudis - tieši otrādi, esot premjerministra amatā, Vladimirs Putins uzmanības un respekta ziņa joprojām izgriež pogas Medvedevam, un daudzi pamatoti izsaka aizdomas, ka patiesībā galvenais cilvēks valstī joprojām ir tieši Putins.

Dmitrijs Medvedevs un Vladimirs Putins. Foto: AFP/LETA

Desmit gadi reliģiskā satricinājuma

Lai nu kam, bet baznīcai pēdējie desmit gadi nav bijuši viegli. Kā nu ne - notikusi atklāta austrumu un rietumu reliģijas ideoloģiskā sadursme - islāms pret kristietību, atklātībā nākuši neskaitāmi pedofilijas skandāli Katoļu baznīcā - baznīca bijusi spiesta skaidroties, maksāt kompensācijas un arī atvainoties. Jaunas vēsmas katoļu baznīcā ienesa 2005.gads, kad mirst pāvests Jānis Pāvils II. Viņš reliģiski augstajā amatā aizvadīja gandrīz trīs gadu desmitus sava mūža, proti, gandrīz 27 gadus. Pēc viņa par katoļu galveno ganu kļūst vācu izcelsmes kardināls Jozefs Racingers, kurš, stājoties amatā, izvēlējās pieņemt Benedikta XVI vārdu. Pāvests mainījies, tomēr baznīca turpina stagnēt.

Pāvests Benedikts XVI. Foto: AFP/LETA

Gadi iet, ētikas dilemmas paliek

Ne viens vien šķēps desmit gadu laikā lauzts par ētikas un morāles tēmām. Esam pieredzējuši protestus un atbalsta akcijas par abortu atļaušanu vai aizliegšanu. Joprojām ētiski sāpīgs un diskutabls jautājums ir arī par to, vai smagi slimiem, neārstējamiem cilvēkiem ir tiesības aiziet no dzīves, pirms nāve atnākusi dabīgā veidā - eitanāzija pat pēc ilgām diskusijām un neskaitāmiem slēptas eitanāzijas gadījumiem legalizēta vien dažos ASV štatos, ar dažādiem un visai stingriem nosacījumiem arī Eiropas valstīs - Beļģijā, Vācijā, Luksemburgā, Nīderlandē. Ar putām uz lūpām savu taisnību joprojām gatavi aizstāvēt gan viendzimuma laulību atbalstītāji, gan pretinieki. Tiesa, diskutabls ir jautājums, vai šis ir ētikas vai drīzāk sabiedrības neiecietības jautājums. Līdz ar zinātnes attīstību arvien no jauna aktualizējas arī mūžsenā problēma - cik tālu cilvēks zinātnes vārdā drīkst iet - vai ir pieņemami eksperimentos izmantot cilmes šūnas, vai drīkstam klonēt un galu galā - vai un cik daudz drīkstam spēlēties ar dabas spēkiem?

Foto: TVNET

Postpadomju valstis - vai tiešām POST?

Lai gan Padomju savienība sabruka jau tālajā 1991.gadā, pārmaiņas valstīs, kas agrāk bija daļa no šīs lielvalsts, notiek joprojām. Vairākas bijušās PSRS valstis pēdējo desmit gadu laikā piedzīvojušas krasu varas maiņu, ko var pat dēvēt skaļajā revolūcijas vārdā - 2003.gada Rožu revolūcija Gruzijā, 2004.gada Oranžā revolūcija Ukrainā. Taču demokratizācija postpadomju telpā nebūt neiet raitā solī - daudzi no tiem, kas agrāk tika celti debesīs kā īstenās demokrātijas ieviesēji, tagad jau nostumti no politiskās skatuves. Savs sakāmais par postpadomju valstu nākotni, saprotams, ir arī Krievijai - par to liecina karš Gruzijā, ilgstošais spiediens saistībā ar krievvalodīgo tiesībām ne vien Latvijā, bet arī Igaunijā un citās valstīs. Krievijas arsenālā ir arī visnotaļ iedarbīgais ekonomiskā spiediena ierocis, kuru tā nekavējas likt lietā vai ikkatrā izdevīgā brīdī. Vai Krievija izmanto tikai ekonomiskos ieročus? Ukrainas bijušais prezidents Viktors Juščenko droši vien atbildētu - nē. 2004.gada rudenī bargais Krievijas kritizētājs sasirga ar neparastu slimību, kas sakropļoja viņa seju. Vainīgs izrādījās dioksīns. Pēc gadiem ilgas izmeklēšanas tika secināts, ka nav pierādījumu, ka prezidentu kāds indējis tīšuprāt, taču pats Juščenko un viņa atbalstītāji šo incidentu saistīja ar Krieviju.

