Daļa viesstrādnieku Lielbritānijas lauksaimniecībā strādā necilvēcīgos apstākļos, liecina britu sociālpolitikas pētījumu un attīstības organizācijas Džozefa Rauntrī fonda (JRF) veiktais pētījums.
Viesstrādnieki britu fermās strādā necilvēcīgos apstākļos (204)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja nemaksā, tad ir jāsēž bez darba
Pētījumā intervēti Anglijā un Skotijā strādājoši 62 ārvalstu strādnieki, kas iebraukuši galvenokārt no Polijas, Ķīnas, Latvijas un Lietuvas. Pētījumā piedalījušies astoņi viesstrādnieki no Latvijas.
Daudzi no pētnieku iztaujātajiem strādniekiem atklāja, ka darbu Lielbritānijā ieguvuši ar aģentu starpniecību, kuriem ir jāmaksā par pakalpojumiem un strādājot šis parāds jāatmaksā, bieži vien atstājot strādniekus ar niecīgiem iztikas līdzekļiem.
50 gadus veca lietuviete Ņina stāstīja, ka aģentam par darba atrašanu katram bija jāsamaksā 250 sterliņu mārciņas.
«Šī summa bija par iespēju strādāt. Viņa uzreiz neprasīja naudu. Mēs sākām strādāt, nopelnījām mazliet naudas, un tad viņa pieprasīja 250 mārciņas no katra cilvēka. Ja tu nemaksā, tad tev ir jāsēž bez darba,» stāstīja Ņina.
Tērē 2-3 mārciņas nedēļā
Trīs latviešu viesstrādnieki pētniekiem atklāja, kā viņiem pēc ierašanās Lielbritānijā radušās grūtības ar darbu, galu galā labākas dzīves vietā iedzīvojoties parādos.
«Mēs visi beigās bijām parādos. Es ierados 5.janvārī, bet savu pirmo algu es saņēmu 25.martā. Visu šo laiku es izdzīvoju ar 119 mārciņām. Divreiz es aizņēmos mazliet naudas, lai varētu piezvanīt uz mājām. Veikalos mēs pirkām vislētāko ēdienu. Mēs aprēķinājām, ka tērējām 2-3 mārciņas nedēļā. Tā mēs izdzīvojām.
Man bija kauns atgriezties mājās. Es varēju piezvanīt vīram un lūgt naudu, bet nevēlējos. Man bija ļoti kauns.
Ja viņi man būtu teikuši, ka darbs būs tikai divām nedēļām, es nebūtu braukusi. Viņi teica, ka mēs pelnīsim lielu naudu (..) vairāk nekā 200 mārciņas pēc visu nodokļu nomaksas,» sacīja 56 gadus vecā viesstrādniece no Latvijas.
«Man nebija pietiekami daudz naudas, par ko dzīvot, nemaz nerunājot par to, ka man vajadzēja sūtīt naudu uz mājām, lai atbalstītu bērnus. Pat pēc nostrādāta mēneša es biju parādā savam darba devējam. Viņi mums deva naudu, bet mums tā bija jāatdod ar procentiem. Es nevarēju pamest darba devēju, jo viņam biju parādā naudu. Man nebija izvēles. Man nebija pases, un es nezināju angļu valodu, kur gan es varēju sūdzēties? Mums maksāja aploksnēs, liela daļa naudas tika atskaitīta par vagoniņa īri, par transportu, par mūsu parādiem un procentiem, un vēl kaut ko, kas nebija paskaidrots. Galu galā mums nekā diža vairs nepalika. Es nespēju neko iekrāt. Mums nebija regulārs darbs,» stāstīja 42 gadus veca viesstrādniece no Latvijas.
«Mēs maksājām 55 mārciņas par mājokli. Mums nebija atsevišķas istabas. Papildus maksājām par gāzi. Ziemā dažkārt strādājām vienu dienu nedēļā, tāpēc nevarējām samaksāt īri. [Nodarbinātības aģents] pierakstīja mūsu parādus, un tas tika atskaitīts no mūsu algām. Mums bija ļoti rūpīgi jāplāno, bet daži cilvēki nemitīgi dzīvoja parādos,» stāstīja 38 gadus vecs viesstrādnieks no Latvijas.
Kāds poļu viesstrādnieks pētījuma autoriem norādīja, ka vissliktāk viesstrādniekiem klājas, ja aģents ir no Latvijas vai Lietuvas.
«Man paveicās, ka es tiku pie angļu aģenta. Ja darba devējs ir parasts anglis, tad likumi tiek ievēroti, bet, ja aģentūra ir jauktas nacionalitātes, kur ir poļu, latviešu, lietuviešu aģenti ar angļiem, tad ir pārkāpumi,» sacīja strādnieks.
Nerunā angliski
«Taču lielākā daļa poļu, kas ierodas Anglijā un nerunā angliski, ir atkarīgi no šīm aģentūrām. Poļu aģentūras strādā uz likuma robežas, bet latviešu un lietuviešu likumus neievēro vispār!» sacīja strādnieks.
Viesstrādnieki bieži vien ir spiesti dzīvot šaurībā, nereti kopā ar svešiem cilvēkiem, kā arī saņem draudus un nacionālistiskus aizvainojumus.
