Šodien tronī kāps jaunais Beļģijas karalis Filips I, kas nomainīs savu tēvu Albertu II, kurš 3.jūlijā paziņoja par savu atkāpšanos par labu dēlam.
Svētdien tronī kāps jaunais Beļģijas karalis (7)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Monarhija līdz ar futbolu un alu tiek uzskatīta par vienu no tām nedaudzajām lietām, kas joprojām vieno lingvistiski sašķelto Beļģiju, taču Filipam vēl nāksies pierādīt, ka tas joprojām ir tiesa.
Sākotnējās pazīmes liecina, ka viņam nāksies pielikt lielas pūles, lai to panāktu. Kā liecina privāto televīzijas kanālu VRM un RTL veiktās aptaujas, tikai nepilna puse flāmu uzskata, ka Filips I kļūs par labu karali, lai gan divas trešdaļas respondentu Valonijā par to ir pārliecinātas.
Politiskā stīvēšanās starp franciski runājošajiem valoņiem un flāmiem noveda pie debatēm par monarhijas nākotni, vēl pirms Alberts pirms divām nedēļām paziņoja par atteikšanos no troņa par labu savam dēlam.
Galēji labējā flāmu nacionālistu partija «Vlaams Belang» («Flāmu intereses») nemaz negrasās piedalīties šodienas kronēšanas ceremonijā. Tomēr mērenākā separātistu partija Jaunā flāmu alianse (N-VA) ceremonijā būs pārstāvēta, lai gan partijas līderis un pašreizējais Antverpenes mērs Barts de Vēvers uz Briseli nedosies.
«Ideja, ka mums politiskās stabilitātes nodrošināšanai šajā valstī nepieciešami tāda fundamentāli nedemokrātiska institūcija kā monarhija, pasaka jums vairāk par šo valsti, nevis par monarhiju,» vēl maijā rakstītajā atklātajā vēstulē norādījis de Vēvers.
Nesen viņš demonstratīvi uz sarunām pilī ieradās bez kaklasaites, paziņojot: «Esmu republikānis, jo esmu demokrāts. Es neuzskatu, ka kādam pieder vara, pateicoties viņa iedzimtībai.»
Kamēr kaimiņos esošajā Nīderlandē monarham vairs nav nekādas lomas politikā, Beļģijā karalim, kurš pamatā arī pilda tikai ceremoniālas funkcijas, joprojām jāparaksta likumi, lai tie stātos spēkā, bet pēc 2010.gada vēlēšanām tieši Alberta aktīva iejaukšanās ļāva pārvarēt frankofonu un flāmu partiju domstarpības un panākt vienošanos par kabineta izveidi, pieliekot punktu 541 dienu ilgajam periodam, kuru valsts pavadīja bez lemtspējīgas valdības.
Taču 2004.gadā, atrodoties tikai kroņprinča statusā, Filipa mēģinājums iejaukties politikā, apsūdzot «Vlaams Belang» centienos sagraut Beļģiju, izraisīja asu kritiku. Intervijā žurnālam «Story» Filips tolaik paziņoja, ka «tiem, kas vēlas sagraut Beļģiju un valsti sadalīt, būs darīšana ar mani. Es varu būt biedējošs».
Izmantojot Alberta atkāpšanos, N-VA aicinājusi īstenot reformas un arī Beļģijas monarhiju pārvērst par pilnībā ceremoniālu institūciju. Lai gan frankofonu partijas, tostarp premjerministra Elio di Rupo pārstāvētie valoņu sociālisti, pret to iebilst, nacionālistu prasību ierobežot monarha pilnvaras, lai Filips - atšķirībā no tēva - vairs nevarētu uzņemties starpnieka lomu valdības veidošanā, atbalsta arī tradicionālās flāmu partijas.
«Nav īsti skaidrs, vai tās ir fundamentālas debates par republiku monarhijas vietā, vai par Flandriju Beļģijas vietā,» atzīst Briseles Brīvās universitātes politikas zinātnes profesors Dāve Sinardets.
Vairums flāmu uzskata, ka 53 gadus vecais Filips ir franciski runājošs svešinieks. Sazināties flāmu valodā viņam ir krietni grūtāk nekā franciski, lai gan viņš savulaik mācījies flāmu vidusskolā.
Tas, vai Filipam izdosies iekarot pavalstnieku sirdis, kā to panācis Vilems Aleksandrs Nīderlandē, būs lielā mērā atkarīgs arī no tā, vai viņš spēs atbrīvoties no līdzšinējā atsvešinātā tēla.
Pagaidām lielāku popularitāti aptaujās bauda viņa dzīvesbiedre Matilde, kas biežāk parādās sabiedrībā un, šķiet, atklātībā jūtas daudz atraisītāka nekā Filips.
Jau nākamā gada 25.maijā Filipu un Beļģiju gaida nopietns pārbaudījums - kārtējās parlamenta vēlēšanās, kurās saskaņā ar aptaujām uz lieliem panākumiem var cerēt N-VA.
Tāpēc daļa analītiķu Alberta negaidīto atkāpšanos skaidro ar viņa vēlmi dot savam pēctecim pietiekami ilgu laiku, lai iejustos monarha ādā, pirms viņam nāksies uzņemties valsts vienotāja lomu.