Krievijas tanki Gruzijā 2008. gadā. Foto: AFP/LETA

Austrumu pasaka beigusies

Pēdējie desmit gadi nesuši pieminēšanas vērtas korekcijas arī Tuvo Austrumu valstu ikdienā. Šajā gadu desmitā tur pieredzēts "karš pret terorismu", kad ASV un citu valstu spēki iebruka Irākā un Afganistānā. Ilgus gadus Amerika un sabiedrotie vaiga sviedros strādājuši Tuvo Austrumu valstu demokratizācijai - taču tas nebūt nevedas tik viegli, kā sākotnēji plānots. Sava deva Rietumu uzmanības tikusi arī kareivīgajai Irānai un tās kodolprogrammai, palestīniešu un Izraēlas nerimstošā konflikta izpausmēm. Kāds politiķis reiz izteicās, ka rietumvalstīm būtu jāatceras, ka vārds demokrātija burtiski nozīmē - tautas vara, tātad tai arī jānāk no cilvēkiem, no cilvēku pašu iniciatīvas, un demokrātiju nevar ieviest, tā sakot, "no augšas" pēc burvja mājiena. Piekrist tam vai nepiekrist, ir diskutabls jautājums, tomēr skaidrs, ka Tuvo Austrumu valstu gadsimtiem ilgi iesakņojušās tradīcijas, dzīvesveids nav pārveidojami dažu gadu laikā un Tuvie Austrumi un to "demokratizācija" mūsu uzmanības lokā būs vēl ilgi.

Karš Afganistānā. Foto: AFP/LETA

Vīrusu uzvaras gājiens jeb farmācijas miljardi

Jau izsenis skaidrs, ka vīrusi, slimības farmaceitiem un zinātniekiem vienmēr bijuši soli priekšā - arvien jaunas slimības, arvien jaunas zāles un atklājumi. Tomēr, šķiet, vēl nekad iepriekš dažādas kaites nav piesaistījušas tik lielu sabiedrības uzmanību, dažbrīd izraisot pat īstenu masu paniku. Un kā nu ne? Cilvēki arvien vairāk ceļo, atvieglojot arī vīrusu "ceļošanas plānus". Putnu gripa H5N1, cūku gripa H1N1, govju mutes un ragu sērga, tās ir tikai dažas no likstām - vīrusiem, kas pasauli piemeklējuši pēdējā gadu desmitā. Vai satraukties? Droši vien nē - savam laikam raksturīgas ligas bijušas visos laikos. Turklāt jāatceras, ka, piemēram, pat baisais "cūku gripas" vīruss ne tuvu neprasa tik daudz upuru kā cilvēkiem ziemā ierastā parastā gripa.

Foto: LETA

Latvija izgāžas uz pasaules skatuves

Ar ko šajos desmit gados esam izpelnījušies pasaules uzmanību? Esam dēvēti par "krīzes meku", reklamēti saistībā ar lēto un kvalitatīvo medicīnu, iztirzāti saistībā ar politiķu runas pērlēm - šeit daudzi droši vien atcerēsies bijušā finanšu ministra Ata Slaktera interviju "Bloomberg", kurā, jautāts par to, kas tad noticis ar Latviju (ekonomiski dramatiskajā laikā), Slakteris atbildēja ar lakonisko nothing special (latviski - nekas īpašs). Tomēr labi ir tas, ka spējam paši par sevi arī pasmaidīt - ne velti šis teiciens jau gluži vai folklorizējies un rotā ne viena vien latvieša T-kreklu. Taču neaizmirsīsim arī labo - daudz labu vārdu ārvalstīs par mums izskanējis kultūras jomā - Latvija varbūt ir maza valsts, taču kultūras jomā esot dēvējama par lielvalsti. Šim teiktajam gribas no sirds piekrist!

Atis Slakteris un "Nasing spešl". Foto: LETA

Mājas Latvijā iemaina pret labāku dzīvi

Lai gan šis ir ārvalstu notikumu tops, negribas aizmirst arī tos tūkstošus latviešu, kas labākas dzīves meklējumos tagad mīt visdažādākajās pasaules malās. Daudzi no mūsu tautiešiem Latvijai ir zuduši, viņi par savām mājām nu jau sauc citas valstis. Gribas cerēt, ka daļa to, kuri uz ārvalstīm devušies, bezdarba un ekonomisko grūtību spiesti, labākos laikos atgriezīsies Latvijā. Taču fakti ir skarbi - jo ilgāks laiks paiet, jo mazāk cerību valstij šos cilvēkus atgūt, sevišķi, ja emigrējusi visa ģimene. Priecē gan, ka latvisko identitāti cenšamies saglabāt, arī esot svešumā - kā nekā apvienojamies latviešu hokeja komandās, koros, kultūras apvienībās un citās aktivitātēs. 

Foto: LETA