«Es šeit strādāju tik daudzus gadus, man ir sajucis, kur ir labi, kur slikti. Es esmu pieradis, ka kāds kliedz, apsaukājas, lieto rupjības.
Angļu uzraugi ar mums apietas kā ar dzīvniekiem, apsaukājoties, steidzinot mūs kā koncentrācijas nometnē.
Kad viņiem nav nekādu ierobežojumu, pret cilvēku viņi izturas kā pret atkritumiem. Viņi nelieto nekādus brīnumvārdus «lūdzu», «paldies», «es atvainojos». Tā ir pilnīga izgāztuve, pazemojums, tikai darbs, darbs, darīt maksimāli iespējamo, lai no tā visa būtu peļņa,» stāstīja kāds poļu viesstrādnieks.
Viņš arī atklāja, ka poļu strādnieki nekad nav saukti viņu vārdos, bet gan par «sūda poļiem».
Strādniekus dēvē par cūkām
Cits viesstrādnieks piedzīvojis, ka pusdienlaikā visiem strādniekiem bija jāiet ēst transporta konteinerā. Kad kāds cilvēks prasījis vadītājam, kāpēc viņš strādniekus ēdina konteinerā, tas atbildējis: «Viņi [strādnieki] ir no Ķīnas. Viņi ir kā cūkas.»
Kādai krievu tautības jaunai meitenei katru reizi nācies regulāri piedzīvot seksuāla rakstura aizkarošas piezīmes. Katru reizi, kad viņa bija lietojusi kosmētiku, priekšnieks viņu saucis par mauku un licis iet pelnīt naudu uz ielas prostitūcijā.
Strādniekiem arī piemēroti nesasniedzami produktivitātes mērķi un pārmērīga darba vietas uzraudzība, tostarp stāvēts aiz muguras ar hronometru rokā, nemitīgi uzkliedzot, lai tiktu strādāts ātrāk.
Strādniekiem draudēts ar atlaišanu, ja viņi nevēlējās strādāt virsstundas. Viesstrādniekiem pārsvarā nācās strādāt vidēji 60 stundas nedēļā, daudziem pat 80 stundas nedēļā, kaut arī Lielbritānijas likums maksimālo darba nedēļu nosaka 48 stundu garumā.
Daudziem strādniekiem stingri uzraudzīts pat tualetes apmeklējums.
«Tualeti mēs varējām apmeklēt vienu vai divas reizes astoņu stundu laikā uz piecām minūtēm. Piecas minūtes paredzētas, lai izietu ārā, nomazgātu rokas, aizietu uz tualeti, nomazgātos un atgrieztos. Tas bija pārāk īss laiks. Piemēram, ja kādai sievietei bija mēnešreizes un viņa kautrējās to paskaidrot jaunam vīrietim, kas bija uzraugs, tad uzraugi par viņu smējās,» stāstīja viesstrādnieks.
«Kompānija katru dienu palielina prasības. Tagad katru reizi, kad mēs ejam uz tualeti, mums ir jāparaksta papīrs, un nedēļas beigās viņi atvelk šo laiku no mūsu algām. Viņi mums nemaksā pār pārtraukumiem un laiku, ko mēs pavadām tualetē,» stāstīja cits strādnieks.
Lielbritānijā strādā legāli
«Vairums no migrantiem, ar kuriem mēs šajā pētījumā runājām, Lielbritānijā atrodas legāli, bet viņu darba apstākļi ir ļoti tālu no likumīgiem,» norādīja viens no ziņojuma autoriem Sems Skots.
«Visbiežākie pārkāpumi ir algu neizmaksāšana, nelikumīgi ieturējumi no algām un pusdienlaika liegšana,» sacīja Skots.
Ziņojumā ieteikts nodarbinātības starpniecības aģentu licencēšanas pārvaldei (GLA), kas atbildīga par lauksaimniecībā, pārtikas apstrādē un ēdamgliemeņu vākšanā iesaistīto strādnieku aizsardzību, piešķirt papildu pilnvaras cīņai ar pārkāpumiem darba vietā.
2004.gadā apstiprinātajā likumā par nodarbinātības starpniecības aģentu licencēšanu, atrunāti trīs pārkāpumi - nelicencēta nodarbinātības aģenta darbība, nelicencēta nodarbinātības aģenta darbība, piegādājot darbaspēku, un GLA pārstāvju darba traucēšana.
Ja atklājas, ka licencēts nodarbinātības starpnieks strādā neatbilstošo GLA standartiem, pārvalde var viņam atņemt licenci, bet nevar saukt tiesas priekšā. Pašlaik šādas pilnvaras ir tikai policijai.
GLA pārstāvis sacīja, ka Lielbritānijā pašlaik strādā aptuveni 1200 licencēti nodarbinātības starpnieki, kas organizē darba spēku lauksaimniecībā, pārtikas pārstādes uzņēmumos un ēdamgliemeņu vākšanā.
Fonds arī aicināja lielos pārtikas pārstrādes uzņēmumus un piegādātājus pievērst uzmanību, lai strādniekiem tiek maksāta vismaz minimālā alga.
Fonds mudina viesstrādniekiem nodrošināt lielāku pieeju angļu valodas apmācībām, kad veicinātu migrantu informētību par savām tiesībām un iespējām lūgt palīdzību.